Vakar noslēdzās partiju sarakstu iesniegšana Centrālajā vēlēšanu komisijā 8. jūnijā paredzētajām pašvaldību vēlēšanām. Pārlasot šo sarakstu programmas, aina zīmējas bēdīga. Pat neskatoties uz Trampa “jaunajiem laikiem”, pie mums viss saglabājies pa vecam. Partiju piedāvājums vēlētājiem ir ārkārtīgi izplūdis, vispārīgs, ar minimālu konkrētību.
Pirms izskatīt un izvērtēt šīs programmas, jāatzīmē, ka zināma vaina pie tā, ka partiju piedāvājums ir visnotaļ neizteiksmīgs, jāuzņemas arī agrākajiem Latvijas sabiedriskās domas līderiem, kuri gandrīz visus šos atjaunotās neatkarības gadus uz katrām vēlēšanām ir atkārtojuši mantru par politisko partiju bezatbildīgajiem solījumiem, kuri it kā birstot kā no pārpilnības raga, bet kuriem taču neesot finansiālā seguma.
Respektīvi, tika radīta idejiskā gaisotne, kurā solīt (ar šo vārdu tika aizvietots loģiskākais - politiskais piedāvājums) kaut ko konkrētu skaitījās slikti. Rezultātā partiju piedāvājumi ieguva to nekonkrēto raksturu, kādu redzam arī šajās vēlēšanās. Dominē uzstādījums, kuru nosacīti varētu saukt: mēs par visu labo, pret visu slikto.
Praksē tas izskatās apmēram šādi: uzlabosim pilsētas infrastruktūru, salabosim ielas un ietves, veidosim drošu, cilvēku cienīgu vidi, apkarosim korupciju un mazināsim birokrātiju. Tas, kas tiks izdarīts konkrēti un kādā konkrētā formā izpaudīsies šī infrastruktūras uzlabošana un korupcijas apkarošana, netiek iezīmēts pat aptuveni.
Objektivitātes labad jāsaka, ka pietiekami daudzi agrākie priekšvēlēšanu solījumi patiešām pieskaitāmi pie populistiskiem. Tie parasti bija saistīti nevis ar kādām konkrētām reformām vai konkrētiem vides kvalitātes uzlabojumiem, bet faktisku vēlētāju pirkšanu no budžeta līdzekļiem. Populārākie no tiem: pieaugoši pabalsti par bērna piedzimšanu, nekustamā īpašuma nodokļu atvieglojumi un atlaides sabiedriskā transporta izmantošanā. Diemžēl arī šajās vēlēšanās šī tendence saglabājas.
Tā kā Rīga ir Latvijas galvaspilsēta un lielākā pašvaldība, tad aplūkosim, ko partijas piedāvā rīdziniekiem šajās vēlēšanās. Uzreiz norādīsim, ka daudzas pilsētas problēmas, piemēram, daudzviet nesakārtotās atkritumu novietnes, zaļo zonu un autotransporta stāvvietu neskaidrās attiecības iekšpagalmos, elektroskūteru un citu mazās mobilitātes transportlīdzekļu kustības noteikumu sakārtošanu, partijas izliekas neredzam. Partijas izvairās skaidri pozicionēties jebkurā jautājumā, kura risināšana ir salīdzinoši sarežģīta (skūteru regulācija) vai tam ir pretrunīgi risinājumi ar katrai pusei lielu atbalstītāju skaitu (stāvvietas pagalmos).
Savā rakstā pagājušā gada 22. novembrī, kas lasāms šeit izteicu pieļāvumu, ka šoreiz kampaņa varētu būt citāda. Šo pieņēmumu balstīju uz Aināra Šlesera sociālajos tīklos publicēto videoierakstu, kurā viņš paziņoja ļoti konkrēti, ko darīs, ja kļūs par Rīgas mēru: “Velojosla uz Čaka ielas tiks likvidēta. Riteņbraucēji lai brauc pa Barona ielu. Arī visur saliktie stabiņi tiks likvidēti.”
Taču mans toreizējais pieļāvums vismaz līdz šim nav guvis apstiprinājumu. Ne citi politiskie spēki, ne arī pats Šlesers ar līdzīgiem, ļoti konkrētiem priekšlikumiem vairs nav klajā nākuši.
Piemēram, “Progresīvie”, kuri bija galvenie Čaka ielas velojoslu iniciatori, šo Šlesera uzbrukumu savam “bērnam” noignorēja. Viņi arī tagad nav nākuši klajā ar visaptverošu veloinfrastruktūras attīstības programmu, kurā būtu skaidri iezīmēts - kur un kādā veidolā tiks izbūvēti veloceļi. Tā vietā vispārīga frāze: “Savienosim Rīgas apkaimes ar sabiedriskā transporta maršrutu tīklu un veloceļiem.” Vairāk par veloinfrastruktūru “Progresīvo” samērā garajā programmā nav ne vārda. Tikai šis viens nekonkrētais vārds. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, jāatzīst, ka “stabiņu jautājums” tā arī ir palicis gandrīz vai vienīgais, kurā gandrīz visām partijām ir kaut kāda konkrētība.
Ja runājam plašāk, tad milzīgajā tīra ūdens okeānā (būs gludas brauktuves un ietves. Veicināsim konkurenci pašvaldības iepirkumos. Novērsīsim pārmaksāšanu) atrodas arī pa kādai retai konkrētības zivtelei.
Piemēram: “Būtiski palielināsim sabiedriskā transporta joslu skaitu; Rīkosim konsultatīvos referendumus par iedzīvotājiem svarīgiem jautājumiem, piemēram, gājēju ielām un iebraukšanas maksu Rīgas centrā citu pašvaldību iedzīvotājiem” (“Progresīvie”).
