Vakardiena sākās ar šokējošu globālu jaunumu. Afganistānas islāmistu grupējums “Taleban” ieņēma otru lielāko Afganistānas pilsētu Kandahāru. Pirms tam talibu kontrolē jau bija trešā lielākā Afganistānas pilsēta – Herāta, bet nedēļas laikā talibi ieņēma vai bez cīņām pārņēma kontroli pār desmit mazākām provinču galvaspilsētām. Kandahāras un Herātas nosaukumi nav sveši manas paaudzes Latvijas iedzīvotājiem, jo no šīm pilsētām uz Latviju tika sūtīti “cinka zārki” ar Latvijas zēnu mirstīgajām atliekām, kuri bija iesaukti PSRS armijā un nosūtīti karot uz Afganistānu 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā.
Vācija un ASV brīdināja visus savus pilsoņus nekavējoties pamest Afganistānu. Kanāda un ASV sūta uz Kabulu savas īpašas vienības, lai nodrošinātu vēstniecību personāla evakuāciju.
Izskatās, ka notiek gatavošanās kara zaudējumam, un tas nozīmē, ka jau tuvākajā laikā patvēruma meklētāju skaits no Afganistānas pieaugs un netieši tas skars arī Latviju.
Vispirms ir jāsaprot, ka patvēruma meklētāji ANO bēgļu konvencijas izpratnē nav sinonīms jēdzienam “ekonomiskie migranti”. Diemžēl no 2015. gada lielāka daļa no trešo valstu pilsoņiem, kuri ieradās ES (pateicoties Vācijas kancleres Angelas Merkeles paziņojumam, ka Vācija uzņems ikvienu Sīrijas bēgli, neievērojot Dublinas konvenciju), bija nevis bēgļi atbilstoši ANO konvencijām, bet gan labākas dzīves un lielāku ienākumu meklētāji - ekonomiskie migranti, kuri izmantoja ANO bēgļu konvenciju un ES bēgļu likumdošanas īpatnības, lai īstenotu savu ģimeņu labklājības pieaugumu.
Vēlāk atklājās, ka ekonomisko migrantu plūsmas regulēšanu var uzmantot “trešās” valstis , lai risinātu savas attiecības ar ES. Tā rīkojās Turcija pēc 2015. gada bēgļu krīzes. Līdzīgi pret Lietuvu un Latviju tagad rīkojas Baltkrievijas autoritārais līderis Aleksandrs Lukašenko. Taču, ja irākiešu plūsmu no Baltkrievijas uz Lietuvu vai Latviju var dzīt atpakaļ, motivējot, ka tas ir Lukašenko “kiberkarš” pret ES, jautājumā par Afganistānas bēgļiem gan ES, gan Latvija var saskarties ar patiešām ievērojamu, turklāt īstu bēgļu plūsmu.
