Vai kovidlaika pētījumos izķēzīti pieci miljoni valsts naudas?

© Depositphotos.com

Kādi gan ir rezultāti zinātniskajiem pētījumiem, kas tika veikti kovidpandēmijas laikā? Par tiem mēs, nodokļu maksātāji, esam samaksājuši piecus miljonus eiro, – šādas sarunas uzvirmo ik pa laikam, arī nesen šī tēma aktualizējās. Tāpēc uzdevu jautājumus Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM), kas bija, kā mēdz teikt, virsvadītāja pētījumu kopumam.

Apmaldīties recenziju daudzvārdībā

Jautājumi, ko nosūtīju ministrijai, bija šādi:

1) vai visi pētījumi ir pabeigti? Vai samaksu saņēmuši visi pētnieki?

2) kuri no pētījumiem ieviesti dzīvē?

3) kāds ir pētījumu ekonomiskais efekts?

4) kas bija finansējuma avots?

5) vai ir paredzēts vēl finansēt kādus kovidpētījumus?

Ministrija vispirms atbildēja uz 4. un 5. jautājumu. Finansējuma avots bija valsts budžets sadaļā “Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem”. Par to, vai ir paredzēts finansēt vēl kādus kovidpētījumus, ministrija atbildēja: “Izglītības un zinātnes ministrija jaunas Valsts pētījumu programmas saistībā ar Covid-19 pandēmiju neplāno, un mūsu rīcībā nav informācijas, ka kāda cita ministrija (kura īsteno vai īstenos savas nozares valsts pētījumu programmu) šobrīd plānotu īstenot valsts pētījumu programmu saistībā ar Covid-19 pandēmiju.”

Savukārt jautājumi 1.-3., kā paskaidroja IZM, “pēc piekritības” attiecoties uz Latvijas zinātnes padomi (LZP). Tā ka mums rokas tīras, tā ministrija. Tad, kad ministrija nosūtīja jautājumus uz LZP, atbilde acīmredzot netika saņemta. Vismaz nekas tāds, kas līdzinātos atbildei, netika pēc tam nosūtīts uz mūsu redakciju.

Toties no ministrijas saņēmu norādījumu, ka varam aplūkot prezentācijas un izlasīt pārskatus par visiem desmit pētījumiem. Ieskatījos šajos pārskatos un secināju: zinātniskās birokrātijas valodā rakstītos pētījumus par pētījumiem man vajadzētu pētīt vēl pusgadu, lai saprastu, par ko vispār ir stāsts. Toties pašslavinājumu šajos tekstos bija pārpārēm, turklāt pētījumi esot augstu novērtēti ārvalstīs.

Kāds ir šo pētījumu materiālais un finansiālais ieguvums tieši Latvijā? Par to neuzzināju. Iespējams, nemācēju atrast, jo apmaldījos recenziju daudzvārdībā, kaut gan sirsnīgi biju lūgusi sniegt īsas, koncentrētas atbildes uz jautājumiem, ko nosūtīju Izglītības un zinātnes ministrijai.

Kad krīti bezdibenī...

Par visiem desmit pētījumiem ir uzrakstīti daži vārdi kopsavilkumā: “Mērķis ir sniegt visaptverošu un daudznozaru

Covid-19 pandēmijas ietekmes novērtējumu uz Latvijas ekonomiku un sagatavot zinātniski pamatotus un inovatīvus starpdisciplināra rakstura rīcībpolitikas ieteikumus sekmīgākai pandēmijas radīto izaicinājumu pārvarēšanai attiecībā uz ilgtspējīgu un iekļaujošu Latvijas ekonomikas attīstību.

Padziļināti tiks analizēta produktivitāte kā izaugsmes veicināšanas faktors, kritiskākas eksporta nozares, lauksaimniecības un pārtikas piegāžu ķēžu pārstrukturēšana, komercbanku sistēmas efektivitāte un infrastruktūras modernizācija. Analīze un scenāriju izstrāde tiks veikta, ņemot vērā mikroekonomikas (uzņēmumu līmenis), makroekonomisko (valsts līmenis), reģionālos, socioloģiskos un tiesiskos aspektus.

Tiks izsekoti procesi, kuriem ir potenciāls izraisīt strukturālas/ institucionālas pārmaiņas Latvijas tautsaimniecībā. Tiks novērtētas arī starptautiskās politiskās norises, kas potenciāli ietekmēs starptautisko tirdzniecību, investīcijas un darbaspēka plūsmu. Projekta rezultāti:

1. kritisks esošās politikas pieejas novērtējums pandēmijas radīto zaudējumu mazināšanai;

2. Latvijas ekonomiskās attīstības nākotnes virziena scenāriji, ņemot vērā gan iekšzemes sociālās, gan starptautiskās politiskās attīstības dinamiku;

3. jauns zinātniski pamatotu un piemērojamu politikas ieteikumu komplekts politikas veidotājiem.”

