“Ko nu man komentēt,” sarunā ar “Neatkarīgo” viegli atgaiņājas komponists Zigmars Liepiņš, kad lūdzu pateikt, kā viņš vērtē dziesmu svētku noslēguma koncerta programmā ietverto skaņdarbu izvēli, “es pats lūdzu izņemt no repertuāra savu dziesmu “Svētī debesīs šo zemi” – tā cilvēka dēļ, kurš tai sacerējis vārdus.” Bet vārdus sacerēja Kaspars Dimiters, kurš jau kādu laiku ieņem krasi prokremlisku pozīciju, un tā Zigmaram Liepiņam nav pieņemama. “Bet koncerts būs garš, domāju, vairāk nekā trīs stundas,” viņš teic.
Trīs stundu koncerts sadalīts tādos kā tematiskos šķirkļos: ir iesākuma svētku fanfaras, seko dzimtenes un dziesmas slavinājums, tad - dabas un dvēseles kopdarbs cilvēka tapšanā, vēlāk - dziedātāji un dejotāji pin novadu daiļos rakstus, tad nāk tautasdziesmas burvīgais vakarvējš. Un visbeidzot skan Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”, Jāzepa Vītola “Gaismas pils” un, protams, Raimonda Paula un Jāņa Petera dziesma “Manai dzimtenei”, kas radīta 1972. gadā.
Savulaik, 2012. gadā, XXV Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs Ivars Cinkuss izteicās, ka no 2013. gadā paredzēto dziesmu svētku koncerta repertuāra tiek izņemta Raimonda Paula un Jāņa Petera “Manai dzimtenei”. “Divdesmit gadus pēc neatkarības atjaunošanas ir pienācis laiks, kad jābeidz draudēt ar piekto gadu un asins lietu,” teica Cinkuss. Toreiz, šķiet, lieki bija skaidrot, ka “piektais gads” un “asins lietus” jāuztver alegoriski, bet tādas nianses Cinkusam acīmredzot bija neaizsniedzamas…
Jau toreiz bija diskusija par to, vai un cik tālu jāatkāpjas akadēmiskajai mūzikai, jo dziesmu svētki pirmām kārtām tomēr ir tautas svētki. Bet Paula mūzika lielākoties tomēr ir populārā, ne akadēmiskā. Maestro Pauls savulaik ir teicis, ka diriģentiem jānokāpj no augstā akadēmisma plauktiem līdz vienkāršajiem cilvēkiem.
Cinkuss šim viedoklim, protams, nepiekrita. Šāds viedoklis, viņaprāt, veda prom no tā, kas latviešiem unikāls (it kā populārā mūzika nebūtu unikāla…). “Es nenoliedzu Raimonda Paula dziedāšanas svētkus. Arī tiem latvju populārās mūzikas kultūrā ir sava vieta, bet lai tie tur arī paliek. Šādus svētkus varam taisīt kaut katru mēnesi, jo tie no cilvēkiem neprasa lielu intelektuālo ieguldījumu. Tomēr tāda veida profanācija vestu dziesmu svētkus uz iznīcību. Tas ir ceļš prom no mūsu latviskās gara baznīcas - dziesmu svētkiem,” kādā diskusijā izpaudās Cinkuss.
Tas bija neaizsniedzamas augstprātības paraugteksts. Patiešām, kā var pieprasīt intelektuālās virsotnes no cilvēkiem, kuri klausās “kaut kādu Paula popmūziku”, kas ved “prom no mūsu latviskās gara baznīcas - dziesmu svētkiem”? Cinkusa kungs jau sen varēja izveidot savu personisko baznīcu, kurā organizēt savus dziesmu svētkus. Beigu beigās - desmit gadi jau pagājuši kopš tā brīža, kad viņš pieņēma apkaunojošo lēmumu - izmest no dziesmu svētku repertuāra Paula “Manai dzimtenei”.
Pretējs viedoklis - jau šogad - bija virsdiriģentam Romānam Vanagam, kurš atcerējās 2008. gada dziesmu svētkus, kad pie klavierēm, korim izpildot “Manai dzimtenei”, atradās Raimonds Pauls. Ikviens korists tobrīd sajuta, par kādu dzimteni visi dzied, saprata, kāds būs tas “piektais gads” un kur patiesībā līs tas “asins lietus”. Viņš bija gandarīts, ka šīs dziesmas diriģēšana šogad uzticēta Intam Teterovskim, jo viņš, pēc Vanaga domām, pratīs parādīt dziesmas spēku. Piebildīšu: un parādīt arī to, cik ļoti pareizā laikā tā skan, kā arī to, ka jebkad - katros dziesmu svētkos - šī dziesma būs pareizajā laikā un vietā.
Mēs varētu līdz aizsmakumam strīdēties par to, cik daudz dziesmu svētku repertuārā jāieliek akadēmiskā mūzika un cik daudz - populārā. Daudz kas būs atkarīgs no tā, kā sajutīsies kopkora lielā, viļņojošā, svētā, neizgaistošā dvēsele. Varbūt tā pieprasīs Emīla Dārziņa “Lauztās priedes”, varbūt - Raimonda Paula “Tā es tevi mīlēšu” vai Zigmara Liepiņa “Vēl ir laiks” (bet tai jau atkal ir Dimitera teksts…), varbūt ukraiņu dziesmu “Červona kaļina” (patiesību sakot, žēl, ka tā nav iekļauta repertuārā).
Tomēr kopumā noslēguma koncerta programma ir muzikāli sabalansēta, tai ir emocionālo līniju augšup uzturoša muzikālā kāpne. Cilvēka esmi attīroša dvēseles terapija, kad sirds kambaros paliek tikai gaišais un patiesais. Savpatna jūtu vingrošana, tautas mūžīgās asinsrites uzturēšana.
Tāds ir katru dziesmu svētku uzdevums, nozīme un rītdienas, parītdienas, visa turpmākā laika mērķis. Dziesmu svētki ir latviešu esības kvintesence, dziesmu svētki ir kas pārlaicīgs un pārpasaulīgs, un to vajadzētu atcerēties visiem, kuri par šo svētku galveno rādītāju uzskata vai nu savu neatkārtojamo personību, vai nu nelaimīgā kārtā neapēstās sviestmaizes.