«Tāda sezona, kāda teātrī līdz šim bija ierasta, šodien vienkārši nevar būt – mēs nevaram spēlēt izrādes lielajā zālē divdesmit pieciem cilvēkiem, kā to pieprasa attiecīgā brīža noteiktais sanitārais protokols,» saka Latvijas Nacionālā teātra direktors Jānis Vimba. Tāpēc ceturtdien, 28. maijā, Latvijas Nacionālais teātris ar e-teātri «X paaudze» Ināras Sluckas režijā atklās jaunu spēles laukumu «Baltais kubs».
‒ Mēs intensīvi domājām, kā turpināt strādāt, ievērojot esošos drošības noteikumus, un meklējām mūsdienīgu formu, kādā šobrīd runāt ar savu skatītāju par aktuālo un būtisko, turklāt nodrošinot augstas klases vizualitāti un labu skaņu. Vārds pie vārda, doma pie domas, un esam nonākuši pie e-teātra «Baltais kubs», kas gan tiešā veidā, gan pārnestā nozīmē ir balts kubs. Aktieru spēles telpa ir tukšs, balts kubs un scenogrāfija tiek veidota, ar videoprojekcijām radot papildināto realitāti. Tā ir platforma, kas mums šobrīd ir atļauta un kurā aktieris var eksistēt viens pats vai divatā, vai vairāki. Problēma ir ekrāns pa vidu, tāpēc ir e-teātris jeb ekrāna, elektroniskais teātris. Protams, centrā aizvien ir cilvēks ar savām vēlmēm, pārdomām, šaubām.
Pirmo e-teātra darbu «X paaudze», kas veidots pēc Duglasa Koplenda tāda paša nosaukuma romāna motīviem, iestudē režisore Ināra Slucka, un tās būs trīs epizodes, kas skatītājiem tiks piedāvātas dažādos datumos. E-teātra pirmajā piedāvājumā darbosies aktieri Kaspars Zvīgulis, Līga Zeļģe un Jānis Āmanis, bet vidi radīs videomākslinieks Mārtiņš Dāboliņš.
«Baltajā kubā» plānoti arī divi režisora Valtera Sīļa darbi - Artūra Dīča jaundarbs «Mīlestība pandēmijas laikā», kurā spēlēs Arturs Krūzkops un Vizmas Belševicas «Baltā sieva», ko iemiesos Madara Botmane. Varu atklāt, ka šī nav vienīgā forma, ko mēs izmēģināsim. Top arī gaismu izrāde, kas būs saistīta tikai un vienīgi ar gaismu un mūziku.
‒ Tā būs skatāma vēl šajā sezonā?
‒ Sezona tagad ir ļoti izstiepts jēdziens. Domāju, liela daļa projektu sāksies jau vasarā, un es nezinu, kā to iedalīt, jo viena sezona it kā ir beigusies, bet otra jau sākusies. «Spēlmaņu nakts» paziņojusi, ka sezona ir beigusies 13. martā. Vērtēšana ir beigusies, un viss, kas ir jauns, ir jau jaunā sezona. Vai starpsezona. Vai vīrusa sezona. Es esmu pārliecināts un esmu pārliecinājis arī savu komandu, kas strādā teātrī, ka mums šai eksistencē ir jāmaina domāšana - no plānveida uz īstermiņa plānošanu. Respektīvi, skatīsimies, kā aizies «Baltais kubs», un, ja tas sevī ietvers vēl kādas idejas un transformācijas, mēs to izmantosim arī turpmāk. Ja ne, būs citas idejas.
‒ Cik maksās biļetes uz izrādēm «Baltajā kubā»?
‒ Būs divu veidu biļetes. Pirmizrādes dienā tie būs 4,99 eiro, un cenā būs iekļauta īsfilma, kā viss tapa, pati izrāde un pēc tam saruna ar radošo komandu, kas tiks nodrošināta «zoom» konferencē. Katrs skatītājs saņems kodu, ar ko pievienoties un tajā piedalīties. Un otras biļetes cena būs 2,99 eiro - to iegādājoties, izrādi varēs noskatīties divu vai trīs nedēļu laikā - par to vēl diskutējam. Jauniestudējumu pirmizrādes plānotas ceturtdienās, un biļetes ir nopērkamas teātra mājaslapā.
‒ «Baltais kubs» ir jauna forma, kādā runāt ar skatītāju. Par ko šodien ir būtiski runāt?
