Ir nopietnas cerības, ka ukraiņiem beidzot atļaus izmantot tālas darbības raķetes, kas sasniegs mērķus dziļāk Krievijā. Vai tas mainīs kara gaitu un dos stratēģiskus panākumus? Par to “Neatkarīgajai” stāsta divi militārie speciālisti – Jānis Garisons un Juris Maklakovs.
Komentējot iespējamo svarīgo notikumu - atļaujas došanu ukraiņiem izmantot tālas darbības raķetes mērķu sasniegšanai dziļāk Krievijā, Jānis Garisons, bijušais Aizsardzības ministrijas valsts sekretārs, tagad Ziemeļvalstu noturības organizācijas pārstāvis, saka: “Tas varētu izvērsties par būtisku faktoru. Taču, ja vēlamies sagaidīt Ukrainas uzvaru, tam vajadzētu iet kopā vēl ar citiem armijas spēju pastiprināšanas faktoriem. Ļoti svarīgs faktors ir iznīcinātāju aktīva piegādāšana, kā arī ukraiņu lidotāju vienību ātrāka apmācīšana.”
Tomēr, skatoties uz to, kas notiek, Garisons bažījas, ka Ukrainas spēki nav neizsmeļami. “Ja ukraiņiem atļaus lietot ieročus tālās distancēs, tas ietekmēs Krievijas armijas apgādi, uz kādu laiku samazinot Krievijas armijas spiedienu, taču tas neradīs lielu stratēģisku pavērsienu. Savulaik priecājāmies, kad ukraiņiem tika piegādāti tanki, HIMARS raķetes, sak, tūlīt kara gaitā iestāsies lūzums. Bet tas neiestājās. Tas tikai palēnināja piegādes loģistikas ķēdes darbību,” uzskata Garisons.
Taču par nopietnu signālu tiek uzskatīts tas, ka Ukrainas prezidents Zelenskis bija ieradies uz Ramštainas sanāksmi. “Es to nolasītu divējādi. Pirmkārt, Zelenskis uzskata, ka šis ir izšķirošais brīdis: viņam ir svarīgs papildu atbalsts, kā arī tālas darbības ieroču izmantošanas atļauja. Otrkārt, iespējams, ka Ukrainas spēki sāk izsīkt. Zelenskis nekad nav braucis uz Ramštainu, jo tas vairāk ir ministru līmeņa formāts. Summējot visu kopā, es teiktu, ka prezidenta ierašanās ir pozitīvi iezīmēta un tā varētu rezultēties ar papildu ieroču piegādi un ukraiņu militāro apmācību.”
Piegāžu gausumu un citas nepilnības Garisons skaidro ar ražošanas nosacījumiem. “Ražošanas apjomi Amerikā ir lieli, Eiropā tie joprojām nav pacelti. Nevar apgalvot, ka esam izgājuši no miera laika tempiem. Arī ar iznīcinātājiem viss nav vienkārši: pat ja tos Ukrainai piešķir, pilotu apmācībai ir ilgs laika posms. Varbūt beidzot vajadzētu izlemt un atļaut jau apmācītiem pilotiem pievienoties Ukrainas armijai. Ja Ukraina pārņemtu stratēģisko iniciatīvu un ja mēs pieļautu, ka Ukraina pēc tam kaut kādu iemeslu dēļ to zaudē, tas būtu milzīgs zaudējums ne tikai Ukrainai, bet mums visiem.”
Kamēr Ukraina ar nepacietību gaida atļauju izmantot tālās darbības raķetes, tikmēr Latvijā viss aizsardzības resors nav spējīgs patstāvīgi notriekt kaut kādu Krievijas “miera balodi”. Par to Garisons pasmīn, kaut gan smiekli patiesībā tādi sūri: “Iespējams, amatpersonām tā nešķiet, bet vislielākā problēma tomēr ir tā, ka tiek zaudēta sabiedrības uzticēšanās. Un tas jau ir bīstami. Tas, kādā veidā amatpersonas komunicē ar sabiedrību, ir galēji nesaprotami, jo atbilžu uz jautājumiem nav. Taču amatpersonām ir jāuztur saikne ar sabiedrību! Vēl bīstamāk ir tas, ka Bruņotie spēki var zaudēt sabiedrības uzticēšanos.”
Juris Maklakovs, bijušais NBS komandieris, uzskata, ka šajā karā viss notiek pēc viena plāna: “Ukraiņi kaut ko prasa, paiet pusgads, Rietumi piekrīt. Ukraiņiem pagaidām nav iespēju vinnēt, jo karā uzvar ar iniciatīvu un pārsteiguma faktoru. Bet Eiropa visu laiku ir divus soļus iepakaļ tam, kam jānotiek kara laukā tagad un tūlīt. Piemēram, ukraiņiem pusgadu netika piegādāti ieroči, pirms kāda laika ukraiņi lūdza iznīcinātājus F-16, viņiem tos iedeva, tagad viņi prasa atļauju raidīt dziļāk Krievijā tālās darbības raķetes, to beidzot laikam atļaus.”
Maklakovs uzskata, ka šajā karā neviens negrib zaudēt savu seju, tostarp Eiropas Savienība. “Saspīlējums noteikti augs,” viņš uzskata, “un tas novedīs pie nepatīkamām sekām. Arī Krievija negribēs zaudēt seju, jo tā sevi uzskata par lielvaru, turklāt tā saņem raķetes no Irānas, tā ka saspīlējums izvērtīsies stipri asiņains. Arī ASV negribēs palikt iepakaļ, un prezidenta vēlēšanas mani mazliet biedē.”
Maklakovs domā, ka sliktākais šobrīd ir cilvēkresursu zaudēšana. “Īpaši svarīgi tas ir Ukrainai. Cilvēkus neatjaunosi, nenopirksi un nesaražosi. Ir vajadzīgas miera sarunas. Un tās, būsim atklāti, jau notiek. Tās ir slepenas, mēs par tām nezinām. Ir jācer uz kompromisu. Pretējā gadījumā tas ir ceļš uz elli.”
