Kamēr ASV viceprezidents Džeimss Deivids Venss ieņem stingru nostāju attiecībā uz karu Ukrainā un pavisam nesen pieprasīja, lai Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis pēc iespējas ātrāk izbeidz konfliktu ar Krieviju, pat ja tas nozīmē teritoriju zaudēšanu un garantiju trūkumu par kara atkārtošanos nākotnē, politiķa brālēns, bijušais ASV Jūras spēku kājnieks Neits Venss divarpus gadus brīvprātīgi cīnījās Ukrainas bruņoto spēku rindās, raksta "Radio Brīvā Eiropa/ Radio Brīvība" savā interneta portālā "currenttime.tv".
Ekskluzīvā intervijā "Radio Liberty" Ukrainas dienestam Neits Venss pastāstīja, vai brālēns ir apstiprinājis viņa dalību karā Ukrainas pusē, kā arī paskaidroja, kāpēc viņš pameta dienestu un kā draudi, ka viņš varētu nokļūt Krievijas gūstā, var nostādīt Balto namu neizdevīgā stāvoklī. Saruna notika 11. martā, neilgi pēc skandalozās Trampa un Vensa sarunas ar Zelenski Baltajā namā un vēl pirms ASV atsāka militāro palīdzību Ukrainai pēc sarunām Saūda Arābijā.
Neits Venss dzimis Dalasā Teksasā, dzīvojis gan Čikāgā, gan Kalifornijā. Kad puisim bija 18 gadu, viņš pievienojās ASV Jūras spēku korpusam. Pēc aiziešanas no dienesta strādāja naftas un gāzes nozarē un tur virzījās pa karjeras kāpnēm. Visbeidzot viņš kļuva par neatkarīgu konsultantu naftas un gāzes nozarē, bet tas bijis garlaicīgi.
"2022. gadā man nebija nodoma iestāties Ukrainas armijā. Es domāju atbraukt uz Ukrainu un veikt humāno darbu. Toreiz domāju, ka esmu jau mazliet vecs, lai cīnītos. Tajā laikā mans darba grafiks bija šāds: divas nedēļas es strādāju, divas atpūšos. Tāpēc nolēmu, ka atbraukšu uz Ukrainu un kaut kādā veidā viņiem palīdzēšu. Un, ja es nevaru būt noderīgs, es atgriezīšos, lai netraucētu.
Tad mēs sākām vest preces uz Ukrainu vienībām, kas atrodas Kijivā, kā arī dažas humānās palīdzības preces, pārtiku un citas lietas iekšzemē pārvietotajām personām. Pēc Bučas un citu apgabalu atbrīvošanas mēs devāmies uz turieni, un es redzēju sekas tam, ko darīja krievi. Buča un vairāki citi Kijivas apgabali vairāk nekā mēnesi atradās Krievijas okupācijā. Tas, kas iedzīvotājiem bija jāiztur šajā mēnesī, tiek uzskatīts par vienu no sliktākajām kara epizodēm, ko Krievija veica Ukrainā.
Kara sākumā daudzi civiliedzīvotāji vienkārši pievienojās pirmajām vienībām, ar kurām viņi saskārās. Vēl pirms nedēļas viņi bija skolnieki vai mehāniķi, un viņiem nebija militāras pieredzes," stāstīja N. Venss.
"Es neesmu kaut kāds super karavīrs, bet, kad tu dod vismaz kādu militāro apmācību cilvēkam, kuram vispār nav apmācības, tad visa šī informācija viņam ir ārkārtīgi vērtīga. Tāpēc mēs sākām trenēties un tad saņēmām vairākus piedāvājumus doties uz Donbasu. Es pieņēmu vienu no šiem piedāvājumiem. Tā es nonācu karā. Es nepamodos, neieslēdzu ziņas un nedomāju: "Tagad es došos karot." Viss bija pavisam citādi. Tā bija secīga notikumu virkne," viņš piebilda.
N. Venss pievienojies bataljonam "Da Vinči vilki".
ASV viceprezidents Dž. D. Venss zināja, visa ģimene zināja, ka N. Venss cīnās Ukrainā, bet ar savu ģimeni kareivis par to daudz nerunājis. Tā acīmredzot bija pārmērīga piesardzība. Ar brālēnu viņam nekad nav bijis nekādu sarunu par situāciju Ukrainā.