‒ Es uzskatu, ka iniciatīvai, par ko runāt, ir jānāk no aktiera un režisora. Respektīvi, ja aktieris par to grib runāt un viņam tas ir aktuāli, tad tas ir būtiski. Piemēram, ideja par «X paaudzi» radās aktierim Kasparam Zvīgulim. Šis darbs uzrakstīts deviņdesmito gadu sākumā, latviešu valodā iztulkots mazliet vēlāk, un tas stāsta par trīsdesmitgadniekiem - par šo cilvēku vēlmi vai nevēlēšanos atrasties vai neatrasties sabiedrībā, piedalīties vai nepiedalīties procesos, pieņemt vai nepieņemt lēmumus, realizēt tos vai nerealizēt, un ko vispār darīt ar savu dzīvi? Manuprāt, ļoti aktuāla, eksistenciāla tēma. Pieļauju, ka daudziem šodien galvā šādi jautājumi raisās un risinās. Kas ir tā dzīve, ko mēs šodien šādos apstākļos dzīvojam? Kas tas ir?!
Otrs materiāls, pie kā strādā Artūrs Krūzkops, ir pilnīga jaunrade - tas ir Artūra Dīča darbs, kas savukārt runā tieši par šodienu, par viena konkrēta cilvēka dzīvi šodienā. Tas ir īpaši pasūtīts darbs, uzrakstīts tieši šim formātam. Monoizrāde, kurā cilvēks risina sev aktuālo, būtisko.
Bet materiāls, pie kura strādā Madara Botmane, ir jaunā klasika, kas ir adaptēta, lai būtu interesanta mūsdienās.
‒ Kas notiks ar tām izrādēm, kas bija plānotas teātra repertuārā, pie kurām darbs jau bija iesākts, bet pandēmijas dēļ bija jāpārtrauc?
‒ Lielajā zālē tās bija divas izrādes - režisora Elmāra Seņkova «Sapnis vasaras naktī» un Teātra dienas koncerts. Tās abas mēs, protams, realizēsim, jautājums tikai, kādā secībā un kad. Visticamāk, Elmāra Seņkova darbs pārcelsies uz nākamo pavasari. Par Teātra dienas koncertu vēl notiek pārrunas, un viss atkarīgs no tā, cik ilgi šī pandēmija turpināsies, kad tiks atcelti ierobežojumi un - cik lielā mērā tie tiks atcelti.
Aktieru zālē bija plānota izrāde «Putenī», pie tās strādāja režisors Toms Treinis. Par šo izrādi, kad un kā to spēlēt, arī vēl diskutējam.
‒ Tātad, tiklīdz tas būs iespējams, viss ieplānotais tiks turpināts un realizēts?
‒ Lielākās atcelšanas ir saistītas ar nākamo sezonu, jo mēs jau tagad saprotam, ka visu, kas bija saplānots, nevarēsim realizēt. Mēs mēģinām savu nākotni strukturizēt un apzināmies, ka diemžēl no dažiem darbiem būs jāatsakās. Jo paši režisori jau šaubās, kas būs tie darbi, ko viņi gribēs iestudēt, sezonai atsākoties, turklāt zinot to, ko mēs tagad visi zinām un esam pieredzējuši... Tāpēc ir būtiski sekot līdzi tam, par ko režisori gribēs runāt un ko skatītāji vēlēsies redzēt. Pagaidām to varam tikai zīlēt.
‒ Vai Nacionālais teātris tuvākajā laikā ir plānojis tikšanos ar skatītājiem arī klātienē?
‒ Manuprāt, nevienam teātrim, uzsveru - nevienam! - šis nav ekonomiski pamatots solis. Tas ir izmisuma solis. Solis, kā darboties vai imitēt darbošanos. Diemžēl tā tas ir. Pat jaunajai zālei vai aktieru zālei, kur ir 60 skatītāju vietas, mums ir ļoti grūti noteikt biļetes cenu, lai tas vispār atmaksātos. Jo izrāde jau nebeidzas tikai ar aktieri un skatītāju. Tā ir arī gaisma un skaņa. Tas ir kāds, kurš ielaiž skatītājus, kāds, kurš visu uzbūvē, un kāds, kurš pēc tam novāc un visu satīra. Tie visi ir cilvēki, un, lai palaistu vienu izrādi, ir jāiedarbina viss mehānisms. Bet, jā, mēs domājam par tikšanos ar skatītājiem klātienē, tas nav izslēgts. Režisors Valters Sīlis ir nācis klajā ar interesantiem piedāvājumiem, ko plānojam realizēt vasaras vidū un rudens sākumā - tie būs divi projekti interesantā formātā, un tie nebūs saistīti ar teātra iekštelpām. Bet par to vēlāk, ar katru jaunu projektu iepazīstināsim soli pa solītim.
‒ Jūsu virtuālo raidījumu sērija «7 kraukļi un Saulcerīte», ko radījāt ārkārtas situācijas laikā, lai nezaudētu saikni ar skatītājiem, sasniedza ļoti plašu auditoriju - katru sēriju noskatījušies vidēji 25 tūkstoši skatītāju. Vai šis projekts turpināsies?
