“Dezinformācija un faktu sagrozīšana par [Stambulas] konvenciju no Kremļa kontrolētiem TV kanāliem un mājaslapām ir ieplūdusi Latvijas informācijas telpā un politiķu runās, Latvijā viedokļus par šo konvenciju ir ietekmējusi Kremļa propaganda,” centra “Marta” politikas koordinatore Beata Jonīte, atzīmējot minētā sacerējuma 12. gadadienu, skaidro kārtējo konvencijas popularizēšanas vilni. Saeimas vairākums neatbalsta SK ratifikāciju, sabiedrība – arī ne. Tāpēc jāķeras pie pārbaudītām metodēm: visus apsūdzēt Kremļa propagandas uzsūkšanā.
Stambulā 2011. gada 11. maijā parakstīšanai tika atvērta Eiropas Padomes konvencija Nr. 210 - par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu. Skaidrības labad tā tika nodēvēta par Stambulas konvenciju (SK). To sākotnēji ratificēja 10 valstis, un tā stājās spēkā 2014. gada 1. augustā. Vispirms konvenciju paraksta, pēc tam - ratificē. Latvijas vārdā konvenciju 2016. gada 18. maijā parakstīja labklājības ministrs Jānis Reirs (JV).
Tas bija politisks jautājums. NA ministri toreiz iebilda pret konvencijas parakstīšanu, taču viņi valdībā nebija vairākumā. Toreiz bija milzīgs politisks spiediens no ES puses, un reti kurš bija gatavs ieklausīties juridiskajos argumentos. “Jaunā Vienotība” ar tās ministriem mēģināja pārliecināt, ka tā esot laba konvencija, tomēr no viņus puses nebija nopietnu un pārliecinošu juridisko argumentu. Viņu nostāja bija tāda pati kā savulaik “Latvijas ceļam” deviņdesmitajos: Eiropa mūs nesapratīs, šī konvencija ir Eiropas “zelta standarts” utt.
Šo sacerējumu sāka apspriest un vērtēt ne tikai politikas vērotāji un interesenti, bet arī cilvēki, kuru kompetence tiesību jomā nav apšaubāma. Piemēram, tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska konstatēja, ka Stambulas konvencijas slēptais mērķis ir ģimenes kā sabiedrības pamatšūnas noārdīšana, sākot ārdīt ģimeni no iekšpuses.
Konvencijai, viņasprāt, ir divi mērķi. Pirmais ir plašākai publikai pasniegtais - cīņa pret vardarbību pret sievieti, bet otrs ir slēptais mērķis - ieviest Eiropas valstu tiesību sistēmās sociālā dzimuma jēdzienu jeb tā dēvēto gendera ideoloģiju. “Sekas tam varētu būt briesmīgas. Mūsu paaudze, protams, nemainīs savu dzimumu - ne sociālo, ne bioloģisko, bet mūsu bērni var tikt pakļauti “gendera” ideoloģijai, un beigās viņi nesapratīs, kas viņi ir - sievietes vai vīrieši. Tādi cilvēki nespēs veidot ģimenes. Tā būs sabiedrības pamatu graušana,” uzskata Baiba Rudevska.
Konvencijā uzsvars likts uz to, ka cilvēki paši varēs izvēlēties sociālo dzimumu neatkarīgi no bioloģiskā dzimuma. “Konvencijas piekritēji saka: tas būtu brīnišķīgi, ka pasaulē būs tik liela dažādība! Taču īstenība ir pretēja - tiek darīts viss, lai nebūtu pašas dabas noteikto atšķirību - atšķirību starp vīrieti un sievieti. Bioloģiski šīs atšķirības iznīcināt būtu grūti, tāpēc vieglāk to izdarīt, iedarbojoties uz apziņu,” teic Rudevska.
Konvencijas ratifikācija - ja tā notiks - katrā ziņā mudinās aktivizēties seksuālās minoritātes, lai panāktu viendzimuma laulību reģistrēšanu, sak, tas tomēr tik neērti un netaisnīgi, ka Satversmē laulība ir definēta kā savienība starp sievieti un vīrieti - bioloģiskā nozīmē.
“Ja ratificējam šo konvenciju un savā tiesību sistēmā ielaižam tās nostādnes, kā arī šo sociālā dzimuma definīciju, tad sanāks, ka vīrieti un sievieti mēs varam skatīt arī no sociālā dzimuma viedokļa, proti, atrauti no bioloģiskā dzimuma,” teic Baiba
Rudevska. “Piemēram, ja gribēs salaulāties divas personas, kuras bioloģiski ir vīrieši, bet viens no viņiem sociāli jūtas kā sieviete, tad saskaņā ar Stambulas konvencijas loģiku šāda laulība pilnībā iekļausies normā.” Pateikt, ka tas ir absurds - būtu nepateikt neko.
