Viņš lasīja lekcijas vecišķi, viņa uzvalciņš bija nemainīgi nospeķots, bet mums nekad nenāca prātā apstrīdēt profesora ģenialitāti attiecībā uz latviešu valodas izpēti. Viņas copīte bija smieklīga, piekasīšanās eksāmenos – neciešam, taču viņas prasme mūsu vēja pārņemtajās galvās ielikt senvalodas bija fenomenāla. Viņš bija fifīgs docents ar neslēptu vēlmi noglāstīt studentēm muguriņu, taču viņa humora izjūta un vēstures zināšanas fascinēja, un mēs neskrējām uz dekanātu sūdzēties par „uzmākšanos” vai politiski divdomīgu anekdošu stāstīšanu. Mēs cienījām savus augstskolas pasniedzējus viņu zināšanu, nevis īpatnību dēļ. Mūsdienās acīmredzot ir citi kritēriji.
Pirms neilga laika tīmeklī pavīdēja ziņa, ka profesors Harijs Tumans esot atlaists no darba Universitātē. Ziņa nebija korekta, jo pirms diviem gadiem tika pārtrauktas Tumana kunga darba attiecības ar Latvijas Kultūras akadēmiju (LKA), savukārt Latvijas Universitāte joprojām var lepoties ar to, ka izcilais senatnes un mūsdienu pētnieks Harijs Tumans lasa lekcijas mūsu Alma Mater. Turklāt arī aktīvi atbild uz žurnālistu jautājumiem: intervijas ar Hariju Tumanu allaž izsauc milzīgu interesei. Jo profesors Tumans ir tiešs un precīzs savos vērtējumos, preparējot mūsdienu sabiedrību.
Faktu par Harija Tumana un LKA „laulības šķiršanu” zināju jau pirms gada, taču publicitāti tas ieguva nesen. Neskaidrībām bija jāpieliek punkts, tālab uzrakstīju vēstuli LKA rektorei Rūtai Muktupāvelai: „Jau pirms gada profesors Harijs Tumans izteicās, ka bez paskaidrojumiem ticis atlaists no darba Kultūras akadēmijā. Tagad arī sociālajos tīklos viņš apliecinājis šo faktu. Kāda ir šī atlaišanas situācija Jūsu skatījumā?”
Pavisam drīz saņēmu atbildi, kuru bija parakstījusi Latvijas Kultūras akadēmijas rektore profesore Rūta Muktupāvela: „Viespasniedzējus augstākās izglītības institūcijas izvēlas atbilstoši studiju satura, kvalitātes un citiem nosacījumiem. Latvijas Kultūras akadēmijā regulāri tiek pārskatītas docētāju un viesdocētāju slodzes, un katrs mācību gads nes izmaiņas.
Precizitātei jāatzīmē, ka Tumana kungs netika atlaists, jo LKA viņš strādāja kā viesdocētājs uz autoratlīdzības līguma pamata. Pēdējais līgums beidzās 2018. gada 27. decembrī, un nākamajā akadēmiskajā gadā viņa docētais kurss vairs netika paredzēts un attiecīgi jauns līgums netika noslēgts. Vērtējot līgumu atjaunošanu, neapšaubāmi tiek vērtēts arī studentu viedoklis - tā ir normāla prakse jebkurā augstskolā. Vērtējumos attiecībā uz Tumana kunga vadītajām nodarbībām regulāri tika izteikta neapmierinātība (kas konstatēta iekšējās kvalitātes kontroles nolūkā veiktajos studentu apmierinātības pētījumos) ar Tumana kunga komunikāciju nodarbībās. Studējošie vairākkārt uzsvēruši, ka šī komunikācija ietvēra studentus aizskarošus un pazemojošus komentārus, divdomīgu humoru, kas nav savienojams ar akadēmisko ētiku studējošo un docētāju attiecībās.