"No sava brālēna personīgi es nekad nesaņēmu konkrētus jautājumus par to, kas ar mani notiek. Tas tika darīts drošības apsvērumu dēļ: mana ģimene nav ļoti uzmanīga attiecībā uz sakaru drošību, un es negaidīju, ka viņi būs uzmanīgi. Tāpēc es samazināju saziņu līdz minimumam. Bet viņiem bija veids, kā sazināties ar mani, ja viņiem tas bija vajadzīgs," pastāstīja N. Venss.
Uz jautājumu, vai viņa brālēns atbalstīja viņa lēmumu doties uz Ukrainu, N. Venss atbildēja: "Esmu diezgan pārliecināts, ka nē." N. Venss nav runājis ar brālēnu arī pēc viņa tikšanās ar Zelenski Baltā nama Ovālajā kabinetā.
Venss mēģinājis sazināties ar Dž. D. Vensa biroju (Venss toreiz bija ASV senators) 2023. gadā, pēc tam, kad uz dažām nedēļām devies mājās no Ukrainas.
"Es zvanīju uz viņa biroju, jo man nebija brālēna mobilā tālruņa numura. Viņi iedod valdības tālruni, kad kļūstat par senatoru, un man nebija piekļuves tam.
Un tā es piezvanīju uz viņa biroju. Ir cilvēki, kas nodarbojas ar zvanu pārbaudi uz biroju. Stādieties priekšā - pēkšņi kāds puisis zvana un saka: "Sveiki, es esmu senatora radinieks un es cīnos Ukrainā. Vai jūs varat palūgt, lai viņš man piezvana?" Viņi, iespējams, domā, ka tas ir kaut kāds trakais. Tāpēc mans vēstījums, iespējams, nekad nav sasniedzis viņu. Es nezinu, vai tas viņu sasniedza, vai arī viņš to ignorēja," stāstīja N. Venss.
Tādu pašu attieksmi viņš pamanījis arī no plašsaziņas līdzekļiem. "Lielākā daļa cilvēku, kad es teicu: "Jā, es esmu viceprezidenta brālēns", vienkārši paskatījās uz mani un teica: "Labi", un pēc tam mani ignorēja un domāja, ka esmu traks. Tāpēc es saprotu, ka darbinieks, kas pārbauda zvanus, varēja nonākt pie šāda secinājuma, pat ja viņš kļūdījās," atzina N. Venss.
"Es necenšos konfrontēt savu brālēnu, viceprezidentu vai Baltā nama administrāciju. Es tiešām nevēlos ar viņiem konfliktēt. Es nedomāju, ka tas ir produktīvi. Es nevaru panākt, lai mans brālēns ieklausītos manā padomā. Es to noteikti nevaru izdarīt. Un ne tikai attiecībā uz savu brālēnu. Es nevaru, tā teikt, "apgaismot" Amerikas tautu. Mans mērķis ir vienkārši izskaidrot viņiem savu viedokli, pamatojoties uz to, ko esmu redzējis," savu viedokli izklāstīja N. Venss.
Uz jautājumu, vai no dienesta Ukrainas armijā aizgājis brālēna dēļ, N. Venss atbildēja: " Nē, tas nav galvenais. Kādā intervijā es teicu, ka krieviem acīmredzot ir ārkārtīgi zema prioritāte attiecībā pret mani. Es domāju, es esmu tikai nejaušs puisis. Es nedomāju, ka viņi būtu nosūtījuši īpašu komandu, lai nokļūtu pie manis. Bet kāpēc riskēt sadusmot ASV?
Pieņemsim, ka es biju frontē un mūsu vienība nonāktu gūstā. Tas nostādītu ASV valdību un Balto namu diezgan neizdevīgā stāvoklī, jo tad krieviem būtu ietekme uz viņiem. Un es vienkārši negribēju to pieļaut.
No otras puses, es neesmu bijis mājās gandrīz trīs gadus. Man bija lietas, kas jādara, ar kurām man bija jātiek galā mājās. Tāpēc, lai gan risks tikt sagūstītam man bija ļoti zems, tam nāca klāt tas, ka trīs gadus neesmu bijis mājās un man mājās ir darīšanas. Tāpēc man bija vienkārši loģiski atgriezties mājās. Bet tas nenozīmē, ka es neatgriezīšos Ukrainā. Es nezinu.
