"Kariņa fotogrāfs" līgani pārtop par "valdības fotogrāfu"

© Depositphotos.com/F64

Pēdējā laikā nekas tā neuzmundrināja sabiedrību kā 3. februāra ziņa par to, ka ir mainījies Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa (JV) padomnieku korpuss. Bet pavalstnieku prieka apogejs tika sasniegts ar paziņojumu, ka premjeram nu būšot arī savs fotogrāfs – Gatis Rozenfelds. Par ģērbēju, kafijas pienesēju un kabatlakatiņa pasniedzēju gan nekas netika ziņots.

Atbilde atsūtīta ar kavēšanos

Ja nopietni: sabiedrība - kā vienmēr - mazliet pacepās, pašvirkstēja un noklusa. Bet ir daži interesanti aspekti, par ko vērts aizdomāties. Vai mūsu kaimiņvalstu premjeru birojos arī ir šādi ar amata algu apbalvoti premjeru fotogrāfi? Šo jautājumu Igaunijas, Lietuvas un Somijas premjeru biroju vadītājiem uzdeva daugavpilietis žurnālists Kārlis Paikens, pamatojot savu interesi ar pētniecības darbu. Atbildes viņš saņēma dažu dienu laikā.

Igaunijas valdības preses dienests 6. februārī atsūtīja šādu tekstu: “Igaunijas premjerministrei nav personiskā fotogrāfa. Oficiālos pasākumus ar Kajas Kallasas piedalīšanos atspoguļo valdības komunikāciju birojs.” No Lietuvas valdības komunikāciju departamenta tika saņemta atbilde, ka premjerministrei Ingrīdai Šimonītei nav personiskā fotogrāfa, bet ir fotogrāfs, kurš darbojas publisko un mediju attiecību departamentā, kas atbildīgs par visu valdībā notiekošo pasākumu un tikšanos iemūžināšanu. Savukārt no Somijas atnāca atbilde: “Somijas premjerministrei nav personiskā fotogrāfa. Valdības komunikāciju departaments ir atbildīgs par oficiālo notikumu atspoguļošanu.”

Kārlis Paikens 3. februārī aizsūtīja elektroniski parakstītu vēstuli Valsts kancelejai, atbildei - atbilstoši likumam - vajadzēja būt, vēlākais, mēneša laikā, taču - atbildi viņš saņēma tikai 7. martā. Paikena vēstulē bija vairāki jautājumi par Kariņa fotogrāfu un viņa nepieciešamību.

Lūk, daži no jautājumiem.

  1. Kādi kritēriji un kādi apsvērumi bija izveidot premjera birojā amatvietu “premjera fotogrāfs”?
  2. Vai premjera birojā izveidotā amatvieta “premjera fotogrāfs” atbilst Valsts kancelejas sludinātajiem labas pārvaldes principiem?
  3. Vai premjera birojā izveidotā amatvieta “premjera fotogrāfs” bija pieejama vakanču portālā Nodarbinātības valsts aģentūras mājaslapā un uz to bija izsludināts publisks konkurss, ļaujot kandidēt ikvienam kandidātam ar fotogrāfa pieredzi?
  4. Cik daudz no nodokļu maksātāju naudas izmaksās amatvieta “premjera fotogrāfs”?
  5. Vai, veidojot premjera biroju, netika izskatīta iespēja fotogrāfa piesaistei izmantot ārpakalpojumu - tikai nepieciešamības gadījumā? Ja jā, lūdzu minēt, kādēļ šāda iespēja netika izskatīta.

Valsts kancelejas atbildes vēstulē, citastarp, teikts: “Ministru prezidenta birojā nav izveidota amata vieta “fotogrāfs”, bet Ministru prezidenta birojā ir pieņemts darbinieks, kurš papildus citiem amata pienākumiem nodrošina arī audiovizuālo materiālu sagatavošanu. Tāpat informējam, ka Ministru prezidenta birojā netika izveidota jauna amata vieta, bet pārveidota jau esoša amata vieta, un tā tiek finansēta jau esošā budžeta ietvaros, tādējādi nepalielinot Valsts kancelejā esošo amata vietu skaitu. (..) Normatīvie akti neparedz, ka uz Ministru kabineta locekļa biroja amata vietām tiek sludināti konkursi.”