Pēdējo gadu laikā šāda kritika kļuva sistemātiska, tātad nav runa par atsevišķiem gadījumiem, ko varētu interpretēt kā nejaušību. Konkrētajā gadījumā studentu viedoklis bija viens no apsvērumiem kursa neatjaunošanai. Tumana kunga sociālajos tīklos paustais attiecībā uz pirms diviem gadiem noritējušiem notikumiem ir vienpusējs viedoklis, kuru Latvijas Kultūras akadēmija nevar komentēt. Katram ir tiesības uz savu pārliecību un uzskatiem.”
Skaidrojums no Harija Tumana puses atklāj mazliet citādu ainu: „Es nekad neesmu vēlējies par šo gadījumu publiski izteikties, bet, tā kā lieta ir ieguvusi sabiedrisku rezonansi, esmu spiests izteikt savu viedokli. LKA vadības reakcija ir dabiska un labi saprotama, lai gan tas arī ir tikai vienpusējs viedoklis, kura mērķis ir attaisnot pirms diviem gadiem pieņemto lēmumu. Formālā lietas puse tajā ir atspoguļota korekti: es strādāju LKA kā viespasniedzējs, un man vienkārši nepagarināja līgumu. Taču būtībā tā ir tā pati atlaišana no darba, tā ka formulējums neko nemaina.
Protams, es pieņemu, ka kādam varēja nepatikt mani atsevišķi izteicieni un jociņi, taču esmu pilnīgi pārliecināts, ka tas nav „līgumattiecību pārtraukšanas” cēlonis. Par to liecina šādi fakti un apsvērumi.
Pirmkārt, veids, kā notika šī „līgumattiecību pārtraukšana”. Mani neviens nebrīdināja par to, ka darba līgums netiks pagarināts, un, tikai atnākot uz darbu septembra pirmajā nedēļā, es uzzināju, ka vairs nestrādāju LKA. Divas vai trīs nedēļas iepriekš e-pastā saņēmu stundu sarakstu, kurā bija ieplānotas arī manas lekcijas.
Otrkārt, kad LKA vadībai jautāju, kāds ir „līgumattiecību pārtraukšanas” cēlonis, man tika norādīts uz studentu sūdzībām anonīmajās anketās. Tika atstāstītas piecas sūdzības, kuras visas attiecās uz feministisku diskursu, proti, man tika inkriminēta necieņa pret sievietēm. Tieši šajā sakarā tika piesaukti arī daži mani joki. Šajās apsūdzībās atpazinu trīs savus izteicienus, ieskaitot jokus, tikai ačgārni interpretētus, pārējās divas apsūdzības bija pilnīgi izdomātas, par ko tajā pašā dienā uzrakstīju trijiem LKA vadības pārstāvjiem, paužot pārliecību, ka pret mani tika organizēta naidīga kampaņa. Taču ne no viena adresāta atbildi nesaņēmu.
Treškārt, minētās studentu sūdzības tika aktualizētas steidzami, īsi pirms jaunā mācību gada sākuma, turklāt pusgadu pēc manas pēdējās tikšanās ar studentiem. Maigi sakot, tas ir ļoti dīvaini. Pēkšņi izrādījās, ka Kultūras akadēmijai nav vajadzīgs antīkās kultūras vēstures kurss... Turklāt, strādājot ar auditoriju, nekad nemanīju ne mazāko nepatiku vai pretestību, studenti bija draudzīgi un smaidīgi, uz maniem vārdiem reaģēja atsaucīgi un adekvāti. Pusgadu vēlāk izrādījās, ka ir bijušas arī citas reakcijas.
Manuprāt, tas viss liecina par to, ka pret mani tika organizēta naidīga kampaņa, kuras rezultātā tika pieņemts „politisks” lēmums par „līgumattiecību pārtraukšanu”. Šķiet, ka šis lēmums bija kampaņas galvenais mērķis. Tikai nav skaidrs, kas un kādēļ organizēja šo kampaņu, un kādēļ LKA vadība bija tai tik ļoti atsaucīga, ka pat nemēģināja noskaidrot apsūdzību patiesumu. Tas pat nav uzskatu jautājums, tas ir fakts, ka tādā veidā tika pārkāpts taisnīguma pamatprincips: „audiatur et altera pars”, proti, „lai tiek uzklausīta arī otra puse”. Šajā gadījumā patiesais lietas stāvoklis nevienu neinteresēja, anonīmām sūdzībām tika piešķirts absolūtas patiesības statuss, un pasniedzējs tika atzīts par vainīgu bez uzklausīšanas, tātad bez aizstāvības tiesībām. Es varu to izskaidrot tikai kā ideoloģiskas diktatūras izpausmi.
