Gaismas pārpilns. Tāds, spriežot pēc fotogrāfijām un atstāstiem, bija katoļu bīskaps Boļeslavs Sloskāns, kura 130. dzimšanas dienu šogad atzīmēs cilvēki, kuri ciena un piemin slaveno latgalieti un viņa devumu garīguma saglabāšanā. Boļeslavs Sloskāns piedzima 1893. gada 31. augustā Stirnienes pagasta Tiltagalā, bet pieder viņš ne tikai Latgalei vai Latvijai, bet arī Baltkrievijas, Krievijas, Beļģijas, Eiropas un faktiski visas pasaules kristiešu kopienai.
Boļeslavs Sloskāns studēja Pēterpils Garīgajā seminārā un Katoļu akadēmijā, un turpat Pēterpilī 1917. gadā viņš tika iesvētīts par priesteri. Līdz 1926. gadam viņš kalpoja Pēterpilī, Petrozavodskā, Kronštatē, Maskavā, Vitebskā.
1927. gadā kāds padomju provokators bīskapa prombūtnes laikā viņa mājā paslēpa dokumentus, kuru dēļ Sloskānu varēja apsūdzēt militārā spiegošanā. Protams, kratīšanā šie dokumenti tika atrasti, un Sloskānu arestēja. Bez tiesas procesa Sloskānam piesprieda trīs gadus Solovku koncentrācijas nometnē.
Kāpēc bīskaps Sloskāns neatgriezās Latvijā pirms apsūdzības “spiegošanā”? Kaut arī Latvijas pase jau bija sagādāta 1918. gadā, viņš uzskatīja: kamēr nav atsūtīts kāds cits priesteris, kurš viņa vietā varētu kalpot latviešu katoļu draudzēs, viņš nav tiesīgs tās pamest novārtā.
Tad atgriešanās Latvijā kļuva neiespējama, bet 1926. gadā, viņam kļūstot par Mogiļevas un Minskas diecēzes apustulisko administratoru, sākās viņa izsekošana - gan dzīvoklī, gan uz ielas, viņa svētrunas tika stenografētas, vēstules - kontrolētas. Viņam uzsūtīja provokatorus, pat grēksūdzēs no viņa mēģināja izdibināt kādus noslēpumus…
Nekas nesanāca, un padomju vara izdomāja “smagākus” rīkus, lai “pieķertu” Sloskānu: viņa dzīvoklī “atrada” militāras kartes un slepenus dokumentus. Kad viņam lika rakstiski izklāstīt biogrāfiju, Sloskāns citastarp atklāja savu nostāju: “Gan savā personīgajā, gan kalpošanas dzīvē pieturos pie principa visu darīt atklāti, jo viss slepenais tā kā tā reiz kļūst zināms. (..) Ar politiku nenodarbojos, jo uzskatu, ka tas baznīcai tikai kaitētu. (..) Esmu dzirdējis, ka daudzi, pareizāk būtu teikt - daži, cenšas nomelnot manu vārdu, lai es zaudētu uzticību ticīgo acīs. Tas mani nemulsina un neaptur. Ar visu dvēseli skumstu par neticīgajiem un lūdzu Dievu par viņiem.”
Sloskāns dziļi ticēja, ka sātaniskā vara reiz sabruks, jo tā ir pret cilvēka dabu. Ticība stiprināja Boļeslavu Sloskānu arī tad, kad viņš tika apsūdzēts spiegošanā.
Apbrīnojami, bet pat toreiz, čekas absolūtā uzraudzībā, bija cilvēki, kuri, nebaidīdamies par sevi, mēģināja palīdzēt savam bīskapam Sloskānam: 1927. gadā Obramovkas ciema katoļticīgie latvieši rakstīja padomju drošības orgāniem: “Sakarā ar bīskapa Boļeslava Bernarda dēla Sloskāna, arestētā 1927. gada 16. septembrī vasaras apģērbā, vājo veselību, lūdzam atļaut viņam nodot ziltu apģērbu - ziemas mēteli, aitādas cepuri, šalli, vilnas cimdus, velteņus ar galošām un lūgšanu grāmatu.”
Ticīgie arī uzrakstīja vēstuli bīskapa aizstāvībai, adresējot to Maskavas drošības iestādēm, vēstuli parakstīja 381 cilvēks, taču nekas, protams, netika ņemts vērā. Sloskānu nosūtīja uz Solovku koncentrācijas nometni, kur viņam nācās piedalīties ceļa Kema-Uhta būvē. Apstākļi bija necilvēcīgi, Sloskāns saslima, viņu pārvietoja uz citu arhipelāga salu ar nosaukumu Kremlis. Vēlāk - cita sala. Uz tās kopā ar Sloskānu bija 15 000 ieslodzīto.
