Kad pagājušajā nedēļā parādījās ziņa, ka Ķekavas novadā pašvaldības policija, braucot pa apkaimes viensētām, meklējot nereģistrētās sausās tualetes un draudot uzlikt naudas sodus, tad pirmā reakcija bija: tas jau 1. aprīļa joks. Taču izrādījās, ka tas nav nekāds joks, bet gan skaudra realitāte.
Par šo it kā maznozīmīgo konfliktu starp iedzīvotājiem un varu varētu arī nerunāt, ja vien šajā starpgadījumā kā ūdens pilē nekoncentrētos visa izslavētās birokrātijas apkarošanas jēga. Pareizāk sakot, tās bezjēga vai vienkārši nevēlēšanās paskatīties uz problēmas dziļāko cēloni.
Šobrīd visaugstākajā līmenī birokrātija ir atzīta par valstisku problēmu. Evikas Siliņas valdības restarta 4x4 plānā viena no četrām sadaļām tieši tā arī saucas: Birokrātijas mazināšana par 25%. Šoreiz atstāsim ārpusē jautājumu - kas ar šiem 25% tiek domāts. Par to jau daudz rakstīts un runāts dažādās platformās. Šoreiz par ko citu.
Kāpēc birokrātija pēkšņi kļuvusi par valstisku problēmu? Kāds ir šīs problēmas pirmcēlonis, un kā tas atspoguļojas Ķekavas “ateju karā”? Tas pats attiecas uz Mārupes būvvaldes konfliktu ar mazkalibra munīcijas ražotāju un daudziem citiem līdzīgiem gadījumiem.
Vispirms jāatzīst, ka birokrātija ir bijusi un būs. Bez tās civilizēta (tas ir, rūpīgi reglamentēta) pasaule nav iedomājama. Esmu daudzkārt bijis ekvatoriālajā Āfrikā un Āzijā un tur redzējis, ko nozīmē nosacīto būvvalžu neesamība. Tāpēc uzreiz jānoraida pieņēmums - normatīvo aktu būtiska samazināšana vai to neievērošanas pieļaušana kaut ko ilgtermiņā uzlabos. Atcerēsimies kaut vai “Zolitūdes” traģēdiju 2013. gadā.
Pret šiem argumentiem var iebilst - runa ir par saprātīgu normatīvo regulējumu, nevis pārspīlēti birokrātisku turēšanos pie normatīvo aktu burta, nevis gara. Tieši tā. Acīmredzot ir pārsniegts kāds saprātīguma slieksnis un vadzis ir lūzis. Te arī nonākam līdz problēmas pirmcēlonim.
Ekonomikas zinātne jau sen ir konstatējusi ciešu korelāciju starp sabiedrības labklājību un tās locekļu savstarpējo uzticību. Jo vairāk cilvēki viens otram uzticas, jo labāk dzīvo. Jo mazāk resursu jātērē kontrolei un drošībai. Savukārt, ja dominē centieni vienam otru apmānīt, tad kopējā labklājība ir zema.
Rietumu kultūrā, tai skaitā biznesā, izsenis skaitījies, ka goda vārds, rokas spiediens ir tas pats, kas šodien elektroniskais paraksts. ASV vēlēšanās vēl salīdzinoši nesen varēja iet balsot vispār bez jebkāda dokumenta, nerunājot par automašīnas īri vai tamlīdzīgiem sīkumiem. Preču piegādātāji atstāj paciņas pie māju ārdurvīm vēl šodien, neprasot nekādus parakstus par saņemšanu. Pats pērn to redzēju Ņujorkā.
Padomju telpā bija izveidojusies nedaudz cita dzīves filozofija. Valsts un tās iedzīvotāji atradās it kā divās nemitīgi karojošās pusēs. Valsts centās cilvēkus visādi pakļaut un apspiest, savukārt cilvēki centās valsti dažādos veidos apmānīt un nozagt to, kas slikti glabājās. Turklāt tas tika atzinīgi novērtēts. Lūk, Pēteris prot dzīvot, bet Valdis no aldziņas vien iztiek. Nabaga muļķītis.
