Turcijas prezidenta Redžeps Tajips Erdogans Antālijā notiekošajā diplomātijas forumā kārtējo reizi atgādināja, ka situācijā, kad ASV pārstāj būt Eiropas drošības garants, Eiropa varot paļauties uz Turciju.
Ne velti lietoju vārdu - atgādināja, jo Erdogans par Turcijas vēlmi spēlēt lielāku lomu gan Eiropas, gan Tuvo Austrumu drošības arhitektūrā runā gadiem. Šīm vēlmēm ir nopietns pamats. Turcijai ir otrā lielākā armija (510 000 karavīru, 3000 tanku, 300 kaujas lidmašīnu F-15) starp NATO dalībvalstīm (aiz ASV), un Turcijas bruņotie spēki ir nozīmīgs globālā militārā līdzsvara faktors. Tā kontrolē stratēģiski nozīmīgos Bosfora un Dardaneļu jūras šaurumus, kā arī Vidusjūras austrumdaļas akvatoriju.
Līdz šim Eiropā pret Erdogana ambīcijām izturējušies visai rezervēti. Gan pats Erdogans eiropiešu acīs nebija pietiekami “demokrātisks” (pie varas jau kopš 2003. gada, un, lai pie tās paliktu, 2017. gadā mainīja konstitūciju), gan Turcija ar tur pieaugošo islāma ietekmi neskaitījās pietiekami “eiropeiska”. Ja vēl atceramies Turcijas un Grieķijas ilgstošo pretstāvi un sadalīto Kipru, tad kādreizējās (pagājušā gadsimta) runas par Turcijas drīzu uzņemšanu ES pēdējā desmitgadē izklausījās pavisam nereālistiskas.
Taču pusgada laikā situācija ir būtiski mainījusies Turcijai par labu. Vispirms pērnajā decembrī Sīrijā krita Turcijai nedraudzīgais Bašara Asada alavītu režīms. Damaskā pie varas nonāca Turcijas atbalstītie sunnītu spēki ar Ahmedu aš Šarā priekšgalā.
Donalda Trampa pirmie mēneši ASV prezidenta amatā iezīmējas ar radikāli jaunu ASV ārpolitisko kursu, kurš būtiski mainīja spēku samērus Eiropā. Trampa administrācija, kā tas skaidri bija redzams no noplūdušās sarakstes “Signal” mesendžerī, pret Eiropu ir noskaņota nedraudzīgi un nevēlas uzņemties Eiropas drošības garanta funkcijas. Ja tā, tad Turcijas bruņotie spēki reģionā no otriem lielākajiem kļūst par lielākajiem.
Vienlaikus nekur nepazūd ne Erdogana nedemokrātisms (pavisam nesen, 18. martā, tika arestēts Stambulas mērs un galvenais Erdogana politiskais sāncensis - Ekmers Imamoglu), ne domstarpības ar Grieķiju. Kipra joprojām ir sadalīta, un nekas neliecina par kādām Kipras jautājuma politiskā noregulējuma iespējam. Tomēr Trampa novēršanās no Eiropas ir tik radikāli izmainījusi pasaules politiku, ka vakardienas draugi, sabiedrotie, pretinieki un ienaidnieki ir uzsākuši brīvo “peldējumu”, veidojot jaunas alianses un asis.
Eiropas politiskajās aprindās arvien biežāk izskan balsis, ka NATO kā kolektīvās aizsardzības sistēma ir mirusi vai atrodas uz sabrukuma sliekšņa. Par izslavēto 5. pantu runā ar neslēptu skepsi. Paļaušanās uz ASV kā drošības garantu ir beigusies tikpat kā galīgi. Dažu mēnešu laikā ASV ir ievērojami zaudējusi savu kādreizējo autoritāti. Šeit jāprecizē, ka tie dažādu nokrāsu Eiropas trampisti, kuru acīs ASV ne tikai nav zaudējusi, bet tieši otrādi - pieaudzējusi autoritāti, nekad nav bijuši Eiropas solidaritātes atbalstītāji, tāpēc viņu pienesums Eiropas drošības mehānismā arī agrāk nav bijis ar pozitīvu zīmi.
Atgriezīsimies pie pamata jautājuma: cik droša ir Turcija kā sabiedrotais, kāda ir Latvijas pozīcija Eiropas un Turcijas tuvināšanās jautājumā, un kāda būtu vēlamā Latvijas pozīcija šajā jautājumā?
Turcija ir valsts, kuras ārpolitikā dominē “intereses”, nevis “vērtības”. Abus šos vārdus liekam pēdiņās, jo abos gadījumos runa ir vairāk retorikas, pat sajūtu līmenī, nevis pēc būtības. Vismaz Latvijā Turcija tiek uztverta drīzāk kā Āzijas, nevis Eiropas valsts, tāpēc pret to vērojama zināma piesardzība, kas atsevišķos gadījumos robežojas ar neuzticību.
Šai neuzticībai ir dziļas vēsturiskas saknes, jo, piemēram, pazīstamajā Jāņa Poruka novelē “Kauja pie Knipskas” skolas puikas izcīna pikošanās karu starp nosacītajiem “krieviem” un “turkiem”, turklāt visi grib būt “krievi”, bet neviens negrib būt “turku” nometnē. Skaidrs, ka novele rakstīta drīz pēc Krievijas - Turcijas kara 1877.-1878. gadā, bet lietas būtību tas nemaina. Sabiedriskā doma iezīmēta nepārprotami.
Mūsdienās šāds bērnu “kariņa” nometņu sadalījums nebūtu iespējams, jo pilnībā mainījušies “draugi” un “ienaidnieki”, tāpēc vēsturi atliekam malā uz raugāmies uz tagadni. Ja Latvijas sabiedrībai šodien būtu jāizdara izvēle: ar ko labāk draudzēties - ar Putinu vai Erdoganu, tad lielākā daļa, visticamāk, izvēlētos Erdoganu. Uzreiz jānorāda, ka šīs runas iespējamas tikai tīri pļāpāšanas līmenī, jo politiski Latvija vienmēr ir augstu vērtējusi gan Turcijas lomu NATO ietvaros, gan kā nozīmīgu tirdzniecības partneri.
Latvijas oficiālā pozīcija ir skaidri definēta Ārlietu ministrijas dokumentos: Latvija uzskata Turciju par nozīmīgu partneri un sabiedroto, ņemot vērā tās stratēģisko lomu reģionālajā un globālajā politikā.
Šobrīd, kad globālā nestabilitāte strauji aug un pieaug dažādu militāru sadursmju riski, Latvijai jebkurš sabiedrotais ir zelta vērtē. Tāpēc mūsu ārpolitiskajām interesēm atbilstu maksimāla sadarbība ar Turciju un vispusējs atbalsts Turcijai no Latvijas puses.
Šodienas globālajā situācijā “vērtības” aizvirzās otrajā plānā, un priekšplānā izvirzās “intereses”. Latvijas interesēs neapšaubāmi ir būt draugos ar tādu spēcīgu un nozīmīgu globālo spēlētāju, kāda ir Turcija. Tas attiecas arī uz Turcijas domstarpībām atsevišķos jautājumos ar Izraēlu. Turcija kā viena no NATO vadošajām valstīm Latvijai ir svarīgāka.