Kad Boļeslavs Sloskāns nokļuva Solovkos, nometnes priekšnieks bija latvietis, pirms tam - sarkanais strēlnieks Teodors Eihmanis (viņu “sarkanā terora” gados nošāva kā “angļu spiegu un masonu ložas vadītāju”). Priekšniekos bija vēl citi latvieši - Kārlis Dūķis un Eduards Bērziņš. Sloskāns rakstīja vēstules saviem vecākiem un stāstīja, ka ieslodzījums ir lielākais un svarīgākais viņa iekšējās dzīves notikums un ka viņš ir laimīgs, ka iemācījies mīlēt visus cilvēkus, arī tos, kuri, šķiet, nemaz nav pelnījuši mīlestību.
Solovku lēģerī vienuviet dzīvoja 20 katoļu priesteri. Ja bija iespēja, viņi naktīs katoļticīgajiem ieslodzītajiem noturējuši mises, altāra vietā bija liels akmens. Uz darbu, kur nācās būvēt ceļu, vajadzēja iet kājām 103 kilometrus, un šis gājums bija četras diennaktis ilgs. Pēc necilvēcīgajām mocībām Sloskāns saslima un tika ievietots nometnes slimnīcā.
1930. gada oktobrī Sloskānu atbrīvoja, taču novembrī sekoja nākamais arests, un decembrī viņš tika deportēts uz Sibīriju. 1933. gadā bīskapu pārvietoja uz Maskavu, uz Lubjankas cietumu. Ar Polijas Sarkanā Krusta starpniecību Boļeslavs Sloskāns tomēr brīnumainā kārtā 1933. gada 22. janvārī Bigosovas (Indras) robežpunktā tika apmainīts pret kādu padomju aģentu, kurš bija notverts Latvijā. Pēc dažām stundām bīskapu Boļeslavu Sloskānu Rīgas stacijā sagaidīja Latvijas valdības pārstāvji, Svētā Krēsla nuncijs arhibīskaps Cehīni un liels ļaužu pulks.
Brīvajā Latvijā bīskaps Sloskāns, vispirms publiski pateicies visiem, kas cīnījās par viņa atbrīvošanu, sāka aktīvi darboties garīgajā laukā. 1933. gada martā Romas pāvests Pijs XI uzaicināja bīskapu pie sevis, un Vatikānā viņš tika uzņemts kā ticības apliecinātājs. Arī kā cilvēks, kurš var detalizēti atklāt Baznīcas situāciju Padomju savienībā un kurš spēj izstāstīt par mokām, ko nāves nometnēs nācies izciest gan viņam, gan viņa ticības brāļiem.
1934. gada 1. jūnijā bīskapu Boļeslavu Sloskānu iecēla par Rīgas Garīgā semināra profesoru un vadītāju. Pēc padomju okupācijas, kas sākās 1940. gada 17. jūnijā, komunisti slēdza semināru, ēku Baznīcai vienkārši atņēma. 1941. gada 22. jūnija ieradās nākamie okupanti - vācieši, kuri ļāva atjaunot garīgā semināra darbību Sv. Alberta draudzes kapucīnu klosterī. Tomēr bīskaps Sloskāns devās uz Aglonu, lai turpinātu mācīt semināristus.
1944. gadā - pēc kārtējās padomju okupācijas - bīskapam Sloskānam nācās pamest Latviju. Sākās viņa garīgais darbs Bavārijā, Beļģijā, citur Eiropā… Pēc 1953. gada bīskaps Sloskāns publicēja garīgās literatūras darbus latviešu valodā, rūpējās par latviešu katoļu studentu apvienības “Dzintars” biedriem, apmeklēja latviešu kopienas Anglijā, Zviedrijā, Beļģijā, Vācijā.
Dzīves izskaņā bīskaps Boļeslavs Sloskāns atkāpās no saviem daudzajiem pienākumiem. 1981. gada 18. aprīlī, Lieldienās, viņš, būdams Luvēnas abatijā, aizgāja Dieva mierā. Bīskapu Sloskānu izvadīja Briseles kardināls Godfrīds Danelss, izsakot pateicību Dievam par bīskapa - ticības apliecinātāja - godpilno dzīvi šaizemē.