Viss taču skaidrs, vai ne? Ja šo pētījumu rezultāti tiktu ieviesti, izmantoti, integrēti tautsaimniecībā, mūsu premjeram Kariņam nu nevajadzētu nodarboties ar murgoloģiju par viedajām reindustrializācijām, pensionēšanās vecuma pacelšanu un migrācijas principu mainīšanu. Bet mūsu valsts, kā smejies, atpaliek no pārējām valstīm arvien pieaugošā tempā. Kā teiktu seni un gudri vīri: kad krīti bezdibenī, pa ceļam ir arvien mazāk pieturu...

Dārgie tomātu salāti

Lai mazliet ieskicētu piecmiljonu projektu kopumu, aplūkosim vienu no tiem. Projekta nosaukums: “Ekonomiskais, politiskais un juridiskais ietvars Latvijas tautsaimniecības potenciāla saglabāšanai un konkurētspējas pieauguma veicināšanai pēc pandēmijas izraisītas krīzes”.

Projekta vadītāja: LU profesore Inna Šteinbuka; mērķis: “Sniegt visaptverošu, daudznozaru pandēmijas ietekmes novērtējumu uz Latvijas ekonomiku, sagatavot zinātniski pamatotus, inovatīvus starpdisciplinārus rīcībpolitikas ieteikumus ilgtspējīgas, iekļaujošas ekonomiskās attīstības izaicinājumu pārvarēšanai”; finansējums 495 000 eiro, tajā skaitā 50 000 eiro - Rīgas Stradiņa universitātes finansējums; projekta īstenošana 01.07.2020.-31.03.2021.

Projekti aizņem tūkstošiem lappušu, un tie, iespējams, ir interesanti un noderīgi šaurām zinātniskām aprindām. Ja tie “izietu” ārpus

tām, pieņemu, ka mūsu valsts vadoņi, kuri izceļas ar tālredzību un viedumu, noteikti jau sen būtu izmantojuši lieliskās iestrādnes, ko sniedz šie projekti.

Arī šis projekts noteikti sniegtu nozīmīgas iestrādnes. Tas solīja šādas perspektīvas: “Projekta rezultāti: 1) kritisks esošās politikas pieejas novērtējums pandēmijas radīto zaudējumu mazināšanai; 2) Latvijas ekonomiskās attīstības nākotnes virziena scenāriji, ņemot vērā gan iekšzemes sociālās, gan starptautiskās politiskās attīstības dinamiku; (3) jauns zinātniski pamatotu un piemērojamu politikas ieteikumu komplekts politikas veidotājiem.”

Taču internetā parādījās dažu projektu melnraksti, arī šim projektam tā gadījās. Tam bija apakšprojekts “Vietējo pārtikas ķēžu pārstrukturizēšana un noturības stiprināšana krīzes un pēckrīzes laikā Latvijā”. Tajā ievietotās ēdienu pagatavošanas tehnoloģiskās kartes izraisīja karstas diskusijas par finansējuma lietderību šim projektam. Diezgan smieklīgi bija lasīt, kā pagatavot dārzeņu salātus - gurķi plus tomāti, sagriež, pasniedz...

Šīs tehnoloģiskās kartes ilgi nesaglabājās interneta lapās: tās ātri vien nozuda, jo skandāls bija gana skaļš. Bet šādu “recepšu lapu” bija pietiekami daudz - ap 30. Cik naudas šis salātu pētījums izvilka no nodokļu maksātāju makiem?

Vai kāds no ministriem ir iepazinies ar pētījumiem?

Tikko pieminētais projekts vairāk izskatās pēc teorētiskas parunāšanās par to, kāda būs pasaule pēc kovidpandēmijas. Bet kāpēc gan lai ar to nenopelnītu teju pusmiljonu eiro, ja valsts ir tik dāsna devēja?

Citādi ir aplūkojams, piemēram, šāds projekts: “Jaunu terapeitisko un profilaktisko līdzekļu izstrāde pret covid - 19 un koronavīrusiem”, kura vadītājs bija Kaspars Tārs. Kopējais finansējums: 497 580 eiro, tostarp LU piešķirtais finansējums 48 790 eiro. Projekta galvenais mērķis: attīstīt jaunus vakcīnu kandidātus un mazmolekulāros zāļvielu līdersavienojumus pret koronavīrusiem, īpaši covid - 19 saslimšanu un tās komplikācijām. Tātad - pilnīgi konkrēts mērķis, nevis blā-blā par “dzīvi pēc pandēmijas”.

Paliek tikai pāris jautājumu: kas no šiem pētījumiem tiek izmantots mūsu šodienas tautsaimniecībā, veselības aprūpē un citās jomās, ko skārusi pandēmija? Kāds ir finansiālais, ekonomiskais, morālais ieguvums no piecu miljonu eiro investīcijām dažādu zinātnieku pētījumos, no kuriem viens otrs ir tikai “pētījums”? Baidos, ka uz šiem jautājumiem neatbildēs pat Krišjānis Kariņš ar visu savu ministru kohortu. Jo, visticamāk, viņi tādus pētījumus šodien ne acīs nav redzējuši. Toties naudas mums toreiz, kovida laikā, bija tik daudz kā vēl nekad, vai ne?

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.