Vai ukraiņiem sokas latviešu un lietuviešu valodas apguve?

© Neatkarīgā

Kādā veikalā mani uzrunāja krieviski, jautājot, vai nevar kaut kā palīdzēt. Es pagriezos pret jautātāju un diezgan pikti attraucu: “Runājiet latviski!” Tad vaicātāja norādīja uz piespraudi “Esmu ukrainiete, mācos latviski”, un es atvilgu. Pamācīju viņai, kā uzrunu pateikt latviski, viņa smaidīja un atkārtoja, un mēs šķīrāmies. Domāju, ka jaunā sieviete visu apgūs. Tur viss būs kārtībā. Bet ne vienmēr tā ir.

Valsts valodas inspekcija saņem sūdzības

Vispirms palūkosimies, kas notiek Lietuvā, kur ukraiņu bēgļu ir daudz - ap 68 000 cilvēku. Aptuveni 22 000 no darba spējīgajiem, kuri ieradušies Lietuvā, ir darba attiecībās ar Lietuvas valsti, un pērn nodokļos viņi samaksājuši ap 40 miljoniem eiro.

Ukraiņi palīdz celt Lietuvas ekonomiku, un tas nav maznozīmīgi. Kā ziņo portāls “www.kauno.diena.lt”, ir blakusproblēmas, bez kurām diemžēl neiztikt. Lietuvas Valsts valodas inspekcija saņēmusi sūdzības, ka pieaug krievu valodas īpatsvars. Valsts valodas inspekcijas vadītājs Audrius Valotka teic: “Ja ir tik daudz sūdzību, tas liecina par vispārēju sabiedrības neapmierinātību.”

Valsts valodas inspekcija gatavojas pārbaudēm, un ukraiņiem nākšoties kārtot lietuviešu valodas eksāmenu, pretējā gadījumā viņus gaidot naudas sodi. Šī iniciatīva gan saņēmusi asu kritiku, jo Ukrainas kara bēgļi ir vienīgie, kuriem ir ekskluzīvas tiesības divus gadus darbavietā nerunāt lietuviski. “Moratorijs ir 24 mēneši, nevis mūžs, turklāt cilvēki cer, ka karš drīz beigsies un viņi atgriezīsies Ukrainā,” turpina Valotka.

Ekonomikas un inovāciju ministre Aušrine Armonaite uzskata, ka šāda attieksme - sodīt ukraiņus par lietuviešu valodas nemācēšanu - ir ukraiņu vajāšana. “Man šķiet, ka Valodas inspekcijai jākoncentrējas uz citiem darbiem, nevis uz uzņēmumu sodīšanu vai no kara bēgošo cilvēku vajāšanu,” sašutumu neslēpa Armonaite.

“Ja manīsim, ka ir acīmredzams tiesiskais nihilisms, protams, reaģēsim, sodot darba devēju. Ukraiņus nesodīsim. Man šķiet, ka šobrīd tas ir no 130 līdz 300 eiro,” pastāstīja Valotka. “Mēs pārtrauksim šādas iniciatīvas,” savukārt uzsvēra Armonaite.

Goda jautājums - zināt lietuviešu valodu

Tomēr labo piemēru ir daudz. Natālija Vasiļjeva Lietuvā ieradās no Ukrainas aptuveni pirms gada. Iekārtojās Šeškinas poliklīnikā kā ģimenes ārste, viņai patlaban ir ap 800 pacientu. “Mani pacienti ir ukraiņi, ir arī no Baltkrievijas, ir lietuvieši,” stāstīja Natālija Vasiļjeva. Ja ar kādu pacientu nav iespējams sazināties, palīdz medmāsa. Daktere mācās lietuviešu valodu un stāsta, ka tas nav viegli.

Ukraiņi mācās lietuviešu valodu Nacionālo kopienu namā, Sarkanajā Krustā, mācības notiek arī skolās. Valodas apguvēji ir dažādi: no 18 līdz 72 gadiem, daži nestrādā, pārējie - nodarbināti dažādās profesijās. “Tomēr vismaz 98 procentiem mūsu studentu ir augstākā izglītība, ir ārsti, psihologi, inženieri, IT speciālisti. Viņi saka, ka tas ir goda jautājums - zināt lietuviešu valodu. Pat ja viņi tikai pagaidām dzīvo Lietuvā,” skaidroja Viļņas “Židinios” pieaugušo ģimnāzijas direktors Vītauts Girčius.

Katrā ziņā - ceru, ka Latvijā pret ukraiņiem neviens tīši nevērsīsies, jo ne jau sava prieka pēc viņi pameta savas mājas un devās uz Latviju. Protams, cilvēki ir dažādi, un arī starp ukraiņiem var gadīties tādi, kuri nevēlēsies mācīties latviešu valodu. Tomēr mums savas uzmanības pīķus vajag vērst pret tiem krieviem, kuri, šeit dzīvodami gadiem un pat gadu desmitiem, joprojām nevēlas iemācīties latviešu valodu, vēl vairāk - izturas pret to nicinoši.

Izaicinājums: iemācīties arī ukraiņu valodu

Latviešu valodas aģentūras metodiķe, pedagoģijas zinātņu doktore Ērika Pičukāne apmāca jau septīto ukraiņu grupu, kas apgūst latviešu valodu. “Trīs mēnešu laikā ukraiņi nokārto valodas pārbaudi A2 līmenī (elementārais līmenis), un tas jau ir lieliski.