Ja man būs mērķis un iemesls atgriezties Ukrainā, es atgriezīšos
Bet man vēl nav skaidru, nopietnu plānu. Un, kā jau iepriekš esmu teicis, ja es atgriežos, man ir jābūt mērķim. Pretējā gadījumā es tur vienkārši traucēšu. Un, ja man nav mērķa un es nevaru palīdzēt atrisināt problēmu, tad kāpēc lai es traucētu un izšķērdētu resursus Ukrainā?"
Uz jautājumu, vai Ukrainas varas iestādes zināja, ka viņš karo Ukrainas bruņotajos spēkos, varbūt tās kaut kā sazinājās ar viņu, N. Venss atbildēja, ka neviens ar viņu nav sazinājies, pat ja viņi par to zināja. "Viņi nekad nav sazinājušies ar mani personīgi. Tāpēc man nav ne jausmas, ko viņi zināja vai nezināja. Es vienkārši izdarīju savu lietu un klusēju, tas arī viss," viņš piebilda.
N. Venss cīnījies Bahmutā, Kupjanskā, Kļiščijevkā, Avdijivkā, Ugļedarā, gandrīz visur. Bija gadījumi, kad viņš palīdzējis cilvēkiem no dažādām vienībām, arī devies uz Zaporižju un kaut ko darījis šajā virzienā, un no pieredzes viedokļa viņam tas bijis neparasti.
"Sākumā man tas bija dīvaini, jo, iedomājieties, pirms 2022. gada Ukrainas armijā bija tikai 200 tūkstoši cilvēku, un pat tad tā bija liela armija. Bet gandrīz vienas nakts laikā tā pieauga no 200 000 līdz aptuveni 900 000 cilvēku. Un tajā bija zināma dezorganizācija, kas ir dabiska tik straujā paplašināšanā, tā ir neizbēgama.
Un tas bija smieklīgi, jo, kad es biju ASV armijā, es sūdzējos par to pašu. Un tad, kad es redzēju, kas notiek Ukrainā, es domāju: "Dievs, es nezināju, cik labi man bija amerikāņu armijā!"
Tas, kas mani pārsteidza attiecībā uz Ukrainu, bija resursu trūkums un noteiktas struktūras trūkums konflikta sākumposmā. Un tas ir dabiski, tā lietas notiek, kad notikumi risinās ātri. Bet, neskatoties uz to, mani pārsteidza arī ukraiņu spēja apvienot spēkus un turpināt darīt savu darbu, kā arī apņēmība tikt galā ar visu un likt visam darboties," N. Venss neslēpa savu apbrīnu.
Uz jautājumu, cik efektīva šobrīd ir Ukrainas armija un kādi ir tās pašreizējie trūkumi, N. Venss atbildēja:
"Ziniet, es domāju, ka tas, ko viņi izdarīja ar tiem resursiem, kas viņiem bija, ir patiešām iespaidīgi. Ir frāze "Amatieri runā par taktiku, un profesionāļi runā par loģistiku", jo loģistika ir vissvarīgākā lieta.
Viena lieta, kas ļoti apgrūtina loģistiku, ir daudz, daudz dažādu piegādes ķēžu. Tātad, kad jūs skatāties uz Ukrainas armiju, jūs redzat, cik daudz dažādu kājnieku kaujas transportlīdzekļu viņiem ir, cik daudz dažādu artilērijas sistēmu. Un, to darot, viņiem kaut kā izdevās organizēt to uzturēšanu! Un viņi izmanto arī krievu aprīkojumu, veco padomju aprīkojumu. Tas ir tikai ārprātīgs ieroču sistēmu sajaukums!
Tāpēc spēja to visu salikt kopā un saprast, kā to visu uzturēt, ir milzīga loģistikas daļa. Un, lai izdomātu, kā to izdarīt tā, lai viņi spētu atturēt un atvairīt Krievijas armiju tik ilgi, cik viņi to ir darījuši, ir vienkārši pārsteidzoši!
Un es uzskatu, ka par to netiek pietiekami runāts. Es domāju, ka nākotnē militārās vēstures stundās militārajās koledžās par to runās ļoti ilgi. Tā kā tik daudz dažādu piegādes ķēžu padarīja lietas ārkārtīgi sarežģītas, viņi spēja to visu salikt kopā un likt tam visam darboties!" N. Venss turpināja apbrīnot ukraiņus.
Izsakot viedokli par Ukrainas armijas pašreizējo efektivitāti un prognozes par Ukrainas spēju pretoties notiekošajai Krievijas agresijai, N. Venss bija skeptisks: "Es domāju, ka diemžēl mēs esam situācijā, kad starp abiem spēkiem ir zināma paritāte. Bet Ukrainai nav gaisa atbalsta (aviācijas). Un gaisa atbalsts ir viss. Tas ir tieši tas, kā Kijivai trūkst, un tas ir ļoti grūti. Tas ukraiņiem ļoti sarežģī situāciju.