1993. gadā bīskapa mirstīgās atliekas tika pārvestas uz Aglonas bazilikas kriptu, kur Latvijas bīskapu un daudzu oficiālu Latvijas un ārvalstu amatpersonu klātbūtnē arhibīskaps Jānis Pujats celebrēja Svēto Misi.
Beļģijā dzīvojošā latgaliete Anna Paklone par Boļeslavu Sloskānu rakstīja: “Sloskāns bija pavisam garīgs, viņš nebija miesa, viņš bija gars. Bet viņš bija šīs pasaules cilvēks. Ļoti mīlīgs, maza auguma. (..) Bija arī praktisks, palīdzēja kādiem 40 jauniem cilvēkiem studēt Luvēnas universitātē vai garīgajā seminārā. Arī man viņš palīdzēja tikt no Vācijas uz Luvēnu studēt.”
Bīskaps bijis kalsns, ārēji it kā nespēcīgs, taču vajadzēja tikai dzirdēt viņa mises, lai saprastu, kāds garīgais spēks patiesībā viņā slēpjas. Reiz pēc bīskapa sprediķa kāds teicis: “Kas to būtu domājis, ka tas kalsnītis met tādus zibeņus!”
Boļeslavs Sloskāns ir cilvēks, kurš sevī ietver visas latviešu tautas moku ceļu atblāzmu. Viņš piedzima Latgalē, kas 19. gadsimta beigās bija cariskās Krievijas sastāvā, viņš piedzīvoja Latvijas neatkarības pasludināšanu, krievu čeka viņu apcietināja - kā tūkstošiem citu priesteru - par garīguma un cilvēcības sludināšanu, viņš atgriezās Latvijā un pieredzēja tās uzplaukumu, viņš pieredzēja arī padomju okupāciju un pēc tās otrreizējās atgriešanās bija spiests pamest dzimteni, lai turpinātu ārpus tās uzturēt latviešos garīgumu, ticību un cerību. Cerību, ka Latvija reiz būs brīva.
Priesteris Andris Marija Jerumanis, Boļeslava Sloskāna garīgā un kultūrvēsturiskā mantojuma atjaunošanas un saglabāšanas fonda Latvijas valdes priekšsēdētājs, savulaik rakstīja: “Sloskāns pravietiskā veidā piedzīvo to, ko latviešu tauta ir piedzīvojusi pēdējos 120 gados. Mūsdienu latvietis var mācīties no bīskapa, kā apvienot šos dažādos aspektus, kas caurstrāvo mūsu tautas traģisko likteni. (..) Boļeslavs Sloskāns mums rāda zelta ceļu, kuru mums visiem ir iespējams iet un kurš ir ejams - tas ir Mīlestības ceļš.”
Pateicība par avotu
Fakti un atziņas daudzviet smelti no grāmatas “Bīskaps Boļeslavs Sloskāns - gaisma šodienas pasaulei” (izdevējs “Stirnienes draugu biedrība”)
Pasākumi bīskapa piemiņai
Stirnienē norisināsies godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna 130. jubilejai veltīti pasākumi
Lai atzīmētu godināmā bīskapa Boļeslava Sloskāna 130 gadu jubileju, Stirnienē, viņa dzimtajā vietā, no 25. līdz 27. augustam jau tradicionāli norisināsies dažādi pasākumi.
Svētki tiks atklāti 25. augusta vakarā ar Lietuvas valsts kora “Vilnius” koncertu Stirnienes Sv. Laura baznīcā. Sestdien, 26. augustā, interesenti varēs noskatīties divas filmas par godināmo bīskapu, piedalīties konferencē, kā arī aplūkot izstādi.
Pēcpusdienā sekos slavēšana un svinīgā Svētā Mise, kuru celebrēs bīskapi Jānis Bulis un Andris Kravalis. Svētki noslēgsies svētdien, 27. augustā, ar Svēto Misi un svētību, uzsākot jauno mācību gadu.
Par šo piemēru tiks arī runāts konferencē “Gaisma šodienas pasaulei”, kurā ar lasījumiem uzstāsies prof. Andris Marija Jerumanis, prof. Andris Priede, pr. Jēkabs Doļa, prof. Rūta Muktupāvela, Dr. hist. Gints Apals, prof. Klaudio Rivjera, prof. Valdis Muktupāvels un Dr. philol. Alberts Sarkanis.
Visi interesenti sirsnīgi aicināti piedalīties pasākumos Stirnienē!
Boļeslava Sloskāna 130. jubilejas svinības organizē Stirnienes draugu biedrība un Stirnienes Svētā Laura Romas katoļu baznīca. Vairāk informācijas: www.stirnienesbaznica.lv
