2025. gada valsts budžeta dokumentos redzams, ka ņemts vērā demogrāfiskais aspekts: šogad paredzams, ka piedzims 13 500 bērnu, savukārt nākamgad – vairs tikai 12 000 mazuļu. Samazinoties maternitātes pabalsta saņēmēju skaitam, budžetā ietaupīsies pieci miljoni, kurus – lasām vērīgi! – varēs novirzīt citām vajadzībām. Tātad – nevis palielinās jau esošos pabalstus, bet gan izmantos ietaupīto naudu, piemēram, gurķu salātu pētīšanas programmām, “militārās mākslas” pieminekļiem, valsts akciju sabiedrību valžu un padomju locekļu labturības pasākumiem un tamlīdzīgi. Varbūt valdīkļi patiesībā ir ieinteresēti, lai dzimtu mazāk bērnu?
Šobrīd ir krities dzimstības koeficients - rādītājs, pēc kā novērtē, cik vienai sievietei piedzimtu bērnu, ja dzimstība visās vecuma grupās ir attiecīgā gada līmenī. Šogad dzimstības koeficients būs vēl zemāks - ap 1,2. Tas norāda, ka ir negatīvas izmaiņas individuālā līmenī. Proti, jaunie cilvēki jūtas nedroši. Viens no acīmredzamiem šīs nedrošības iemesliem ir ekonomiskās situācijas nenoteiktība, dzīves dārdzības augšana. Patēriņa produktu cenas kopš 2020. gada ir palielinājušās par aptuveni 30%, tostarp pārtikai - gandrīz par 50%. Algas un - jo īpaši - pabalsti šim cenu kāpumam netiek līdzi. Valdība uz to visu vien noskatās un komentē, ka tai esot citas prioritātes.
Datu pētnieks, kurš vēlējās palikt “aiz kadra”, piebilst, ka samazinājies fertilā vecuma sieviešu skaits, turklāt jaunās ģimenes baidās radīt bērnus tieši nedrošās ekonomiskās un ģeopolitiskās situācijas dēļ. Datu pētnieks piemetināja, ka ir, protams, dažādas ģimenes, arī tādas, kam finansiālais aspekts nav svarīgs. Nedrošību izraisīja arī pandēmijas sākums 2019. gadā. Savukārt 2022. gadā sākās Krievijas karš Ukrainā. Tas nu galīgi neveicināja vēlmi radīt bērnus.
Runājot par citām prioritātēm, jāatzīmē, ka drošība tiešām ir prioritāte, un par to neviens nestrīdas. Taču - ja nedzims mūsu bērni, tad dzims citi, piemēram, migrantu bērni. Ir visai muļķīgi cerēt, ka atbrauks svešinieki, kuru bērni pelnīs Latvijas pilsoņiem pensijas. Turklāt šāda situācija iespaidotu arī drošību.
Vēl datu pētnieks piebilda, ka daudz problēmu ir bērnu veselības aprūpē. Piemēram, lai aizvestu bērnu pie zobārsta, uz valsts apmaksātu pakalpojumu jāgaida vismaz mēnesis. Ja bērnam sāp zobs, neviens vecāks negaidīs mēnesi, bet izmantos maksas pakalpojumus, kas ir ļoti dārgi. Netaisnīgi ir arī tas, ka pensijas stāžā neietver laiku, kas pavadīts, māmiņai audzinot bērnus. Bet tas arī ir darbs: sieviete izaudzina sabiedrībai noderīgus un vajadzīgus locekļus, par to viņa tiek “atalgota” ar zemāku pensiju.
Imants Parādnieks, Nacionālās apvienības Saeimas frakcijas konsultants, ir optimistisks attiecībā uz latviešu bērniem: “Latviešiem dzimstības rādītājs ir par 20% augstāks par valstī vidējo.”
Tomēr arī tas nenodrošina ataudzi. Parādnieks ir pārliecināts, ka tas ir valsts demogrāfijas politikas jautājums. “Bērnu radīšana ir personiska izvēle, tomēr tā ir atkarīga no daudziem faktoriem,” saka Parādnieks, “pirmais faktors - vērtību sistēma. Otrs - finansiālās iespējas. Bet objektīvie apstākļi ir tādi, ka, pateicoties esošajai valsts politikai, cilvēki, izvēloties radīt bērnu, nonāk nabadzības riskos. Tie apdraud arī turīgas ģimenes. Tiklīdz rodas bērns, vidējās algas saņēmēji zaudē ap 300 eiro mēnesī. Un tas ir liels kritums. Bet valsts pārstāvji neveic neko, lai atbalsta politiku padarītu intensīvāku, kas palīdzētu ģimenēm nosliekties par labu bērniem.”