Es domāju, ka sauszemes spēkiem Ukrainā klājas pārsteidzoši labi. Bet gaisa jaudas atšķirība ir problēma. Ja jūs veicat aizsardzības operācijas, aviācija ir mazāk nepieciešama. Bet, kad jūs virzāties uz priekšu, mēģinot sagrābt Krievijas pozīcijas un izspiest Krievijas armiju no valsts teritorijas, to ir ļoti grūti izdarīt bez gaisa seguma. Mēs to redzējām Ukrainas bruņoto spēku pavasara ofensīvas laikā.
Vai arī, kad jūs mēģināt notīrīt mīnu laukus: tas ir izaicinājums jebkuros apstākļos. Bet, kad ir otra Krievijas aizsardzības līnija, kas var izšaut prettanku raķetes uz jums, kamēr jūs mēģināt notīrīt šos mīnu laukus, un kad ienaidniekam joprojām ir helikopteri un tamlīdzīgi, tad to ir gandrīz neiespējami izdarīt."
Uz jautājumu, cik svarīgas ir amerikāņu ieroču piegādes, N. Venss atbildēja, ka tās ir ļoti svarīgas. Amerikāņu ieroču piegāde, protams, tagad ir mazāk svarīga nekā 2022. gadā, taču tiem noteikti joprojām ir svarīga loma. Eiropieši un Eiropas Savienība tagad ir nedaudz aktīvāki, piegādājot savus ieročus, bet naudas pārvēršana par ieroci nav kaut kas tāds, kas notiek vienas nakts laikā.
"Es nevaru pateikt, kādi artilērijas lādiņu krājumi ir Ukrainai, jo es nezinu. Bet tas, ko mēs redzam ziņās (par "lādiņu badu"), iespējams, ir meli, un tam nevajadzētu būt patiesam. Būtu muļķīgi, ja Ukrainas militārie spēki būtu pilnīgi godīgi pret sabiedrību, jo viņi zina, ka krievi to dzirdēs un varēs izstrādāt savus plānus, pamatojoties uz saņemto informāciju. Protams, pauze amerikāņu ieroču piegādē sarežģīs ukraiņu dzīvi. Bet par cik? Es jums to nevaru pateikt," atzina N. Venss.
N. Venss atzina: "Mans priekšstats par Krieviju ir būtiski mainījies. Es redzēju, cik apņēmīgi ir krievi un cik brutāli viņi ir savu mērķu sasniegšanā. Un tas mainīja manu skatījumu uz Krieviju.
Es nekad neesmu bijis Krievijas fans, bet es biju neitrāls tādā ziņā, ka es par to īsti neko nezināju. Bet, kad atbraucu uz Ukrainu un daudz laika pavadīju frontē, sapratu, ka krievi neapstāsies. Viņi neapstāsies. Bet es neredzu, ka Krievijai tuvākajā nākotnē būtu iespēja izlauzties cauri Ukrainas aizsardzības līnijai un viegli izbraukt cauri tās teritorijai līdz Polijas robežai."
Uz jautājumu, kā vērtē Amerikas politikas nostāju attiecībā uz Ukrainu un pašreizējās ASV administrācijas nostāju šajā jautājumā un kara beigas, N. Venss atbildēja, ka kursa maiņa ir ļoti pieklājīgs veids, kā aprakstīt šo procesu.
"Ukrainā esam pagriezušies par 180 grādiem pretējā virzienā. Ceļš, pa kuru mēs ejam, ir ļoti mulsinošs. Esmu dzirdējis dažas teorijas, ka mūsu ārpolitikas koncepcija ir pilnībā distancēties no Ukrainas jautājuma un koncentrēties uz Klusā okeāna reģionu, jo gaidāmais drauds ASV ir Ķīna. Bet problēma ar to, manuprāt, ir tāda, ka ASV atteikums atbalstīt Ukrainu, gluži pretēji, mudinās Ķīnu būt agresīvākai. Jo tajā teikts, ka, ja jums ir kodolieroči un esat gatavi gaidīt pietiekami ilgi, tad galu galā amerikāņi padosies.