Gan centrs “Marta”, gan pārējie SK atbalstītāji karsti pieķeras tam, ka SK it kā pasargāšot sievietes no vardarbības. Kad šiem aizstāvjiem kāds pajautā: tieši kādā veidā konvencija kādu pasargās? - neseko konkrēta atbilde, bet gan spriedelēšana par to, cik laba būs šī konvencija. Piemēram, centra “Marta” vadītāja Iluta Lāce uzskata, ka pievienošanās konvencijai praktiski varētu izskaust vai vismaz mazināt vardarbību. Cik “praktiski”? Jau tagad esot ieviesti uzlabojumi likumdošanā, taču “līdz galam likumi vēl nav sakārtoti”.
Viņa uzskata, ka ir jāmainās sabiedrības apziņai, jo ir iesakņojušies stereotipi, piemēram, ka tikai mamma ir atbildīga par bērna audzināšanu, neko neprasot no vīrieša. Tāpat bāriņtiesas neizprotot vardarbības fenomenu, tāpēc bieži vien nostājas varmākas, nevis cietušās pusē, līdz ar to upuris cieš gan no varmākas, gan no sabiedrības. Konvencija, izrādās, radot mehānismu, ka visas institūcijas sastājas ķēdītē ap cietušo - kaimiņi, policija, sociālie darbinieki, spriež Iluta Lāce.
Lūdzu, runājiet caur medijiem un mainiet sabiedrības apziņu, ejiet pie likumdevēja, prasiet stiprināt likumus. Tā vietā dažādas martas, vairas un citas elīnas apsūdz sabiedrības vairākumu par Kremļa ideju uzsūkšanu. Taču kaut kā nepamana, ka sabiedrībai burtiski tiek uzbāztas tradicionālās ģimenes vērtības iznīcinošas idejas, neņemot vērā to, ka šī konvencija - kaut vai uz pieres vai policijas iecirknī uz sienas uzlīmēta - neko nemainīs noziedznieku apziņā.
Turklāt - mums ir Krimināllikums, Likums par policiju, Civillikums - atliek tikai tos ievērot un izmantot. Tāpēc nav jāratificē kaut kādas apšaubāmas konvencijas.
Atliek vien secināt, ka SK ir gluži citi mērķi. Vācu rakstniece un socioloģe Gabriela Kubi, grāmatas “Globālā seksuālā revolūcija: brīvības iznīcināšana brīvības vārdā” autore raksta: “Tā dēvētā “gendera” pieeja neatzīst nekādas būtiskas vai iedzimtas atšķirības starp vīriešiem un sievietēm, ignorē neiroloģisko, medicīnisko, psiholoģisko un socioloģisko pētījumu rezultātus, kas liecina par vīrieša un sievietes identitāšu atšķirību ar katram no dzimumiem raksturīgo smadzeņu struktūru, hormonu līdzsvaru, psihes uzbūvi un sociālo uzvedību. Dzimumu diferenciācija tiek kvalificēta kā sociāls artefakts, kas paredzēts sieviešu apspiešanai. Sievietēm ir jākļūst par vīriešiem! Vīriešiem ir jākļūst par sievietēm! Vai arī par kaut ko starp tiem abiem.
Dženderisma ideoloģija sakņojas marksismā. Markss un Engelss radīja bezšķiru sabiedrības utopiju, kas tiecas uz visu cilvēku vienlīdzību. Tagad dženderisti cenšas izveidot “jaunu cilvēku”, transformējot nu jau daudz dziļākus apziņas slāņus. Lai novērstu iespējamo konfliktu starp vīrieti un sievieti, ģimene ir jāiznīcina.”
Baiba Rudevska uzskata, ka Stambulas konvencija ir bīstama, turklāt tā nekādā veidā nepalīdz sievietēm, kuras cieš no vardarbības. Vai sieviete, kuru nogalināja Jēkabpils slepkavnieks, būtu palikusi dzīva, ja Latvija būtu ratificējusi SK? Visticamāk, konvencija neko nebūtu izmainījusi slepkavas nodomos.
Baiba Rudevska: “Konvencija var kaitēt visai mūsu sabiedrībai un tiesiskajiem principiem, pēc kuriem esam pieraduši dzīvot. Stambulas konvencijā ir iestrādātas arī politiskas nostādnes. Piemēram, tā norāda, kā jāaudzina bērni jau no pirmsskolas vecuma. Normālā demokrātiskā valstī bērnu izglītošana un audzināšana ir vispirms vecāku prerogatīva, savukārt centieni ar juridiskām metodēm atstumt vecākus malā un nodot šo prerogatīvu valstij ir ļoti raksturīga totalitāru valstu iezīme.
Turklāt Latvijā nav arī tādu tautas tradīciju, kas attaisnotu vardarbību pret sievieti. Varbūt kāds var šādas iesakņojušās tradīcijas nosaukt? Ja kāds dzērumā atļaujas pacelt roku pret sievieti vai kādu savu ģimenes locekli, tad tā nav nekāda tradīcija, bet gan alkoholisms, kas jāārstē. Tas pats sakāms par dažādiem īpašiem psiholoģiskajiem cilvēku tipiem, kuriem raksturīga vardarbīga vai kontrolējoša uzvedība.”