‒ Pirmā sezona jeb septiņas sērijas, ko veidojām sadarbībā ar mūsu draugu «Elektrum», ir noslēgusies. Tagad ir atslodzes sezona jeb četru sēriju starpsezona, kurā vairāk palaižam muļķi, vienlaikus strādājot pie transformācijām, lai, pirmkārt, pašiem nekļūtu garlaicīgi un, otrkārt, arī skatītāji no mums varētu sagaidīt ko jaunu. Jā, strādājam pie otrās sezonas, un tā ir plānota jūnija sākumā.
‒ Jūsu pirmais «#ē-kultūras» raidījums, kas tapa, «#paliecmājās» režīmā, spēja radīt pozitīvas emocijas un ļāva noticēt, ka arī šai sarežģītajā laikā neesat zaudējuši humora izjūtu. Bet mans jautājums ir nevis «Otrajam Krauklim», bet teātra direktoram: kāds bija emocionālais fons, apzinoties radušos situāciju, ka teātris ir fiziski jāslēdz?
‒ Protams, tas bija ļoti emocionāli. Patiesībā, tas bija briesmīgi. Iedomājieties, ka jums jāslēdz ciet bizness, kas šajā gadījumā nav mans bizness, bet ir sakārtots un darbojas diezgan labi, turklāt cilvēkiem to vajag. Bet - tas ir jāslēdz ciet un ne manas vainas pēc. Protams, vienlaikus arī pragmatiski sapratu, ka tas nesīs daudz pārmaiņu, ļoti daudz nepopulāru lēmumu, un tie atkal prasīs manas emocijas un nervus. Un es sāku sevi noskaņot, ka šis ir laiks, kad jārada kaut kas, ko līdz šim neesam ne sapratuši, ne darījuši, ne ticējuši vai joprojām neticam, bet - tas ir jādara. Jā, mēs meklējam šīs jaunās formas. Nē, es neesmu pārliecināts, ka tās visas ir vajadzīgas un aizies uz urrā, bet tāda ir evolūcija. Tā to sauc. Rodas vesels lērums visa kā, kaut kas paliks, un kaut kas nomirs. Es ticu, ka teātris saglabāsies, bet tas radīs jaunas formas, un tas nav ne labi, ne slikti. Tā vienkārši ir.
‒ Vai skatītājs, kad viņam tiks ļauts atgriezties teātra zālē, būs mainījies?
‒ Es domāju, ka obligāti būs mainījies. Emocionāli. Arī intelektuāli. Bet vai skatītājs būs mainījis savu vēlmi un interesi pēc līdz šim esošā teātra formāta, es ļoti, ļoti gribētu cerēt, ka ne. Iespējams, būs nākuši klāt citi skatītāji, kuri varbūt šai citādajā formātā būs atraduši sevi un savu kultūras patēriņu. Respektīvi, šis laiks būs ģenerējis starpdisciplinārus projektus, kuri būs dzīvotspējīgi arī tā sauktajā miera laikā. Līdz ar to mēs visi neizbēgami būsim transformējušies. Protams, jautājums ir, cik ilgi šis viss vilksies. Lasīju interviju ar arhitektu, industriālā koncerna «UPB holdings» dibinātāju Uldi Pīlēnu, kurā viņš teica, ja pandēmija pāries relatīvi ātri, ar ko viņš domāja apmēram sešus mēnešus no sākuma brīža, tad visreālāk, ka mēs ieiesim atpakaļ reālajā dzīves ritmā par 90 procentiem. Būsim izdarījuši kādus secinājumus, bet ļoti nebūsim mainījušies. Bet, ja gadījumā pandēmija noturēsies un mums būs ar to jāsadzīvo vēl gadus divus, tad, protams, tas atstās iespaidu arī uz mūsu kopējo dzīves un komunikācijas telpu. Tad pasaule veidosies citādi. Es viņam absolūti piekrītu. Es varbūt nedaudz gribētu pastrīdēties par termiņiem, cik ātri sabiedrība varētu mainīties, jo, manuprāt, tā jau mainās. Jau ir citi paradumi. Bet, protams, mēs ļoti, ļoti gribam cerēt, ka tāds teātris, kāds tas bijis līdz šim, turpinās pastāvēt. Mums taču pāri ir gājuši gan kari, gan dažādas citas vēsturiskas peripetijas, kad teātris uz laiku ir bijis slēgts, bet mēs esam saglabājušies. Precīzāk sakot, skatītāji ir mums pierādījuši, ka tāds dzīvais kontakts, ko spēj dot tikai teātris, ir vajadzīgs. Jo teātris jau nav tikai tā māksla, ko mēs veidojam uz skatuves. Tā ir komunikācija, tas ir sava veida rituāls, un tā jau ir tā kultūra, ko mēs visi kopā veidojam. Un tieši tāpēc ir tik sāpīgi no valdības puses dzirdēt, ka kultūra ir mazsvarīga vai mazāk svarīga par citām nozarēm. Jā, ir sāpīgi, ka mums uz vēdera jālien un jāpierāda: klau, mēs arī esam cietēji. Mēs patiešām esam cietēji, jo mēs taču varējām dzīvot, un cilvēkiem tas bija vajadzīgs.