Tāpēc es nedomāju, ka Baltā nama pašreizējā rīcība vispār parāda kādu spēku. Bet tas ir mans viedoklis. Es nezinu. Redzēsim, kas notiks. Man vēl nav īsti skaidrs, kādu kursu mēs pašlaik ejam. Tas nedaudz atšķiras no tā, kāds tas ir bijis pēdējo 80 gadu laikā,'' savu viedokli pauda N. Venss.
Jautāts, kas šajos apstākļos būtu jāzina viņa brālēnam par karu Ukrainā, N. Venss sacīja: "Es nezinu, ko viņš tagad zina. Es nezinu, kā viņš to visu saprot. Tāpēc ir grūti pateikt, kas man viņam būtu jāsaka. Es domāju galveno jautājumu, ko es, šķiet, nevaru nodot dažiem cilvēkiem, kuri vēlas, lai karš Ukrainā izbeigtos jebkuros apstākļos.
Nepārprotiet mani: es gribu, lai karš beidzas. Bet tam ir jābeidzas tā, ka tas būs uz ilgu laiku, pretējā gadījumā tas ir tikai laika izšķiešana.
Viens ukraiņu karavīrs, ar kuru es runāju, šo karu skaidroja šādi: "Mēs maksājam par mūsu tēvu grēkiem, kuri 90. gadu sākumā nenomierināja Krieviju, deva tai visu, ko tā gribēja, un tādējādi vājināja sevi, un mēs par to maksājam tagad." Un es domāju, ka pašreizējā karavīru paaudze saka: "Paskatieties, ja mēs tagad pienācīgi neatrisināsim šo problēmu, varbūt pēc 10 gadiem mani bērni atkal cīnīsies." Un tāpēc viņi ir apņēmības pilni turpināt cīnīties.
Un Īlons Masks teica: "Par ko viņi cīnās? Ne par ko." Un es atbildēju, ka viņu mājas un ģimenes viņiem ir kas vairāk nekā tikai "nekas".
Krievija negrasās apstāties. Un es neesmu pārliecināts, vismaz neizskatās, ka pašreizējā ASV administrācija saprot, ka Krievija neapstāsies. Neatkarīgi no tā, kādus līgumus viņi parakstīja, tā atgriezīsies un turpinās agresiju. Tāpēc ir jābūt kaut kam spēcīgam, lai to novērstu," uzskata N. Venss.
"Es domāju, ka jūs varat redzēt, kāds ir amerikāņu ieroču eksporta apjoms uz Eiropas valstīm: šī ir viena no veiksmīgākajām ASV eksporta programmām. Un šis eksports ļauj mums ne tikai nopelnīt tonnām naudas no šiem pārdošanas apjomiem. Tas arī rada ietaupījumus, pateicoties kuriem mēs varam aprīkot savus militāros spēkus daudz lētāk nekā tad, ja mēs ražotu šos ieročus tikai sev. Piemēram, F-35 programma tam ir labs piemērs. Un es domāju, ka jums ir jāatrod veids, kā padarīt Ukrainas palīdzības programmu izdevīgu ASV. Jo es uzskatu, ka pašreizējā administrācija rīkojas vairāk racionāli nekā emocionāli.
Ir emocionāli argumenti, piemēram, "cilvēki cieš". Ziniet, dažreiz ir grūti saprast, ka cilvēki cieš, kad viņi vienkārši jums par to stāsta. Bet tā ir pavisam cita lieta, kad tu skaties šim cilvēkam sejā, kas, piemēram, notika ar mani personīgi. Kad atbraucu uz Ukrainu, satiku reālus cilvēkus. Un tad šie vārdi man vairs nebija rindas TV ekrānā vai avīzē. Es zinu, ka tas izklausās naivi, bet lietas izskatās citādi, kad jūs redzat lietas savām acīm," savas pārdomas izteica N. Venss.
Kad atgriezies no Ukrainas, N. Venss nolēmis kādu laiku atpūsties. Viņa mīļākā vieta ir kalni, tāpēc viņš tagad skrien pa Klinšu kalniem Amerikas rietumos, dodas pārgājienos.
Uz jautājumu, vai nepietrūkst Ukrainas, N. Venss atbildēja, ka savā ziņā pietrūkst. "Vai jūs zināt, kā man pietrūkst? Kas attiecas uz kafiju tur, tā ir daudz labāka nekā šeit, ASV! Es nezinu, ko jūs, draugi, darāt savādāk, bet tā noteikti ir labāka nekā štatos," atklāja bijušais kaujinieks.
