“Tas ir noslēpumiem pilns stāsts. Pirmais noslēpums ir par to, kā radās ideja par atrakciju pili “Daile”. Otrs noslēpums ir par to, kāpēc izdega šī pils, bet trešais noslēpums ir par mistisko veidu, kā “Daile” tika nojaukta,” savu stāstu par Jūrmalas spēļu un atrakciju pili “Daile” sāk arhitekts Uģis Šēnbergs. Tas ir stāsts par pazudušo Jūrmalu.
Jūrmalā, Bulduru Izstāžu namā, joprojām - līdz 29. aprīlim - skatāma arhitektam Egdaram Šēnbergam (1923-2016) veltīta ekspozīcija, kas ļauj ne tikai novērtēt viņa talantu un daiļradi, bet arī atminēties vēstures posmu, ko pazīstam ar nosaukumu “padomju laiks”. “Atrakcija. Pils. Daile. Arhitektam Edgaram Šēnbergam 100” - tāds ir ekspozīcijas nosaukums, kas atklāj Šēnberga enerģisko domu gājienu un moderno izpausmes veidu, līdztekus - kūrorta noskaņas un latviskas arhitektūras formas.
Stāsts ir par 1976. gadā uzcelto spēļu un atrakciju pili “Daile”, ko diemžēl vairs nevaram redzēt dabā - Jūrmalā, Dzintaru prospektā. Šī ēka savulaik bija viena no būtiskākajām modernās arhitektūras ēkām ne tikai Jūrmalā, bet arī Latvijā. “Dailē” notika koncerti, konferences, izstādes, konkursi, tajā bija iekārtota boulinga zāle un restorāns.
“Daile”, ko projektēja Edgars Šēnbergs, sākotnēji tika radīta kā ēka starptautiskajai izstādei “Kūrorti - 76”, tai vajadzēja simbolizēt PSRS ekonomisko uzplaukumu un atspoguļot padomju valsts vēlmi pozicionēt sevi starptautiskā līmenī. Celtniecība izmaksāja ap vienu miljonu rubļu, un tā tiem laikiem bija liela summa. Slēgtā konference ilga mazliet vairāk par nedēļu, pēc tam ēkai mainīja funkcijas, lai nodrošinātu jūrmalnieku un pilsētas viesu izklaidi.
Arhitekts Vaidelotis Apsītis par “Daili” savulaik rakstīja: “Ansamblis izaug no pilsētai raksturīgās ainavas. Gandrīz līdz pašām ēkas sienām aizsniedzas būves laikā saglabātie koki (..). Ēkas tuvumā vijīgais celiņu tīkls iegūst regulāras formas, veidojas puķu dobes, mauriņi, kuru stingrā, arhitektoniskā kompozīcija pāraug monumentālajos celtnes apjomos.”
“Dailes” pamatapjoms bija ap pushektāru liels, un ēku veidoja četri asimetriski savienoti korpusi. Plakano pārsegumu “pārtrauca” trīs slietas formas jumti, radot neparastu siluetu. Korpusu ielokā bija iekārtots baseins, kurā Edgars Šēnbergs ievietoja sava dēla Uģa projektēto strūklaku.
Bet “Dailei” ir sava “aizkulišu” vēsture, par ko netiek plaši runāts. Lai to apjaustu, jāiedziļinās to laiku notikumos. Pagājušā gadsimta 70. gados Jūrmalas izpildkomitejā strādāja vairāki cilvēki, kuriem Jūrmalas attīstība un tās perspektīvas nebija tukša skaņa. Tie bija pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētājs Ēriks Baumanis, viņa vietnieks Viktors Greiža-Lisovskis, pilsētas komunālās saimniecības speciālists Jānis Robežs un citi. Uz Jūrmalu no Doņeckas tajā laikā atnāca strādāt Oļegs Rudņevs. “Strādāt” - tas būtu neprecīzi teikts, jo Rudņevu iecēla par kompartijas Jūrmalas komitejas pirmo sekretāru. Strādāt šajā amatā gan nevajadzēja, tur tika pieprasīta tikai pārliecība.