Diemžēl 35 neatkarības gados nekas daudz nav mainījies. Šo gluži vai iedzimto pretstāvi mēs redzam konkrētajā Ķekavas gadījumā. Un ne tikai tajā. Gandrīz visu birokrātisko konfliktu pamatā ir dziļa savstarpējā neuzticība, kura balstās pārliecībā par katras puses atrašanos pretējās nometnēs. Nevis doma, kā viens otram palīdzēt, bet gan gatavība karot, sisties pretī.
Jau pieminētajā Āfrikā postpadomju tūristu var pazīt pa gabalu. Pēc gaitas, pēc skatiena, pēc sejas izteiksmes. Tā pauž nemitīgu gatavību atvairīt uzbrukumu (vai vēl labāk uzbrukt pirmajam), jo apkārtējā pasaule jau kopš dzimšanas ir šķietami naidīga. Tā par to vien domā kā tevi apvainot, apmānīt, kaut ko izkrāpt un nodarīt pāri.
Ko mēs redzam Ķekavas gadījumā? Ir visnotaļ loģisks un mūsdienīgs normatīvais regulējums, kurš paredz šīs tualetes reģistrēt pilsētās un ciemos, jo gribam tomēr dzīvot 21. gadsimta sanitārajām normām atbilstošā vidē, bet šādas decentralizētas kanalizācijas sistēmas var šīs normas apdraudēt.
Jāsaprot, ka runa nav tikai par klasiskajām mazmājiņām ar dēļu caurumu un atejas bedri, bet arī par gluži normālu ūdens noteces tualeti ar pazemes kanalizācijas bedri kaut kur pagalmā. Ja šī kanalizācijas bedre ir nepietiekami hermetizēta, tad tā var bojāt gruntsūdeņus, bet, tā kā daudzviet privātmāju rajonos nav arī centralizēta ūdensvada un ūdens tiek ņemts no spices, tad problēmas var būt visai nopietnas. Līdz ar to jautājums nav par birokrātiskajām pārmērībām. Jautājums ir par risinājumu.
Cilvēki pie mums ir kūtri. Viņi nesteidzas ar šo tualešu reģistrāciju. Tā nav tikai Ķekava novada problēma. Pēc pašvaldību datiem, reģistrētas ir tikai aptuveni 38 000 no kopumā ap 100 000 decentralizētās kanalizācijas sistēmām. Ko darīt? Ķekavas pašvaldība jau vairākkārt izsūtījusi aicinājumus reģistrēt šīs tualetes. Ņemot vērā šodienas pasta sūtījumu cenas, jādomā, tas nav bijis lēts prieks. Tagad šiem “likumu neievērotājiem” tiek virsū sūtīta pašvaldību policija.
Varbūt šīs nevienam nevajadzīgās karošanas vietā labāk būtu padomāt par sadarbību, par palīdzību? Teiksim, pašvaldības policijas vietā pie šo nereģistrēto ateju īpašniekiem sūtīt būvvaldes cilvēkus ar jau gataviem reģistrācijas dokumentiem un piedāvājumu palīdzēt visu izdarīt atbilstoši normatīvajām prasībām?
Nesaku, ka tas ir labākais risinājums. “Uz vietām” noteikti labāk redzams, bet galvenais būtu pats princips - savstarpējas karošanas vietā savstarpēja palīdzība un gatavība nākt viens otram pretī. Tam būtu jābūt šīs birokrātijas mazināšanas plāna jēdzieniskajam pamatam. Ar to būtu jāsāk.
Tikai šādā veidā, palielinot savstarpējo uzticību, birokrātijas mazināšanas plāniem ir cerības uz izdošanos. Ja saglabājas princips - kurš kuru, tad tas būs kārtējais pasākums ķeksītim bez minimāla pozitīvā rezultāta.