Taču ir ieinteresētie, kuri darīs visu, lai šī Stambulas putra vārītos. Tie ir dažādu šlaku neomarksisti un nevalstisko organizāciju (NVO) aktīvisti. Baiba Rudevska: “Neomarksistu ideoloģijas pamatā ir cilvēku šķiru pretstatīšana un sarīdīšana: sievietes pret vīriešiem un otrādi, bērni pret vecākiem un otrādi, nabagie pret bagātajiem, melnie pret baltajiem utt. Pamatā tas ir tas pats vecais marksisms, tikai vienas “revolucionārās šķiras” - proletariāta - vietā tagad ir vairākas: dažādas minoritātes pret vairākumu, sievietes pret vīriešiem.”
Baiba Rudevska brīdina: “Nebūsim naivi un atcerēsimies: mūsdienu apstākļos, kad dažādos starptautiskos forumos skan patētiski saukļi par “cilvēktiesību aizsardzību”, cīņa patiesībā notiek par naudu un varu. Stambulas konvencija uzliek dalībvalstīm pienākumu piešķirt finanšu resursus un cilvēkresursus NVO, kas īsteno programmas cīņai ar vardarbību pret sievietēm. Iedomājieties, cik bagātīga barotne paveras šo organizāciju vadītājiem, kuri varēs komfortabli piezīsties valsts budžeta - tātad nodokļu maksātāju - naudas krānam! Tie taču ir visādi bukletiņi, pasākumi, aptaujas, ekspertīzes, ārzemju komandējumi, semināri, pieņemšanas...”
Turklāt, ratificējot Stambulas konvenciju, mēs savu Satversmi ar visām ģimeniskajām vērtībām un morālajiem aspektiem varēsim sarullēt mazā rullītī un... Arī savus likums varēsim tāpat sarullēt. Jo Stambulas konvencija, bargi stāvēdama sardzē par sievietēm (nu, nu...), tikpat bargi stāvēs virs mūsu pašu likumiem.
Baiba Rudevska: “Manuprāt, tie politiķi, kuri dedzīgi atbalsta Stambulas konvenciju, ir vai nu naivi nejēgas, vai nelietīgi cilvēki bez sirdsapziņas. Viņu absolūtais vairākums nebūt nevēlas eksperimentēt ar saviem bērniem. Viņu dēli neskraida apkārt princešu kleitiņās, bet meitas nedižojas mežacirtēju kostīmos. Viņi to grib tikai citiem, tas ir, visiem pārējiem Latvijas bērniem. Ņemot vērā to, ka Latvijā nav spoža dzimstības aina, katrs bērns ir vērtība, personība, kura ir jāsaudzē, jāciena un jāmēģina izaudzināt par kārtīgu, patriotisku, psiholoģiski nobriedušu cilvēku - topošu tēvu vai māti - nevis jākropļo viņa psihe.”
Ja tiks ratificēta Stambulas konvencija, mūsu valstij un visiem nāksies “sastapties” ar starptautisku organizāciju, proti, ar Stambulas konvencijas izpildes uzraudzības ekspertu grupu - GREVIO,* kam Stambulas konvencija paredz ļoti plašas pilnvaras un tiesības (līdz pat diplomātiskajai imunitātei). Tā ir tāda kā pasaules feministu policija, kam ir tiesības iejaukties ikvienas nacionālās valsts, kura ratificējusi Stambulas konvenciju, iekšējās lietās un diktēt, lai valstī viss notiek pēc viņu prāta. GREVIO cītīgi skatīsies visiem uz pirkstiem, ieviešot savu pasaules redzējumu.
***
GREVIO (Ekspertu grupa cīņai ar vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē) ir izveidota ar Stambulas konvencijas 66. pantu. Šī ekspertu grupa jeb GREVIO uzrauga to, kā Stambulas konvencijas dalībvalstis (kuras ir ratificējušas šo konvenciju un kura tajās ir stājusies spēkā; Latvija nav šo valstu vidū, jo nav ratificējusi konvenciju) īsteno konvenciju. GREVIO sastāvā ir 10-15 locekļi, kurus ievēlē konvencijas dalībvalstu izveidota komiteja no kandidātiem, kurus izvirzījušas konvencijas dalībvalstis un kuri ir šo dalībvalstu pilsoņi. GREVIO locekļu pilnvaru laiks ir četri gadi. GREVIO locekļiem ir dažādas privilēģijas un imunitātes, kas noteiktas Stambulas konvencijas papildinājumā.
GREVIO ir tiesības pieņemt vispārējus ieteikumus par Stambulas konvencijas īstenošanu, taču jebkurā gadījumā GREVIO gatavo ziņojumus par konvencijas ievērošanu katrā no dalībvalstīm. Uz šo ziņojumu pamata vēl viena ar Stambulas konvenciju izveidota institūcija - Konvencijas dalībvalstu komiteja - var pieņemt konkrētām konvencijas dalībvalstīm paredzētus ieteikumus.
Informāciju par GREVIO sagatavoja tiesību zinātņu doktore, juriste Baiba Rudevska.