‒ Daudziem cilvēkiem ir vajadzīgas arī audiogrāmatas, un jau ir izskanējusi informācija, ka Nacionālā teātra aktieri šai laikā ierunā latviešu jaunākās literatūras darbus, veidojot «Audiogrāmatu plauktu».
‒ Jā, paralēli strādājam pie audiogrāmatām, pie kvalitatīva ieraksta, kas pildīs divas funkcijas. Pirmkārt, cilvēkiem ar redzes problēmām tā būs iespēja gūt ieskatu jaunākajā latviešu literatūrā. Un, otrkārt, tas būs jauns formāts tai daļai cilvēku - gan manas paaudzes, gan jaunākiem -, kuri grāmatas patiešām mīl klausīties, nevis lasīt. Domāju, ka šis formāts ir ienācis uz palikšanu.
‒ Daudzi šajā karantīnas laikā ir vairāk pievērsušies ēst gatavošanai, cep maizi un gatavo visādus kulinārijas brīnumus. Par to liecina ieraksti sociālajos tīklos. Kā šis laiks ir mainījis teātra direktora ikdienu?
‒ Pateikšu godīgi, man ir palicis daudz, daudz mazāk brīvā laika, un es to ļoti cenšos veltīt saviem bērniem. Cik vien varam, cenšamies izbraukt uz kādām dabas takām, izstaigāties un pameklēt kaut ko, kas vēl nav redzēts. Kulinārijai gan neesmu papildus pievērsies. Esmu pāris reizes pagatavojis ēst, bet tā, lai ar ko jaunu pārsteigtu, ne. Bet ko es patiešām esmu sācis darīt vairāk - divas trīs reizes nedēļā noskatos labu kino, arī lasu tiešām vairāk nekā līdz šim un tādus darbus, kas līdz šim nebija tik aktuāli. Tā ir specializētā literatūra, kurā meklēju atbildes un iespējamos risinājumus, mēģinot paredzēt nākotni, lai cik tas jocīgi izklausītos. Meklēju piemērus lielo pandēmiju un ekonomisko krīžu vēsturē.
‒ Kādi ir lielākie zaudējumi šai laikā, un kādi - lielākie ieguvumi?
‒ Hm. Lielākais zaudējums ir cilvēciskais kontakts. Skatījos televīzijā «Prāta vētras» koncertu - ak, Dievs, cik tas forši, ka var sanākt kopā sešdesmit tūkstoši cilvēku, baudīt labu mūziku, lēkāt un priecāties par to, ka esam dzīvi... Jā, tīri cilvēcisks kontakts vismaz man personīgi ir lielākais zaudējums. Bet ieguvums... Tas gan ir labs jautājums, jo - katrā laikā ir kādi ieguvumi... Man personīgi tās ir visas digitālās lietas. Lai cik tas būtu nogurdinoši - jā, es arī esmu noguris no šīm attālinātajām sarunām un pārrunām -, bet tas mūs visus dzen progresa virzienā. Es vienmēr esmu ticējis progresam un evolūcijai, lai cik sāpīgi tas arī būtu pret kādām vecām un labi saprotamām lietām. Piemēram, tā pati e-klase jeb mācīšanās attālināti. Tajā arī ir savi plusi, jo mani bērni, ar kuriem tagad dzīvojam laukos pie maniem vecākiem, mācībām beidzoties, uzreiz var skriet ārā un - baudīt dzīvi. Rīgā šādas iespējas bija daudz, daudz mazākas.
‒ Ko jūs gribētu pateikt saviem skatītājiem?
‒ Mēs gaidīsim jūs atpakaļ Nacionālajā teātrī! Baudot to, ko esam radījuši šai laikā, neesiet pārāk kritiski. Nē, esiet kritiski, bet varbūt uzreiz nemēģiniet visu nolikt, jo arī mēs mācāmies. Un, mēģinot radīt to, kas līdz šim nav eksistējis, mēs esam jau ieguldījuši ļoti daudz - gan intelektuālā, gan fiziskā resursa.