2001. gadā ASV kopā ar saviem sabiedrotajiem iebruka Afganistānā. ASV apsūdzēja afgāņu talibus par 2001. gada 11. septembra terora aktu organizēšanu. Afganistānas talibi patiešām atbilstoši islāma pasaulē pieņemtajiem viesmīlības likumiem deva patvērumu Saūda Arābijas miljonāram un teroristam Osamam bin Lādenam. Viņam tika atļauts apmesties Afganistānā. Taču, tiklīdz tā laika talibu līderi uzzināja, ka viņu viesmīlība apdraud Afganistānas pastāvību un var būt iegansts ASV uzbrukumam, viņi neilgi pirms ASV iebrukuma lūdza bin Lādenu neizmantot islāma viesmīlības paražas un pamest Afganistānu, jo viņa klātbūtne apdraud Afganistānas drošību. Šādas nianses neinteresēja tā laika ASV prezidentu Džordžu Bušu. Lai gan Osama bin Lādens pārcēlās uz amerikāņiem draudzīgo Pakistānu, ASV un to sabiedrotie, tostarp arī Latvija, sāka karu pret Afganistānas talibiem. Pēc divdesmit gadiem jaunā ASV prezidenta Džo Baidena administrācija ir spiesta atzīt, ka Afganistānas karā uzvara nav gūta. Afganistāna līdz šim nebija pakļāvusies nevienam iebrucējam, nedz Britu impērijai, nedz PSRS un nepakļāvās arī ASV vadītai koalīcijai, kurā ietilpa arī Latvija. Izskatās, ka ASV pieturas pie ASV prezidenta nospraustā grafika un jau 31. augustā ASV karavīri pametīs Afganistānu. Taču Afganistānas talibi sāka uzbrukuma ofensīvu pret amerikāņiem draudzīgo Kabulas valdību, nesagaidot ASV karaspēka oficiālo izvešanas dienu. Jaunais notikumu pavērsiens nozīmē, ka tad, ja Kabulas valdība nespēs apturēt talibu uzbrukumu, ir jāgatavojas neiedomājama mēroga humanitārajai katastrofai vai arī būs jāevakuē no Afganistānas ne tikai vietējie tulki, kas sadarbojās ar ASV armiju (ASV prezidents šādu pavēlei jau ir devis), bet faktiski visi, kuri pēdējos divdesmit gadus atbalstīja ASV un sabiedroto ierosinātās laicīgās pārmaiņas un karoja ar talibiem. Šiem cilvēkiem un viņu ģimenēm talibu varā draud reālas nāves briesmas. Cits jautājums, ka reālie patvēruma meklētāji no Afganistānas nemaz nevarēs tik vienkārši nokļūt Latvijā. Ja ASV ar sabiedrotajiem izlems evakuēt Kabulas valdības atbalstītājus, tad tie varētu būt vairāki simti tūkstošu politisko bēgļu. Tie nonāks Eiropā vai Amerikā ar aviācijas satiksmi vai pa jūras ceļu caur Pakistānu, un Latviju tas tieši neskars. 1964. - 1975. gadā ASV armija karoja pret komunistiskās Ziemeļvjetnamas spēkiem, lai nepieļautu, ka tie ieņem Dienvidvjetnamu, bet beigu beigās bija spiesta atzīt zaudējumu Vjetnamas karā. 1975. gadā kopā ar amerikāņu armiju uz ASV evakuēja arī 125 000 vjetnamiešu bēgļu. Nākamo piecu gadu laikā vairāk nekā 100 000 vjetnamiešu spēja aizbēgt no komunistiskās Vjetnamas, un 1980. gadā ASV bija piešķīrusi patvērumu 231 tūkstotim vjetnamiešu (Hataipreuk Rkasnuam and Jeanne Batalova Vietnamese Immigrants in the United States Migration Information Source).
Diemžēl Latvija ir līdzatbildīga par Afganistānas karu un kara sekām, jo, vēlētajiem neprasot, Latvijas valdība 2001. gadā izlēma pievienoties ASV vadītajai koalīcijai Afganistānas karā. Visticamāk, līdz Latvijai nonāks nenozīmīgs afgāņu bēgļu skaits, turklāt arī patiesie afgāņu politiskie bēgļi labprātāk neizvēlēsies Latviju kā patvēruma vietu. Jādomā, ka priekšroka tiks dota tām ES valstīm, kurās ir afgāņiem draudzīgāki klimatiskie apstākļi, kā arī tām ES valstīm, kurās jau ir visai liela afgāņu kopiena. Latvijā šādu apstākļu nav. Līdz ar to afgāņu bēgļi Latvijai būtisku slogu un draudus neradīs. Tomēr, ņemot vērā esošās pārmaiņas Afganistānā, Latvijas robežsardzei ir jāspēj nodalīt patiesos kara bēgļus no ekonomisko migrantu plūsmas un afgāņu robežpārkāpēju lūgumi piešķirt patvērumu tagad ir jāpieņem un jāizvērtē.
Latvija irākiešus var neuzņemt, bet pašlaik afgāņi jau atbilst ANO bēgļu definīcijai.