Daži vārdi par pašām apsūdzībām. Apsūdzību par „studentus aizskarošiem un pazemojošiem komentāriem” uzskatu par absurdu, jo es pret katru savu auditoriju izturos ar mīlestību un cieņu, un lielākoties auditorija man atbild ar savām simpātijām. Līdz šim gan dzīvē, gan sociālajos tīklos esmu saņēmis no saviem studentiem tikai pozitīvas atsauksmes. Tikpat absurda ir apsūdzība par sieviešu nicināšanu, jo es nesaprotu, kā sievieti var nicināt vīrietis, kurš apgalvo, ka sieviete ir skaistākais, kas ir pasaulē, kurš cildina sievišķību un uzskata, ka tieši sieviete ir kultūras attīstības galvenais stimuls. Visi mani studenti ir dzirdējuši šos apgalvojumus no manas mutes. Ar piemēriem un paskaidrojumiem. Tas nozīmē, ka anonīmo sūdzību autores vienkārši nevēlējās dzirdēt to, kas neatbilst viņu pārliecībai, un ka viņu mērķis bija notiesāt.
Kā parasti šādos gadījumos - no konteksta tiek izrauti un ačgārni pārinterpretēti kādi atsevišķi apgalvojumi, joki un frāzes. Sen zināma metode... Pieļauju, ka apsūdzību pamats varētu būt tieši mana ideoloģiskā neatbilstība, jo savās lekcijās es stāstīju, ka Minojas civilizācijā nebija matriarhāta un ka vispār vēsturē nav bijis tāds matriarhāts, par kādu runā attiecīgās ideoloģijas sludinātāji, un ka senie grieķi nediskriminēja sievietes utt. Acīmredzot tas ir mans galvenais „noziegums”, un tam tika piemeklēti kādi citāti un joki...
Varētu vēl ilgi analizēt un atspēkot apsūdzības, bet galvenais tajā visā ir kaut kas cits. No vienas puses, tas ir jautājums par pēdējā laikā arvien pieaugošo politkorektuma ideoloģijas spiedienu, kā rezultātā mums var tikt atņemtas pēdējās vārda brīvības paliekas. Tas ir pats par sevi plašs temats.
No otras puses, tas ir jautājums par metodēm, kuras arvien vairāk tiek piekoptas gan izglītības sistēmā, gan sabiedrībā kopumā.
Te es domāju par anonīmām anketām, kuras LKA rektores vēstulē nosauktas par „iekšējās kvalitātes kontroles nolūkā veiktajiem studentu apmierinātības pētījumiem”. Pirms vairākiem gadiem biju ievietojis savā blogā rakstu par anonīmo anketu amorālo un bīstamo dabu. Izrādījās, ka mani vārdi bija pravietiski un ka anonīmās anketas tiešām kalpo ideoloģiskai kontrolei un dara pasniedzēju beztiesīgu amorālas patvaļas priekšā. Tagad jebkurš students, kuram nepatīk pasniedzējs vai viņa paustie uzskati, vai arī kāds aizrādījums par nepiedienīgu uzvedību lekcijas laikā, var anonīmi un bezatbildīgi ieriebt viņam un nodarīt postu. Nesaprotu, kāda vispār var būt anonīmo anketu vērtība, ņemot vērā, ka tajās katrs bezatbildīgi var ierakstīt jebko.
