ASV un Ukrainas prezidentu Donalda Trampa un Volodimira Zelenska tikšanās pirms pāvesta Franciska bēru ceremonijas izraisīja kārtējo cerību vilni. Fotogrāfijas, kurās abi sarunājas aci pret aci Svētā Pētera bazilikas telpās, aplidoja pasauli, radot cerības, ka varbūt Tramps ar Zelenski beidzot izlīgs, atradīs kopīgu valodu un Trampa neslēptā nepatika pret Zelenski pazudīs.
Ja tas tā notiktu un Tramps šo karu sāktu uztvert tāpat kā lielākā daļa Rietumu pasaules: Krievija ir agresors, Putins kara noziedznieks, bet Ukraina upuris, kas varonīgi aizstāvas, tad parādītos patiesas cerības pārtraukt aktīvo karadarbību, uzsākt īstu miera procesu un varbūt pat panākt noturīgu uguns izbeigšanu.
Spriežot pēc aģentūras “Reuters” publicētā video, sākotnēji bija paredzēts, ka abu sarunā piedalīsies arī Francijas prezidents Emanuels Makrons, taču Tramps, izskatās, uzstāj uz sarunu divatā. Video redzams, ka brīdī, kad Makrons tuvojas ASV un Ukrainas prezidentiem, aiz viņiem zāles vidū tiek novietoti trīs krēsli. Tad Makrons paspiež Zelenskim roku, bet otrs rokasspiediens izpaliek - Tramps aptur Makronu un kaut ko pasaka. Pēc tam viens krēsls tiek noņemts.
Gan Zelenskis, gan Tramps pēc šīs sarunas izplatīja paziņojumus, kuros šī īsā (10-15 minūšu garā) saruna nosaukta kā “laba un produktīva”. Zelenskis izteica pateicību Trampam par viņa pūlēm miera panākšanā: “Mēs daudz ko pārrunājām viens pret vienu. Ceram uz rezultātiem par visu, par ko runājām. Aizsargājot mūsu cilvēku dzīvības. Pilnīgs un beznosacījumu pamiers. Drošs un ilgstošs miers, kas novērsīs jauna kara izcelšanos. Ļoti simboliska tikšanās, kurai ir potenciāls kļūt par vēsturisku, ja mēs panāksim kopīgus rezultātus. Paldies jums, ASV prezident.”
Pēc šīs sarunas bija ziņas, ka tai būs turpinājums pēc bēru ceremonijas noslēguma, bet otrs sarunu raunds tomēr nesekoja. Tramps ar sievu Melāniju, kurai tieši šajā dienā palika 55 gadi, pēc bērēm uzreiz iesēdās lidmašīnā un aizlidoja mājās. Varētu domāt - kopā atzīmēt pusapaļo jubileju, bet pēc lidmašīnas nosēšanās ASV Tramps steidzīgi atvadījās no sievas, iekāpa armijas helikopterā un aizlidoja savās darīšanās.
Zelenskis Romā kopīgas pastaigas laikā ar britu premjeru Kīru Stārmeru uz žurnālistu jautājumiem atbildēja lakoniski: “Mēs diskutējām par ļoti jutīgiem jautājumiem, par Londonas sarunu rezultātiem, bet es nevēlētos iedziļināties detaļās.”
Ne velti lietoju vārdus “kārtējās cerības”, jo jau iepriekš Tramps ar atsevišķiem izteikumiem bija pasaulei devis cerības, ka viņa pozīcija beidzot kļūs līdzsvarotāka un parādīsies reāla miera panākšanas iespējas. Arī šoreiz Tramps savā sociālajā vietnē “Truth social” publicēja ierakstu, kura nobeigumu varēja interpretēt kā zināmus draudus Putinam: “...ņemot vērā iepriekš teikto, Putinam nebija iemesla pēdējās dienās ar raķetēm apšaudīt civiliedzīvotāju rajonus, pilsētas un ciemus [Ukrainā]. Tas man liek domāt, ka viņš varbūt nemaz nevēlas apturēt karu, viņš tikai mani “jāj” (he’s just tapping me), un ar viņu ir jārīkojas citādi, izmantojot banku vai otrreizējās [pret sankcijām pakļauto preču pircējiem] sankcijas? Pārāk daudz cilvēku iet bojā!!!!”
Diemžēl katru reizi pēc tam, kad Tramps kaut maigā veidā izteicis kādas pretenzijas pret Putinu, jau nākamajā dienā sekojuši krietni nesaudzīgāki pārmetumi Zelenskim; balsojums ANO kopā ar Krieviju, Baltkrieviju, Ziemeļkoreju un vēl dažām Maskavai draudzīgām valstīm pret rezolūciju, kurā nosodīta Krievijas agresija; Trampa tuvākā domubiedra, personiskā drauga Stīva Vitkofa vizīte Krievijā, draudzīgi rokasspiedieni un godbijīga klanīšanās Putinam.
