Šī nedēļa Igaunijā iesākās ar izmaiņām valdībā un valdošajā koalīcijā. Atšķirībā no Latvijas, kur Evikas Siliņas valdībā notiek nemitīgas “gultu pārbīdes”, Igaunijas Kristena Mihala kabinets rīkojās enerģiskāk. No koalīcijas, līdz ar to arī no valdības tika izmesta trešā partnere – Sociāldemokrātu partija (SD).
Ja velkam paralēles ar notiekošo Igaunijā un mūsu pašu valdības mocībām, tad vispirms jānodala līdzīgais un atšķirīgais. Līdzīgs bija trīs politisko spēku modelis. Igaunijā to veidoja Reformu partija (Latvijas analogs “Vienotība”), “Eesti 200” (“Attīstībai”/”Par”) un sociāldemokrāti (“Progresīvie”). Respektīvi, divas labēji (liberāli) orientētas partijas un viena izteikti kreisa. Tas, ka Latvijā “Eesti 200” vietā ir ZZS, lietas būtību nemaina, jo Igaunijā “Eesti 200” ir tikpat kā beigta partija (reitings 2,7%, un tai neprognozē iespējas vēl kādreiz atgriezties uz lielās politiskās skatuves). Līdz ar to tā kļuvusi par izteiktu Reformu partijas satelītpartiju, kuras pārstāvjiem atrašanās pie varas ļauj pagaidām vēl izmantot uz vēlēšanām panāktā uzrāviena augļus.
Galvenā atšķirība starp situāciju mūsu Saeimā un Igaunijas Rīgikogu ir tā, ka tur 52 balsis (no 101) ir divām partijām. Trešā - SD - bija valdībā pieaicināta tikai tāpēc, ka uzreiz pēc vēlēšanām divām koalīcijas kodolu veidojošām partijām bija tikai 51 balss (viens deputāts pārgāja koalīcijas pusē vēlāk). Tagad, kad kopdzīve izrādījās ne tik gaiša, kā būtu gribējies, un minimālais vairākums ir iegūts, trešais liekais no augstumu zaudējošā gaisa balona groza tiek izgrūsts ārā.
Kas notika Igaunijas politiskajā arēnā? Igaunijas parlamenta - Rīgikogu - vēlēšanās 2023. gadā pārliecinoši uzvarēja Kajas Kallasas vadītā Reformu partija. Tā ieguva 37 vietas, bet ideoloģiski tuvā “Eesti 200” - 14 vietas, kas tobrīd bija nepietiekami vairākumam. Meklējot trešo, ar ko “sastiķēt”, izvēle krita uz SD, kuri izskatījās vājāki konkurenti iepretim “Tēvzemes” nacionālistiem (“Isamaa”), prokrieviskajai Centra partijai un galēji labēji populistiskajai EKRE. Visām šīm trim partijām ir savs noteikts elektorāts, kurš vāji pārklājas ar “solīdās” Reformu partijas elektorātu.
Jāpiezīmē, ka Reformu partija kopš 2007. gada vēlēšanām nevienā Rīgikogu sasaukumā nav ieguvusi mazāk nekā 30 vietas. Piecus vēlēšanu ciklus tā ir pārliecinoši vadošā partija Igaunijā. Līdz ar to tā Igaunijas politiskajā šķirā ir vēl dominējošāka nekā Latvijā “Vienotība”. Tiesa, atšķirībā no mūsu “Vienotības”, kura par spīti smagiem iekritieniem (2018. gada vēlēšanās tikai astoņas vietas Saeimā) vienmēr saglabājusi vietu valdošajā koalīcijā, Reformu partija ar visām 30+ vietām parlamentā ir pabijusi arī ilgāku laiku opozīcijā (2016. g. - 2021. g.).
Par galveno Igaunijas pašreizējās valdības krīzes cēloni novērotāji min valdības un līdz ar to arī tās vadošā spēka - Reformu partijas - popularitātes kritumu. Lai arī pēc Latvijas mērogiem tas nebūt nav tik katastrofāls (16% ir reitings, kuru Latvijas partijas tikai varētu apskaust), Reformu partija to uztver saasināti. Problēmas partijā sākās pēc tam, kad uz Briseli par ES ārlietu augsto pārstāvi devās tās līdere Kaja Kallasa. Viņas pēctecis, 49 gadus vecais Kristens Mihals nespēj Kallasai līdzināties harismas ziņā, un arī Igaunijas pieticīgie ekonomiskie rādītāji neveicina šīs valdības popularitāti.
Reformu partijas agrākā popularitāte lielā mērā balstījās uz Igaunijas politiskajā šķirā valdošo “lielummāniju” - mēs esam Baltijas attīstītākā valsts. Mēs esam vienīgā “īstā” Ziemeļvalsts, kamēr abas pārējās Baltijas kaimiņvalstis - postsovjetiskā Austrumeiropa. Taču pēdējos gados (kopš 2020. gada) statistikas rādītāji šo “lielummānijas” radīto eiforiju sāka pamatīgi graut. Igaunija pamazām zaudēja savu “izredzētības” statusu Lietuvai, kas galvenajos ekonomiskajos rādītājos (IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes) aizgāja Igaunijai garām.