Parādnieks uzskata, ka šī valdība ir ieinteresēta, lai dzimtu mazāk bērnu. “Kāpēc? Tāpēc, ka tādējādi valsts budžetā tiek ietaupīta nauda. Šo manu apgalvojumu, pirmkārt, pierāda fakts, ka nekas netiek darīts, lai atbalstītu ģimenes ar bērniem. Otrkārt, tā nauda, kas jau ir iezīmēta budžetā ģimeņu atbalstam, tiek pārdalīta citām vajadzībām. Tas nozīmē: paņemt naudu no nākotnes. Var ne tikai pensiju paņemt no mūsu nākotnes, var paņemt arī bērnus, kuriem jāpiedzimst jau šodien un kuriem pēc 20-25 gadiem vajadzētu kļūt par valsts ekonomikas izaugsmes nodrošinātājiem.”
Parādnieks atgādina, ka koalīcijas locekļi - “progresīvie” - uzskata, ka valstij nekas nav jādara, lai “piespiestu sievietes dzemdēt bērnus”. “Ko nozīmē piespiest? Neviens nav jāpiespiež! Taču “progresīvo” ģenerālsekretāre Olga Paožole publiski pauž, ka bērnu dzimstības samazināšanās ir mazākais, kas viņu uztrauc,” teic Parādnieks.
Viņš arī uzskata, ka esošajos ģeopolitiskajos apstākļos nav iespējams īsā laikā mainīt ģimeņu uzskatus par bērnu radīšanas nepieciešamību. “Taču tas nenozīmē, ka nekas nav jādara, jo pretējā gadījumā pēc neilga laika mēs nonāksim vēl dziļākā krīzē,” uzskata Parādnieks. 2022. gadā tika prezentēta Tautas ataudzes stratēģija, un tur bija skaidri un plaši aprakstīts, kas jādara visās jomās. Taču acīmredzot nekas nenotiek, un demogrāfiskā krīze kļūst arvien dramatiskāka.
Parādnieks uzskata, ka visai atbalsta sistēmai jābūt vērstai uz to, lai pieredze saistībā ar bērna audzināšanu būtu pozitīva: “Vajag maksimāli uzlabot dzīves apstākļus, lai vecāki būtu gandarīti, ka izdarījuši izvēli par labu bērnam. Arī otrajam, trešajam, ceturtajam… piektajam bērnam. Visos periodos jābūt valsts atbalstam: pirmsdzemdību, bērna kopšanas laikam, ja bērniņš saslimst, māmiņas atgriešanās darbā… Tas viss ir secīgi un skaidri uzrakstīts. Atliek tikai darīt.”
Saeimas deputāts Ainārs Šlesers (LPV) ir pārliecināts, ka pirmais iemesls, kāpēc demogrāfijas līkne iet uz leju, ir tas, ka sieviešu skaits, kuras ir reproduktīvā vecumā, samazinās. “Otrkārt,” viņš turpina, “daudzi jauni cilvēki brauc prom, tāpēc bērni dzimst kaut kur, bet ne Latvijā. Treškārt, nav skaidras valsts politikas, kas saistītos ar jauno ģimeņu atbalstu.”
Šlesers rosina izveidot “trepīti”: jo vairāk bērnu, jo lielāks atbalsts: “Ir jādomā, kā motivēt ģimeni radīt bērnus un palikt Latvijā. Motivācija ir mājoklis. Ja ģimene paliek Latvijā un ja šajā ģimenē dzimst bērni, protams, ar atrunu, ka tā nav nelabvēlīgā ģimene, - jābūt iespējai dzēst hipotekāro kredītu. Ja ģimenē dzimst bērni un ja valsts pasaka - mēs atbalstām katra bērna piedzimšanu, tas automātiski izmainītu situāciju, un bērni sāktu dzimt arvien vairāk.”
Taču pagaidām nejūt valsts politiku, kas atbalstītu bērnu dzimšanu. “Mums ir vajadzīgas lielās ģimenes. Ja ģimenē būs, piemēram, pieci nepilngadīgi bērni, ģimene iegūs bezmaksas mājokli. Domāju, daudzas sievietes atbalstītu šādu lietu. Esmu jau noguris, piedāvājot valdībai dažādus atbalsta variantus. Bet vadībai svarīgāk ir domāt par to, kā paaugstināt nodokļus,” saka Šlesers.
Jā, politiķiem ir jādomā, kā veicināt, palīdzēt un atbalstīt. Ar domāšanu nereti tā ir, kā ir. Varbūt patiesībā viss ir daudz vienkāršāk? Lūk, ko tīmeklī raksta Ilze: “Zināt, kāds ir galvenais arguments, lai dzemdētu - vīrietis, uz kuru paļauties un no kura tu vēlies bērnu. Nekas vairāk. Ne pabalsti, ne kas cits, bet blakus otrs cilvēks, ar kuru garantēti vari iet “banku laupīt”. Kurš palīdzēs, iedrošinās… un cīnīsies, lai mīļotajiem viss sanāk. Dīvaini, vai ne? Un to neviena valsts sistēma nenodrošinās un negarantēs.”
Protams, tas emocionālais fons un pamats īstam sirdsdarbam, ko sauc par bērnu audzināšanu, tomēr šis gaišais skats ir tikai viena komponente lēmumam par bērnu radīšanu. Tam visam ir vajadzīgs arī valsts atbalsts. Būtisks atbalsts - finansējuma un drošības sajūtas veidolā.