Ukraiņu centrā mācās dažas grupas, un no turienes arī ir ļoti labas atsauksmes: cilvēki neizlaiž nodarbības, latviešu valodu apgūst intensīvi. Man nekad nav bijušas problēmas, ka kāds negribētu mācīties,” teic Ērika Pičukāne.

Vairums to, kuri nāk mācīties, strādā diezgan intensīvi: tie lielākoties ir pavāri, pārdevēji. “Pēc garajām darba stundām vakaros nākt mācīties - tas nav viegli,” turpina Pičukāne, “grūtāk ir bērniem. Viņi deviņas stundas pavada skolā, visu laiku viņi dzird svešu valodu. Bērniem pēc tam sāp galva. Viņi grib mācīties, bet viņiem ir grūti. Bet daudz kas atkarīgs no pedagoga: ja viņš ir radošs, ja viņš spēj pārdomāti strādāt, tad problēmu nebūs.”

Par laimi - bērniem ir tāda īpašība: ātri iemācīties valodu, ja viņi atrodas attiecīgās valodas vidē. “Tiem bērniem, kuri valodu mācās, piemēram, Valkā, Tukumā vai kādā citā latviskā pilsētā, ir tāds progress, kāds nav vērojams Rīgā, kur ir daudz krievu valodas,” teic Pičukāne.

“Ar ukraiņiem nereti ir tā: ja kāda viņu teritorija tiek atbrīvota, viņi aizbrauc atpakaļ uz mājām, bet tad saprot - nē, tur dzīvot pagaidām nav iespējams. Un atbrauc atpakaļ. Divas vai trīs nedēļas ukrainis nav apmeklējis mūsu kursus,” stāsta Ērika Pičukāne. Tas, protams, iekavē apmācības virzību. Taču ir arī centīguma piemēri: kāds Doneckas iedzīvotājs, braukdams uz Donecku, automašīnā klausījās latviešu valodu - lai mācītos.

Interesanti, ka ukraiņiem iemācīties latviešu valodu palīdz tas, ka viņi ir dziedoša tauta, bet mums ir daudz garo patskaņu un divskaņu, kas valodu padara dziedošu. “Tāpēc viņiem ir viegli izrunāt daudzas mūsu valodas skaņas,” saka Pičukāne, “tikai viņi ļoti mīkstina mūsu valodu.” Izrādās, daudzi no tiem kara bēgļiem, kuri ieradušies Latvijā no Harkivas, neprot runāt ukrainiski, jo Harkiva bija izteikti krieviska pilsēta. “Taču viņu attieksme mainās, tagad viņi visi grib runāt ukrainiski, nevis krieviski.” Nu viņiem vēl viens izaicinājums: iemācīties arī ukraiņu valodu.

Kuri grib mācīties, tie nāk un mācās

“Mums ir jāsaprot, ko un kādā situācijā runāt. Pirms pāris nedēļām kādai sievietei, kura mācījās pie mums kursos, pie Bahmutas krievi nogalināja māsas dēlu - divdesmitgadīgu puisi. Viņa divas nedēļas nenāca uz nodarbībām, tad tomēr atnāca, teikdama: meita mani burtiski izmeta no mājām, lai es nāktu uz kursiem. Un mācoties viņa vismaz aizmirsās... Tev kā pedagogam ir jādomā: ko tu drīksti šādos momentos teikt un ko - ne. Tev ir jābūt tam, kurš palīdzēs pārdzīvot sāpes. Tu neesi tikai skolotājs, tu savā ziņā esi arī psihologs,” atzīst Pičukāne.

Ja cilvēks uz Latviju ir atbraucis, teiksim, pirms mēneša, viņš nespēs uzreiz tekoši runāt latviski. Un, ja ņem vērā, ka latviešu valoda ir grūta valoda, tās apguve nav vienkārša. “Pēc dažiem labiem var spriest, ka tā ir visgrūtākā valoda pasaulē,” ironizē Pičukāne. Protams, daudzi, kuri še dzīvo 30 un vairāk gadu, nespēj pateikt neko, ja nu vienīgi “labģen”. “Tie, kuri grib mācīties, tie nāk un mācās, un iemācās,” skaidro Pičukāne. Dabīgi, piespiest nevienu nevar. Diez vai ar solījumiem komfortabli aizvest līdz Latvijas - Krievijas robežai mēs kaut ko spēsim izmainīt.

Jāpiebilst, ka Latviešu valodas aģentūra nesaņem sūdzības par to, ka atrodas ukraiņi, kuri nemāk latviski sarunāties. “Mēs esam tie, kuri palīdz ukraiņiem,” piebilst Ērika Pičukāne. Turklāt ir grūti iedomāties situāciju, kāda izveidojusies Lietuvā, kur Valsts valodas inspekcija saņem sūdzības par krievu valodas dominanci sabiedriskajā telpā, jo, raugi, ukraiņi sarunājoties krieviski, tāpēc lietuvieši sāk domāt par sodiem. Lietuviešiem šāda krievu valodas dominance ir kaut kas jauns - atšķirībā no mums, jo paši jau sen esam ļāvuši krievu valodai nomākt latviešu valodu.

Mums - attiecībā pret Latvijā dzīvojošajiem ukraiņiem - ir svarīgs mērķis: ievirzīt viņus latviešu valodas gultnē, stabilā un drošā. Lai viņus nepārņem krievu valoda, no kuras ukraiņi ir aizbēguši, sākoties Krievijas iebrukumam. Tā ukraiņi kļūs par mūsējiem. Jo valoda ir zobens un vairogs, ar ko aizstāvam savu esību, valoda ir kā gaiss, ko elpojam kopīgi.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.