Mēs labi zinām no savas vēstures, ka anonīmas kļauzas, ko tautā sauc par „stučīšanu”, atbilst totalitārajai praksei. Tādēļ par uztraucošu jāuzskata fakts, ka tagad visās augstskolās un daudzās citās iestādēs tiek uzspiesta šāda anonīma anketēšana, bet sociālā reklāma aicina pilsoņus ziņot par citiem pilsoņiem, ja vien kādam liekas, ka tie dara kaut ko „nepareizi”. Vai tiešām mums jākļūst par „stukaču” tautu?
Jāatzīst, ka šī pieredze man bija gan traumatiska, gan pamācoša. Es tikpat kā neatļaujos vairs savās lekcijās jokot, uzmanīgāk filtrēju savus tekstus utt. No vienas puses, tas ir labi, bet, no otras - es skaidri redzu, ka tas ir vēl viens solis uz attiecību dehumanizāciju un robotizāciju.
Šajā sakarā man nāk prātā amerikāņu filma „Brave New World”, uzņemta tālajā 1988. gadā pēc Oldesa Hakslija romāna ar tādu pašu nosaukumu. Autori iekļāva filmā vienu epizodi, kura nav grāmatā, bet kas lieliski papildina un paspilgtina rakstnieka domu. Šajā epizodē tālā totalitārā nākotnē skolotāja vada stundu, lasot tekstu no mācību grāmatas, bet skolēni uzmanīgi seko un ziņo skolas vadībai, kad skolotāja atļaujas atkāpties no mācību grāmatas teksta... Izskatās, ka mēs sākam ceļu uz šo „brīnišķīgo jauno pasauli”. Vai mēs to tiešām gribam?”
Diemžēl „stukaču būšanas” mūsdienu sabiedrībā kļūst aizvien populārākas. Pirms diviem gadiem „klauvēja” par to, ka augstskolas pasniedzējs uzdrošinājies paust „nepareizu viedokli”, par „nepareizām anekdotēm” nemaz nerunājot... Tagad „klauvē” par to, ka pie kaimiņa atbraukuši cilvēki „no citas mājsaimniecības”. Neko tādu neatceros pat tumšajos „krievu laikos”. Bet sabiedrība, kā smejies, paliek aizvien stilīgāka.
Iespējams, ka „anonīmās anketas” ir aktuālas arī citās augstskolās (lai atsaucas tie, kuriem tāds kontroles veids piedāvāts - papētīsim). Tad rodas daži jautājumi. Vai augstskolu pasniedzēji piedalās kaut kādā pagrīdes skaistumkonkursā, kurā tiek vērtēts, cik atbilstoši skaista ir viņu iznešanās saskaņā ar „pareizajām” ideoloģiskajām nostādnēm, kuras - es ceru! - ir sakņotas liberālmarksismā, kas mums tagad tik populārs un pareizs, - nevis kaut kādās tur konservatīvisma senilajās vērtībās? Vai „iekšējās kvalitātes kontroles nolūkā veiktie studentu apmierinātības pētījumi” ir Izglītības ministrijas „no augšas” nolaists projektiņš - lai „neērtie” pasniedzēji pēc iespējas ātrāk taptu izraidīti no visprogresīvākajām augstskolām?
Tieši tāpēc kaut kā negribas ticēt, ka LKA rektore, gudrā un gaišā Rūta Muktupāvela, no tiesas būtu noticējusi anonīmām klačām, kas bija pamatā līguma pārtraukšanai ar Hariju Tumanu. Katrā ziņā - tas, ka profesors Harijs Tumans vairs nelasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā, ir liels zaudējums studentiem. Nav labi, ka dažu „studenču - feminišču” klīrīga kājiņas piesišana pie zemes tā spēj iespaidot lielas un nozīmīgas augstskolas mācību plānus.
Bet pirms diviem gadiem būtu bijis daudz labāk un - nebaidīsimies no šī vārda, - jaudīgāk, ja LKA feministes būtu izģērbušās kailas un, iekļaujoties valdošajā trendā, nodejotu kādu protesta kankanu profesora Tumana pēdējā lekcijā par antīko vēsturi. Taču nekas vēl nav zaudēts: var dejot arī tagad. Būs efektīgi un valdošajai neomarksisma ideoloģijai atbilstoši!
