Lai pārliecinātu Mirdzastanti nešņakarēties pa ķiplokiem, kamēr pa tiem šņakarējas Uldis un Ņura no dažādām mājsaimniecībām, lai iestāstītu Pēteronkulim, ka divu metru distance lielveikalā ir paredzēta ilgākām pārdomām – pirkt vienu vai divas pudeles šņabja, mūsu Ministru kabinets atbalstīja Ekonomikas ministrijas lūgumu no valsts budžeta programmas „Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem” piešķirt finansējumu 118 521 eiro (ar PVN) apmērā.
Izvēles laiks bija ātrs un nežēlīgs, un minētā summa tika piešķirta aģentūrai SIA „MacCann Rīga”, lai tā īsā laikā varētu mainīt iedzīvotāju iepirkšanās paradumus, līdz ar to sekmējot kovida izplatības mazināšanu. Tas izskatījās pēc vēl neredzēta izaicinājuma, tālab nosūtīju Ekonomikas ministrijai pāris jautājumus. Ekonomikas ministrijas „sabiedriskās attiecības” atbildēja operatīvi, paldies par to.
Pirmais jautājums: „Kāpēc 118 521 eiro apgūšanai tika izvēlēta tieši šī firma - SIA McCann Rīga?” Otrais: „Kurš izvēlēsies reklāmfirmu nākamās naudas apgūšanai - 330 000 eiro - lai mazinātu kovidspriedzi?” Citēšu tikai būtiskākās atbildes sadaļas, jo liriku par kovidu mums katru dienu sniedz visi pārējie valdības dzejdari.
Izrādās, ka „rosinot valdībai lemt par klātienes tirdzniecības paplašināšanu, Ekonomikas ministrija saņēma valdības uzdevumu īstenot papildu pasākumus sabiedrības informēšanai par drošas tirdzniecības nosacījumiem, to ieviešanas pamatotību un nepieciešamību, kā arī vienlaikus palīdzēt tirdzniecības uzņēmējiem nodrošināt drošus apstākļus saviem darbiniekiem un apmeklētājiem”.
Konkurss, lai izvēlētos piemērotākos pētniekus un reklamētājus kovidpirkumu paradumu maiņai, faktiski nenotika, jo ir tāds ļoti ērts un piemērots Publisko iepirkumu likums (PIL), kas nosaka: „Kampaņas īstenošana ir jāuzsāk pēc iespējas ātrākā laikā, iepirkuma veikšanai piemērojot PIL 8. panta 7. daļas trešo punktu, kas nosaka, ka pasūtītājs ir tiesīgs rīkot sarunu procedūru, ja pasūtītājam neparedzamu ārkārtas apstākļu rezultātā objektīvi radusies situācija, kurā steidzamības dēļ nav iespējams piemērot atklāto konkursu, slēgtu konkursu vai konkursa procedūru ar sarunām.”
Un tomēr, lai nevajadzētu lieki bakstīt ar pirkstu debesīs, Ekonomikas ministrija „veica tirgus izpēti par nacionāla mēroga integrētas komunikācijas kampaņas drošas tirdzniecības nodrošināšanai un ievērošanai izstrādi un īstenošanu, uzrunājot sešas lielākās reklāmas aģentūras”. Tās bija: SIA „DDB Worldwide Latvia”, „TBWA Latvija”, SIA „Not Perfect”, SIA „Guilty”, SIA „McCann Rīga”, SIA „VUCA communications”. Un izvēle krita uz - kāds pārsteigums! - SIA „McCann Rīga”.
Ekonomikas ministrija savu izvēli pamatoja ar to, ka „SIA „McCann Rīga” bija vienīgais pretendents, kas iesniedza kopējo kampaņas prezentāciju, kurā tika iekļautas šādas sadaļas: 1) integrētās kampaņas stratēģija, 2) radošais komunikācijas koncepts un taktiskais plāns, 3) sabiedrisko attiecību komunikācijas plāns un atbalsts, 4) mediju plāna izvēles pamatojums un kanālu sadalījums, papildus nodrošinot arī kampaņas laika plānu un budžeta sadalījumu kampaņas realizācijai”.
Vēl optimistiskāk izskanēja apgalvojums: „SIA „McCann Rīga” iesniegtais piedāvājums pauž pārliecību, ka aģentūras rīcībā ir spēcīga un radoša profesionāļu komanda, kas, īstenojot iecerētos pasākumus, samērā īsā laika periodā sasniegs labus kampaņas rezultātus.”
Pārliecinājāt! Un kā dūmi no vecu žagaru dedzināšanas pazuda šaubas par izvēlētā pretendenta spējām un gribēšanu. Un tikai pilnīgas nejaušības dēļ viens no SIA „McCann Rīga” īpašniekiem ir Ainārs Ščipčinskis, Saeimas deputātes Daces Rukšānes-Ščipčinskas („Attīstībai/Par”) dzīvesbiedrs. Jā, tieši tas pats Ščipčinskis, kurš - jau kopš partijas „Latvijas attīstībai” (viena no „Attīstībai/Par” sadaļām) dzimšanas brīža, proti, 2013. gada, dāsni apdāvinājis šo politveidojumu.
Laikā no 2013. līdz 2017. gadam Ainārs Ščipčinskis „Latvijas attīstībai” ziedoja 87 500 eiro, pēc tam - līdz 2020. gadam - 6000 eiro. Ja manai uzmanībai kaut kur pasprukuši garām vēl kādi eiro, ak, piedodiet, nebiju gana vērīga. Bet jau ar šo summu pietiek, lai saprastu: valdības atbalsts tieši šim kantorim ir pilnīgi un absolūti nejaušs, jo ekonomikas ministru Jāni Vitenbergu, kura dzimtā partija ir KPV LV, nu nekādi nevar ietekmēt politkopa „Attīstībai/Par”, kas mundri diriģē visu koalīciju. Es pareizi pateicu, ja?
Ļaunas mēles gan uzdrošinās melst, ka esot bijis kāds „tirgus” starp atparistiem un „kāpēvēelvē”, kura rezultātā kaza paēdusi, bet vilkam tīras zeķes. Proti, ekonomikas ministrs Vitenbergs, kuram nereti patīk lēkt acīs vecākajiem biedriem, norādot uz viņu juceklīgumu kovidlēmumu pieņemšanā, varēs droši sēdēt savā vietā, ja ar atparistiem pilnīgi nesaistītais Ščipčinskis dabūs naudu savam kantorim. Bet tās jau tikai ļaunas mēles.
Tā ka bezjēdzīga mētāšanās ar naudu turpināsies - kamēr naudas drukāšanas mašīna neapstāsies. Bet kovids taču arī tik drīz nebeigsies, vai ne? Neatbildēts palika tikai tas otrs jautājums: „Kurš izvēlēsies reklāmfirmu nākamās naudas apgūšanai - 330 000 eiro - lai mazinātu kovidspriedzi?” Ekonomikas ministrija laipni norādīja: „Integrēto sabiedrības informēšanas kampaņu par Covid-19 izplatības ierobežošanu organizē Valsts kanceleja. Lūgums sazināties ar viņiem, lai precizētu kampaņas mērogu, plānotās izmaksas un plānoto procesu aģentūras izvēlei.”
Noteikti sazināšos. Valsts kanceleja jau šodien var sākt sacerēt atbildi uz manu jautājumu - savās labākajās tradīcijās, proti, ieturot birokrātisko „nekobūtiskunepateikšu” stiliņu. Nevar saprast tikai vienu: cik ilgi lēnprātīgais latvietis pacietīs šo mūsu kopīgās naudas izlaupīšanu?