“Tiks atjaunota prāmju satiksme ar Stokholmu. Rīgas ierēdņu skaits tiks samazināts par vismaz 30%. Tiks sākts darbs pie Ziemeļu maģistrāles izbūves. No pilsētas ielām nevajadzīgie stabiņi tiks aizvākti, un tiks izveidota loģiska un pilsētas satiksmi papildinoša, nevis traucējoša veloceliņu struktūra. Tiks izveidotas gājēju ielas” (“Latvija pirmajā vietā”).
“Atbalstīsim investīcijas mikromobilitātes punktu izveidei un jaunu autostāvvietu izbūvei. To paveicot, Rīgas centrā automašīnām pirmās 2 stundas un pēc plkst. 18.00, kā arī sestdienās - bez maksas. Drošības programma stacijai un centrāltirgum” (“Apvienotais saraksts”).
Lai arī Nacionālās apvienības programmā galvenais uzsvars tiek likts uz “turpināsim Rīgas vides latviskošanu”, tur atrodama arī tāda puskonkrētība kā: “Panāksim slēgto atkritumu konteineru novietņu un dalīto atkritumu tvertņu skaita palielināšanu.”
NA pretmets “Stabilitātei!” savukārt uzsvaru liek uz “Rīga ir pilsēta ikvienam, neatkarīgi no dzimtās valodas vai etniskās piederības. Pilsētas iedzīvotājiem tiks nodrošināta pakalpojumu pieejamība viņiem ērtajā valodā, vēsturiskie ielu nosaukumi tiks atjaunoti”, skaidri iezīmējot savu mērķauditoriju.
Viņi arī sola: “Veiksim pilnīgu auditu “Rīgas namu pārvaldniekā” (RNP), “Rīgas satiksmē”, “Rīgas ūdenī” un citos pašvaldības uzņēmumos. Vairs nekādu haotiski izvietotu stabiņu pilsētas apkaimēs un nesakārtotu veloceliņu Rīgas centrā. Ceļa zīmes "30 km/h" tiks noņemtas no nevajadzīgiem ceļu posmiem un vairs netiks izmantotas kā naudas iekasēšanas veids Rīgas varai.”
Ar “Stabilitātei!” tajā pašā nišā sacenšas “Saskaņa”: “Pilsētu novājinājis nacionālisms kā aizsegs izlaupīšanai, provinciālisms un nekompetence. Noņemsim liekos stabiņus, ieviesīsim principu - galvenais nav naudas sodi, bet satiksmes drošība!”
Atsevišķi jāvērtē “Jaunās vienotības” un arī ZZS/GKR saraksti. Tāpēc, ka pirmā ir pašreizējā Rīgas mēra Viļņa Ķirša partija, bet otrās priekšgalā ir ilggadējs Rīgas deputāts, “saimnieciskā” spārna pārstāvis Oļegs Burovs, kas nosaka, ka viņiem teorētiski vislabāk būtu jāzina, kas Rīgai vajadzīgs un kas būtu jādara.
Vizuāli šo abu partiju programmās konkrētības izskatās it kā vairāk, taču, rūpīgāk iedziļinoties, redzam, ka arī šeit dominē vispārīgas frāzes, kurām pa starpu parādās: “divlīmeņu krustojuma izveide Brīvības un Gustava Zemgala gatvē. Ierobežots e-skūteru ātrums (10 km/h centrā, 15 km/h apkaimēs). Regulārās pasažieru prāmju satiksmes atjaunošana ar Skandināvijas galvaspilsētām. Atcelt pašvaldības nodevu vasaras terasēm” (ZZS/GKR).
“Projektēšana Babītes-Spilves ievadam un Brīvības ielas divlīmeņu krustojumam ar Gustava Zemgala gatvi. Diferencēta maksa “Rīgas satiksmes” autostāvvietām, saglabājot esošo cenu rīdziniekiem, bet paaugstinot to citiem, iegūtos līdzekļus novirzot jaunu zemās grīdas tramvaju iegādei. Pārbūvēta Vaļņu iela, uzlabojot vides pieejamību. Virszemes gājēju pārejas Centrālstacijas un Centrāltirgus apkārtnes savienošanai ar bulvāru loku un Vecrīgu. Izbūvēta metrobusa līnija uz Dreiliņiem. Skolās svešvalodā krievu valoda aizstāta ar vācu un Ziemeļvalstu valodām” (“Jaunā vienotība”).
No konkrēto solījumu vidus es automātiski izslēdzu visus par budžeta līdzekļiem piešķiramos pabalstu, atvieglojumu solījumus. Tāpat šajā pārskatā neaplūkoju tās partijas, kuru iespējas pārvarēt 5% neliekas diez cik ticamas.
Garāmejot varu tikai atkārtot to, ko esmu jau citās reizēs teicis: manuprāt, tā dēvētais Pūces plāns (“Attīstībai”) ir uzrakstīts ļoti vāji un tajā konkrētības ir vēl mazāk nekā citu partiju programmās. Kā zināms pārsteigums (vismaz man) jāvērtē ļoti vājā (tukšvārdīgā) “Progresīvo” programma, ņemot vērā šīs partijas samērā unikālo ideoloģisko nišu Latvijas politiskajā laukumā.
Nobeigumā jāatzīst, ka šis ir tikai tāds pirmreizējs partiju programmu apskats. Iespējams, vērtējot šīs programmas, esmu kaut ko palaidis garām un partijām ir savi konkrēti detalizēti darbu plāni. Līdz vēlēšanām vēl divi mēneši, un es būtu tikai priecīgs, ja partijas, izmantojot šo priekšvēlēšanu laiku, iepazīstinātu vēlētājus ar šiem konkrētajiem darbu plāniem un pēc iespējas mazāk “lietu ūdeni”. Viss vēl ir priekšā.