Kā tas tādos gadījumos mēdz būt, tika meklēti grēkāži, uz kuriem uzvelt vainu par zaudēto psiholoģisko labsajūtu. Bijām pirmie, tagad otrie vai atsevišķos gadījumos pat tikai trešie, tas ir, pēdējie (aviācija, galvaspilsētas (arī pašas valsts) lielums un starptautiskais statuss).
Vainīgo visvieglāk atrast tur, kur vairāk gaismas. Tas ir, par grēkāzi vislabāk nozīmēt to, kas pašā priekšplānā. Proti, valdību. Visām koalīcijā ietilpstošajām partijām reitingi ilgstoši krita, un kaut kas bija jādara. Igaunijā, tāpat kā Latvijā, šogad (rudenī) paredzētas pašvaldību vēlēšanas. Lai arī partiju nacionālie reitingi ar pašvaldību rezultātiem korelē visai nosacīti, tie rada zināmu nervozitāti partiju iekšienē un atstāj būtisku ietekmi uz partiju vadības tēlu partijas ierindas biedru acīs.
Ieildzis reitingu kritums liek rīkoties. To mēs pērnruden redzējām Vācijā, kur valdības krīze noveda līdz ārkārtas Bundestāga vēlēšanām; to mēs redzam Latvijā, kur valdība jau sen būtu kritusi, ja vien vadošās partijas redzētu kādu sev izdevīgāku kombināciju. Igaunijā šāda kombinācija parādījās pēc tam, kad viens deputāts pārgāja uz Reformu partiju un koalīcijai arī bez SD pietiek vairākumam.
Kāpēc no koalīcijas groza tika izgrūsti “sociķi”? Tāpēc, ka viņi jau no paša sākuma bija kā svešķermeņi labēji liberālajā koalīcijā. Ja reformisti un liberāļi piedāvāja turpināt esošo līdzšinējo kursu, kurš balstās uz ideju - valsts attīstību visvairāk veicina uzņēmēju interešu likšana pirmajā vietā, tad “sociķu” piedāvājums bija cits - veicināt valsts attīstību, izveidojot īpašu attīstības fondu miljards eiro apmērā (ieskaitot valsts aizsardzības stiprināšanai atvēlētos resursus).
Koalīcijas labējais spārns šo piedāvājumu uztvēra kā principiāli nepieņemamu, turoties pie ierastajiem fiskālās atbildības principiem. Respektīvi, naudas ir tik, cik ir, un kokos tā neaug. Nauda attīstībai jāmeklē, neizplūstot fiskālās neierobežotības okeānā. Kreiso arguments - mēs visi lieliski zinām, ka naudas koks aug banku kabinetos un, ja vajag, no tā vienmēr var paņemt tik, cik vajag - tika atspēkots ar ierasto inflācijas draudu.
Pirmdien uz koalīcijas padomes sēdi SD gāja ar publiski izteiktu gatavību piekāpties, lai paliktu koalīcijā, taču sarunas ilgušas tikai 15 minūtes. Kā norāda SD līderis Lauri Lānemets, Reformu partija uz šīm sarunām bija atnākusi jau ar gatavu un nemainīgu lēmumu - izmest “sociķus” no koalīcijas.
Saprotot, ka pārpalikušās valdošās koalīcijas vairākums ir ārkārtīgi trausls - tiklīdz kaut viens cilvēks nav uz vietas, tā vairākuma vairs nav - reformisti labprāt piesaistītu vēl kādu koalīcijas partneri. Tā kā Centra partijas pozīcija ir tuva SD pozīcija, bet labējie radikāļi no EKRE skaitās tikpat kā “nepieskarami”, visorganiskākā būtu koalīcija ar nacionālkonservatīvajiem no “Tēvzemes”.
Taču tēvzemieši šobrīd jau gatavojas uzvarai 2027. gada vēlēšanās (pašreizējais viņu reitings - 30%) un sevi izšķīdināt nepopulārajā Mihala valdībā nevēlas. Viņi piedāvājumu būt par trešo noraidījuši. Tiesa, līdz Rīgikogu vēlēšanām vēl vairāk nekā divi gadi, tāpēc visādi pavērsieni iespējami, taču pagaidām tēvzemieši izvēlas pasēdēt upes malā, gaidot, kādi tik konkurenti tur garām neaizpeldēs.
Kādu mācību no Igaunijas pieredzes varētu gūt Siliņa un mūsu “Vienotība”? Neko sev īpaši noderīgu, jo situācija, par spīti daudzajām līdzībām, nav gluži simetriska. Mūsu koalīcijā ideoloģiski atšķirīgais politiskais spēks - “Progresīvie” - uzvedas rātni un necenšas lēkt ārā no kopīgā kora.
Viņi visi trīs kopā uztur šo trauslo 52 balss vairākumu, bet, ja Siliņas valdība kritīs, tad galvenie cietēji būs pati “Vienotība”. Diez vai izdosies par grēkāžiem uzdot kādus citus. Tāpēc visiem pārējiem ir ērti baudīt gan varas priekšrocības, gan ne ar ko neriskēt. Zaudētājs jau ir zināms - “Vienotība”. Tāpēc vienīgā jēgpilnā mācība būtu - beigt tā beigtā zirga vilkšanu un reāli pārstartēt valdību, nevis nodarboties ar regulārām “gultu pārbīdēm konservatorijā”.