Mērķis visiem bija viens: Jūrmalu padarīt par vadošo Padomju Savienības kūrortpilsētu. Septiņdesmito gadu sākumā notika pirmo izklaides parku - tā dēvēto lunaparku - izvietošana Maskavā un citviet. Apmeklētība bija milzīga: piemēram, Sočos vienas sezonas laikā lunaparku apmeklēja pusotrs miljons cilvēku. Kaut ko tādu vajadzēja arī Jūrmalā. Lunaparks topošajā kūrortmekā tiešām parādījās septiņdesmito gadu sākumā.
Bet ar lunaparku vien nepietika - Jūrmalai vajadzēja kaut ko īpašu, jo bija kļuvis zināms, ka Maskavā notiks olimpiskās spēles, bet Rīga kļūs par jahtu sacensību norises vietu. Visi sajūsmā! Tomēr Rīga nekļuva par olimpisko jahtu galvaspilsētu. Daudzi teica: nu jā, latvieši paši vainīgi, kaut ko nokavēja, kaut ko “nočakarēja”...
Taču latvieši šoreiz nebija vainīgi: Baltijas kara apgabala militāristi noraidīja iespēju rīkot jahtu sacensības Rīgā, jo - Bolderājas ostā ir atomzemūdenes, ir tanki Ādažos, ir tik daudz raķešu, ka ārzemju sportiskajiem spiegiem nav vēlams te atrasties. Jahtošana no mājīgā Rīgas līča tika pārcelta uz nemīlīgo, ziemīgo Tallinas krastu.
Tostarp 1975. gada rudenī/ziemā steigšus sāka būvēt spēļu un atrakciju pili, lai to pabeigtu jūnijā. Tas arī tika izdarīts. Nācās gādāt dažādas atļaujas: būvmateriāliem, celtniecībai utt. To visu paveica Edgars Šēnbergs. Oficiāli tiek nosaukts skaitlis - viens miljons rubļu atrakciju pils celtniecībai. Tomēr daži domā, ka naudas bijis vairāk, jo paveiktais darbs bija kvalitatīvs. Bet tautā šo celtni nodēvēja par BAM (Baikāla-Amūras maģistrāle) - tik ātri un ar tādu azartu tika būvēta atrakciju pils.
Edgars Šēnbergs, liels saules gaismas mīļotājs, projektējot “Daili”, izdomāja, ka pilij būs virsgaismas elementi, proti, saules gaisma nāks no griestiem - tajos būs logi. “Dailes” centrālās zāles griestu augstums bija 24 metri. Jūrmalas “Daile” bija savveida EXPO paviljons, kur pilsētas kurortoloģijas sasniegumi mijas ar mākslu un kultūru. Turklāt Jūrmalai bija savs uzdevums - tikt līdzi Rietumeiropai ar savu arhitektūru.
“Dailes” centrālajā zālē notika gan Raimonda Paula koncerti, gan starptautiskas deju sacensības, gan Jaungada sarīkojumi un diskotēkas. Blakus atradās bērnu kafejnīca “Kikerigū”.
“Dailes” labās slavas vilnis bija neapturams. Pēc atrakciju pils uzcelšanas Oļegs Rudņevs aizgāja strādāt uz Latvijas PSR Valsts Kinematogrāfijas komiteju, arī vairāki citi ar “Daili” saistītie cilvēki saņēma paaugstinājumus. Radoši izpaudās pats Rudņevs: astoņdesmito gadu sākumā Rīgas kinostudijā pēc Oļega Rudņeva un Dmitrija Vasiliu scenārija latviešu kinorežisors Aloizs Brenčs uzņēma daudzsēriju televīzijas mākslas filmu “Ilgais ceļš kāpās”. Savukārt pati “Dailes” uzcelšana izpelnījās LPSR Ministru padomes prēmiju.