Ir tikai daži jautājumi. Kas ir “citi amata pienākumi”? Kā tika dēvēta iepriekšējā amata vieta? Kas ir “Ministru kabineta locekļa biroja amata vieta”? Šī atbilde nozīmē, ka “Kariņa fotogrāfs” mīļā miera labad pārsavērties par “valdības fotogrāfu”?

Birojs acīmredzot vēl nav iestrādājies

Jautājumus Krišjānim Kariņam uzdeva arī Saeimas ZZS frakcija, jo, domājot par 2023. gada budžetu, ir svarīgi zināt, kā tiek plānoti valsts pārvaldes izdevumi, tostarp arī premjera biroja izdevumi.

ZZS vēlējās uzzināt, kāds ir Ministru prezidenta biroja kopējais budžets un kāds finansējums 2023. gadā ir paredzēts fotogrāfam; kādi bija argumenti, lai šādu darbinieku iekļautu premjera birojā. ZZS arī lūdza informēt, vai tika organizēts publisks konkurss, izvēloties kandidātu fotogrāfa amatam. Tikpat interesanti bija uzzināt, kā iepriekš tika nodrošināta Ministru prezidenta darbības atspoguļošana foto formātā.

Līdz otrdienas vakaram ZZS frakcija vēl nebija saņēmusi atbildi no premjera atjaunotā biroja. Acīmredzot birojs vēl nav kārtīgi iestrādājies.

Saeimas deputāts Armands Krauze (ZZS): “Tas bija deputātu jautājums steidzamības kārtībā. Mans viedoklis ir tāds: ja kaut ko stiprina un uzlabo, tērējot šim mērķim līdzekļus, tad tie jātērē nevis PR kampaņām, bet gan kvalitatīvākai likumdošanai, datu un situācijas analīzei. Premjeram ir biroja vadītājs, viņš lai ņem savu telefonu un fotografē, cik vien vajag. Un vēl. Partijām ir ļoti liels finansējums, un “Jaunajai Vienotībai” tas ir tuvu miljonam eiro, tad jāvaicā: vai tiešām no šīs naudas nav iespējams nodrošināt fotogrāfa atalgojumu?”

Kur pazudusi sabiedrības līdzdalība?

Protams, Kariņa/valdības fotogrāfa alga - lai arī cik liela/maza tā būtu, - neuztaisa nekādu finanšu vētru, tā būtībā ir nekas “priekš Dieva vaiga”, tāpat nekas, salīdzinot ar miljoniem, kas tiek izšķiesti bezjēdzīgos, valdības atbalstītos pasākumos. Taču, lai saglabātu un uzturētu valdības baltspārnu baložu nevīstošo portretu, vajadzētu tomēr ievērot pašu postulētos principus, no kuriem viens ir: labas pārvaldības princips.

Raugi, ko mums stāsta Ministru kabineta teiksmu sacerētāji: “Laba pārvaldība ir atbildīgas rīcības un lēmumu priekšnosacījums valsts pārvaldē. Laba pārvaldība ietver atklātību, sabiedrības līdzdalību, atbildību sabiedrības priekšā par sasniegto, ētisku rīcību, arī taisnīgus un pārdomātus lēmumus. Labas pārvaldības princips ir nostiprināts Valsts pārvaldes iekārtas likumā. Labas pārvaldības centrā ir cilvēks. Laba pārvaldība ļauj labāk īstenot valsts pārvaldes misiju - strādāt sabiedrības labā, veicinot iedzīvotāju uzticēšanos.”

Kur tad mums, mīlīši, pazudusi atklātība un sabiedrības līdzdalība? Un kur noslēpusies ētiska rīcība? Un kurā alā ielīdusi valsts pārvaldes misija - strādāt sabiedrības labā? Labas pārvaldības centrā ir cilvēks - kā pareizi postulē tie paši sacerētāji. Tad beidzot sāciet domāt par cilvēkiem, valdībnieki, ne tikai par to, kā tiksiet atspoguļoti audiovizuālā formātā.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.