Mēģināju atcerēties kādu seksa skandālu augstskolā, kurā savulaik mācījos, proti, Latvijas Valsts universitātē (tagad – Latvijas Universitāte). Neatcerējos. Jo par seksa skandālu diez vai varētu nodēvēt kādas gados nobriedušas pasniedzējas apprecēšanos ar krietni jaunāku studentu vai kāda docenta laulības ar savu studenti. Visi pilngadīgi cilvēki, nedara neko neaizliegtu. Protams, runas par viņiem bija, taču – par kuru gan nerunā? “Seksa skandāls”, kas piemeklējis Latvijas Mūzikas akadēmiju (LMA), gan ir citā kategorijā liekams. Bet ir nianses.
Nesenajā la.lv vietnes publikācijā jaunievēlētā LMA rektore Ilona Meija citastarp izteicās, ka esot izstrādāts astoņu soļu plāns, kas “paredz gan studējošo, gan personāla apmācību, ziņošanas iespēju uzlabošanu, psihologa iesaisti, ētikas kodeksa pārskatīšanu”. Rektore vēl piebilst: “Turpinām arī meklēt iespējas, kas ļautu lielāku svaru piešķirt anonīmiem ziņojumiem.” Un tā tālāk.
Psihologa iesaistīšana un ētikas kodeksa pārskatīšana - labas lietas, vien jāatrod avots, no kura tiks maksāts par psihologa konsultācijām, un vēl kāds aktīvistu bariņš, lai sacerētu jaunu ētikas kodeksu, kas izslēgs jebkuru uzmākšanos.
Taču skaistākais ir kas cits. Tā ir “ziņošanas iespēju uzlabošana”. Kādā veida cienītā rektore cer “uzlabot ziņošanas iespējas”? Vai tie būs rakstiski pienesumi rektorāta virzienā vai telefoniskas īsziņas? Varbūt seksuāli stāstiņi, kas nosūtīti no anonīmas adreses? Vai arī it kā nejauši čuksti, skrienot garām rektorei, kādam mācībspēkam vai studentu padomes loceklim?
Kāpēc man tāda padomju laiku sajūta, kad dažam labam tā bija goda lieta - ziņot par kādu? Ziņot priekšniekam, ziņot instancēm, ziņot čekai? Kas tagad tiek stimulēts? Ziņošana? Stukačošana? Manos jaunībslaikos tas bija kauns: ja par kādu tika uzzināts, ka cilvēks ir kādu nosūdzējis - it sevišķi, ja runa bija par ētikas rakstura jautājumiem -, šādu stukačotāju pārējie sāka uzskatīt par nevēlamu personu. Un viņu vienkārši izslēdza no aprites.
Kā ir tagad? Acīmredzot - otrādi. Šādi sūdzētāji tiek uzteikti, viņu darbība - veicināta. Sūdzētājam ir visas tiesības, apsūdzētajam - nekādas. Tā dēvētais seksa skandāls Mūzikas akadēmijā parādīja absurda krāšņo rotu visā pilnībā: studentēm sūdzētājām bija iespējas izteikt par pasniedzējiem visu, ko viņas izdomājušas, pasniedzējiem atlika tikai… klusēt vai neveikli aizstāvēties. Jo nebija jau īsti skaidrs aizstāvēšanās, teiksim tā, priekšmets.
Policija sāka izmeklēšanu, ar vienu no pasniedzējiem - ar Māri Kupču, nesagaidot izmeklēšanas beigas, - 3. jūnijā tika izbeigtas darba attiecības. Vai akadēmijas vadība nedomā, ka viņš varētu vērsties tiesā par šādu atlaišanu, kas izskatās nelikumīga, jo apsūdzības taču nav?
Otrs jaukais teikums jaunās rektores daba plānā ir: “Turpinām arī meklēt iespējas, kas ļautu lielāku svaru piešķirt anonīmiem ziņojumiem.” Cik skaisti: anonīmos ziņojumos ir lieliskas iespējas ierakstīt, kā mēdz teikt, “dajebko”: ka pasniedzējam Puplaksim ir paradums iekniebt dibenā studentēm, vai to, ka katedras vadītājam Zarukrūmam ir slikta elpa, kad viņš lien bučoties. Tāpēc - pieņemiet, lūdzu, mērus, lai mēs, studentes, varētu izvairīties no šiem neķītrajiem tīkojumiem!
Bet Puplaksis un Zarukrūms, izrādās, ir tik piekasīgi mācībspēki, ka pieprasa studentēm mācīties, tāpēc viņus vajag pārmācīt. Ar anonīmiem sūdzībrakstiem. Tik triviāls skaidrojums ir galīgi neiespējams?
Protams, varam iesmiet par stukaču ziņojumiem, taču visas šīs padomjlaikiem raksturīgās čekistiskās aktivitātes izskatās pēc kārtējā Mūzikas akadēmijas apkaunojuma. Kamēr “seksa skandāls” bija mākslīgi uzpūsts burbulis ar nolūku atbrīvoties no kādam (?) nevēlamiem cilvēkiem, tikmēr šis “ziņošanas pasākums” ir apzināti virzīts no LMA vadības puses it kā leģitīmu mērķu vārdā. Tomēr Mūzikas akadēmijas reputāciju šis “pasākums” diez vai uzspodrinās. Tā ka “seksa skandāls” vai izrādīties tikai puķītes, salīdzinot ar čekistu stila odziņām.