1982. gada 11. novembrī - dienu pēc tam, kad nomira kompartijas ģenerālsekretārs Leonīds Brežņevs - “Dailē” izcēlās ugunsgrēks. Nākamajā dienā Edgars Šēnbergs ieradās aplūkot savu lolojumu. Acumirklī klāt bija čekisti, un Šēnbergs - kā pats vēlāk stāstīja - tikai paspējis nodomāt: nu ir baigās ziepes, mani apsūdzēs dedzināšanā.
Kādas versijas ugunsgrēkam? Viena no versijām bija šāda. Novembrī beidzās starptautiska mūzikas instrumentu izstāde, un eksponātus tādās reizēs nereti nozog, labākajā gadījumā - nopērk.
Kāds bija atdevis mūzikas instrumentus un iekārtas “pa kreisi”, un, kontrolējot eksponātu skaitu, parādījās “caurums”. Lai slēptu šo iztrūkumu, tika nolemts, ka uztaisīs mazu ugunsgrēciņu, kurā it kā ies bojā visi mūzikas instrumenti. Jo neviens taču negribēja iet sēdēt cietumā.
Domāts, darīts. Kādam stūrim tika pielaista uguns, ko varēja likvidēt ar parasto ugunsdzēšamo aparātu. Bet kāds izsauca ugunsdzēsējus. Viņi atbrauca, izdauzīja pāris lielos logus un ar visām šļūtenēm iebrauca zālē. Uguns dabūja skābekli, un dažu sekunžu laikā mazais ugunskuriņš pārvērtās par lāpu un domnu, izdedzinot visu lielās zāles kupolu.
Pēc ugunsgrēka, rakājoties pa izdedžiem un pelniem, tika secināts, ka no ārzemju mūzikas instrumentiem nav ne smakas. Tikai “Radiotehnikas” kastes...
“Dailes” atjaunošanu uzņēmās Edgara Šēnberga dēls Uģis Šēnbergs. Divus gadus ilga atjaunošana, pēc tam sākot darboties ar jaunu sparu. Nav skaidri zināms, kā tas notika, taču atrakciju pils ēka bija ieķīlāta “Bankā Baltija” - iespējams, lai paņemtu kredītu ēkas atjaunošanai. Minētā banka 1996. gadā bankrotēja, savukārt atrakciju pils “Daile” nokļuva likvidatoru nagos. Pēc tam pils esot nokļuvusi Privatizācijas aģentūras īpašumā, vēl pēc tam - it kā Raita Gaiļa īpašumā.
Sākot ar 1996. gadu, atrakciju pilī faktiski vairs nekas nenotika: esot bijušas problēmas ar apsaimniekošanu. Jūrmalas pilsēta tolaik vēl bija ieinteresēta paņemt savā īpašumā šo izcilo ēku. Taču valsts iebilda. Kāpēc - nav zināms. Toties zināms ir tas, ka šim valsts īpašumam netika norīkota pienācīga apsargāšana - īsā laika sprīdī “uzņēmīgi ļaudis” noplēsa jumtu, kas bija veidots no alumīnija plāksnītēm. Cauri noplēstajam jumtam sāka tecēt lietus ūdens, grīdas un visa ēka nonāca avārijas stāvoklī. 2002. gadā Jūrmalas dome nobalsoja, ka ēka, kas bija pārvērtusies graustā, jānojauc.
Līdz ar to Jūrmala un Latvija zaudēja unikālu arhitektūras pērli, objektu, kāda Latvijā nav. Priekšstatu par to var gūt Bulduru izstāžu zāles ekspozīcijā, kuras koncepcijas autori ir arhitekti Baiba Vērpe un Uģis Šēnbergs, savukārt maketa modelēšanu un izgatavošanu īstenojuši arhitekts Gundars Vērpe un dizainers Dāvis Barons.
Paldies Uģim Šēnbergam par plašo stāstījumu, kurā galvenās lomas bija Edgaram Šēnbergam un atrakciju pilij “Daile”.