Vai šoreiz nebūs līdzīgi, redzēsim jau tuvākajās dienās. Nav šaubu, ka Trampam miers ir vajadzīgs. Viņš to solīja pirms vēlēšanām. Arī tagad viņš nebeidz uzsvērt, ka Putins viņu, atšķirībā no nīstā Baidena, respektē. Skaidrs, ka Tramps savas prezidentūras pirmajās simt dienās (līdz 30. aprīlim) to tiešām gribētu panākt. Vienalga ar kādiem nosacījumiem. Vienalga, kas notiek pēc tam.
Arī Zelenskim miers ir vajadzīgs, bet viņš to gribētu panākt jau ar zināmiem nosacījumiem, par kuriem varētu diskutēt jau vēlāk, miera procesa laikā. Teorētiski arī Putinam, iespējams, miers būtu vēlams, taču viņš tam būtu gatavs jau ar tādiem nosacījumiem, kuri citiem (Ukrainai, Eiropai, pasaules tiesiskās kārtības ievērotājiem) ir vismazāk pieņemami.
Rakstu “iespējams”, jo daudzi Krievijas politikas eksperti uzskata, ka karš Putina režīmu tikai stabilizē. Viņam šis karš pat ir izdevīgs, jo ļauj visu sabiedrības uzmanību novirzīt uz to, tādējādi atbrīvojoties no rūpēm par iedzīvotāju labklājības nodrošināšanu un citām iekšpolitiskām niansēm.
Līdz ar to minimālie nosacījumi, uz kādiem Putins būtu gatavs mieram, varētu būt Ukrainas kapitulācija un Rietumu acīmredzama piekāpšanās (noliekšanās - Putina leksikā). Arī tad vēl būtu garas sarunas gan par Ukrainas kapitulācijas nosacījumiem (par pēckara Ukrainas bruņotos spēku lielumu, politisko sistēmu un daudzām tīri iekšpolitiskām prasībām), gan Rietumu piekāpšanās nosacījumiem (sankciju atcelšana, Krievijas iesaldēto aktīvu likteņi, NATO karaspēka apjoms Krievijas kaimiņvalstīs utt.).
Tā kā Putins ir vismazāk ieinteresēts miera panākšanā, tad sanāk, ka tieši viņš ir galvenā figūra, no kura atkarīgs kara vai miera liktenis. Taču, kā norāda “Deutsche Welle” komentētājs Konstantīns Egerts: “Nedrīkstam aizmirst, ka Ukraina Putinam ir viņa dzīves galvenais jautājums. Putinam tas nozīmē viņa vietu vēsturē. Krievu zemju savācējs vai nosauciet to kā vien gribat. Viņam ir laba veselība, un viņš uzskata, ka viņam vēl visa dzīve priekšā. Viņš ar šo karu tad arī nodarbosies. Labi, ja vēl tikai ar šo karu. Nezinu, kādi viņam vēl ir plāni, bet tagad viņš ar to nodarbosies tik ilgi, kamēr varēs sev iestāstīt, ka ir savu vārdu ar zelta burtiem ierakstījis visās vēstures annālēs. Uzliks Pēterburgā otru statuju “Vara jātnieks” vai novāks pirmo un tā vietā uzliks Putinu uz bruņumašīnas. Ko jūs, mister Tramp, domājat? Atteikties no sava mūža galvenā uzdevuma tikai tāpēc vien, lai jūs varētu uzdoties par miera nesēju? Tas tā nenotiks.”
Šo acīmredzamo patiesību līdz šim Tramps ir centies izlikties neredzam. Viņa retorika joprojām balstās uz pieņēmumu, ka Putinu patiešām uztrauc bojā gājušie, kara radītās ekonomiskās grūtības un viņš ar prieku atgrieztos pie miera laiku valsts celtniecības.
Nekas tāds Putina izteikumos nav pat pamanāms. Gluži otrādi, jau sen visi putinologi, turklāt bez izņēmuma, atkārto, ka Putinu iekšpolitiskie jautājumi neinteresē, tie viņu acīmredzami garlaiko, un viņa acis iemirdzas tikai tad, kad tiek runāts par ieročiem, jaunām raķetēm, ģeopolitiku un Krievijas lomu pasaules vēsturē. Karš Putinam ir dzīvība, nevis iznīcība. Jo ne jau viņš sēž ierakumos un cenšas paslēpties no visur esošajiem kaujas droniem.
Cerības uz vismaz kaut kādu pamieru vieš cita Putina iegriba. Putinam ārkārtīgi nozīmīgs ir dialogs ar ASV kā līdzīgam ar līdzīgu. Tramps Putinu lielā mērā ir izvilcis no diplomātiskās izolācijas, un Putins nevar pieļaut, ka Tramps “noraujas no āķa”.
Putinam obligāti jāsaglabā daudzmaz labas, konstruktīvas attiecības ar savu aizokeāna “draugu”. Tāpēc kaut kādos maznozīmīgākos jautājumos laiku pa laikam Putins varētu arī Trampam piekāpties. Tai skaitā Ukrainas pamiera jautājumos. Lai saglabātu kontaktus... un varētu turpināt Trampu “jāt”.
