“Vakarnakt mēs atkal kaimiņos dzirdējām kliegšanu, lamāšanos un raudāšanu. Retas ir tās naktis, kad ir klusums. Bet mēs tur neko nevaram mainīt.” Tādus un līdzīgus tekstus regulāri var lasīt sociālajā tīmeklī. Varbūt vārda “nevaram” vietā jāliek vārds “negribam”? Mēs lielākoties tikai dīki fiksējam vardarbību, par to pat nevīžojot paziņot policijai. Jo – ko gan tā policija izdarīs, vai ne?
Jēkabpils apkaimē notikusī nežēlīgā sievietes slepkavība liek domāt par daudz ko. Ja Leons Rusiņš būtu notverts un ieslodzīts, ja tiesa un policija būtu darījusi visu iespējamo un pat mazliet vairāk nekā iespējams, sieviete būtu dzīva.
Bet šoreiz tiesa bezdarbībā (vai mazdarbībā) vaino policiju, policija - tiesu. “(..) tiesa ir veikusi visas procesuālās darbības, lai nodrošinātu tiesvedībā esošo krimināllietu izskatīšanu, diemžēl Valsts policija nav veikusi nepieciešamās procesuālās darbības,” par tiesvedībā esošajām Rusiņa lietām raidījumam “De facto” raksta Zemgales rajona tiesas priekšsēdētāja Līga Ašmane. Savukārt policija brīnās, ka tiesa nevērsās pret Rusiņu tad, kad viņa atrašanās vieta bija zināma, proti, kad viņš atradās cietumā.
Novērotājs no malas, protams, pateiks, ka sava vaina jāuzņemas gan tiesai, gan policijai. Spriežot pēc Rusiņa aktivitātēm - gan fiziskajām, gan sociālajos tīklos pamanāmajām -, puslīdz droši var teikt, ka viņš nav “pilns rublis”, un tas jau ir bīstami ikvienam, kurš nejauši atrodas šā cilvēka tuvumā. Bet viņa adekvātumu lai nosaka tiesu medicīnas eksperti.
Savukārt mums jāpavērtē mūsu pašu attieksme pret šādām “parādībām”. Pajautāju sev: ko es darītu, ja, mitinoties daudzdzīvokļu namā, katru vakaru dzirdētu lamas un raudāšanu, saprotot, ka tur kāds vīrietis vardarbīgi izturas pret sievieti? Nu, vai arī otrādi. Mēģinātu runāt ar abiem. Ja tas nelīdzētu (un visticamāk, ka tiešām nelīdzētu), ziņotu policijai. Ja skandāli atkārtotos, ziņotu atkal. Droši vien būtu iespējama arī kāda cita reakcija. Katrā ziņā - vienaldzīga es nepaliktu.
Bet kā notiek lielākajā daļā šādu gadījumu? Nenotiek nekas. Mēs lielākoties turpinām būt vienaldzīgi. Jo - ko gan es tur varu mainīt? Šī “nekā nemainīšanas” taktika ir hroniska. Tā attiecas ne tikai uz cilvēkiem vien, bet arī uz dzīvniekiem: gan vieni, gan otri tiek mocīti, pamesti novārtā... Ja šādas darbības tiek pamanītas, tad, visticamāk, tās paliks tikai “pamanīšanas” līmenī. Tas ir bezcerīgi un sāpīgi. Nezinu, cik ilgam laikam jāpaiet, lai attieksme mainītos - no vienaldzīgas uz līdzdalīgu.
Bet ir arī tādas organizācijas, kas traģiskus notikumus mēģina izmantot savas popularitātes vairošanai. Tā, piemēram, jaunatnes kopa “Protests” rīkos piketu ar nosaukumu “Nāves iemesls: sieviete”.
Kā viņi paši par sevi raksta: “Protests” ir sociāldemokrātiska un zaļa jaunatnes organizācija, kuru izveidoja progresīvi domājoši jaunieši 2018. gada beigās. “Protests” 2019. gadā pie Krievijas vēstniecības protestēja pret represijām pret LGBTQAI+ cilvēkiem Čečenijā, organizēja Latvijā pirmo “klimata gājienu”.
2019. gada 17. maijā, Starptautiskajā dienā pret homofobiju un transfobiju, “Protests” rīkoja piketu pie Saeimas, aicinot pievērst uzmanību neiecietībai sabiedrībā un politikā, kā arī pieprasot tiesisko aizsardzību viendzimuma pāru ģimenēm. 2020. gadā protestētāji organizēja “Black Lives Matter” protestu pie Brīvības pieminekļa, atbalstot melnādaino kopienu ASV un pievēršot uzmanību rasismam Latvijā (izrādās, tāds Latvijā arī esot). Organizācijas priekšgalā atrodas Selma Levrence. Jācer, ka visiem ir skaidrs šīs organizācijas virziens, kurā iet arī centrs “Marta”, kas tāpat piedalās augšminētā piketa organizēšanā.
Piketā tiks pieprasīta rīcība par atbildīgo iestāžu nolaidību Jēkabpils slepkavības gadījumā, kā arī “politiskā atbildība par ilggadēju valdības un Saeimas nevēlēšanos ratificēt Stambulas konvenciju”. Saprotu, ka var un vajag pieprasīt iestāžu atbildību par nolaidību, bet kāds tam visam sakars ar bēdīgi slaveno Stambulas konvenciju, kuras autori uz sieviešu aizstāvības foniņa cīnās par viendzimuma pāru “laulību” legalizāciju un genderisma ieviešanu?
Ja Saeima ratificēs šo konvenciju, vardarbība ģimenēs uzreiz mitēsies? Katrā policijas iecirknī pie sienas būs pielīmēts konvencijas teksts, un vardarbnieki, attālināti sabijušies no konvencijas, atradīs citas - miermīlīgas - nodarbes? Ja Stambulas konvencija būtu ratificēta, sieviete Jēkabpilī būtu palikusi dzīva? Varbūt prātīgāk ir izmantot savus likumus un pieņemt jaunus, kas nepieciešami aizstāvībai pret vardarbību - nevis pieņemt apšaubāmas konvencijas?
Tostarp piketa dalībnieki tiek aicināti nākt un protestēt melnā apģērbā, pie tā piespraužot sarkanas krāsas elementus. Zombiju parāde elegantā krāšņumā, kam nav nekāda sakara ar vardarbības upuru ciešanām un vēl jo mazāk - ar līdzjūtību pret tām. Būtu jau nu labāk gājuši stādīt kartupeļus - tāda nodarbe sanāktu vērtīgāka. Bet demonstratīvai ākstībai arī savs laiks jāziedo, neko nepadarīsi.
