Vietas, kur Latvijā smelties iedvesmu Harija Potera cienīgiem piedzīvojumiem

AKMENS AR TRIM VĀRDIEM. Krustpils novada Vīpes pagastā atrodas Vaiķu akmens, ko mēdz saukt arī par Napoleona akmeni vai Pētera I akmeni. Nostāsti vēsta, ka to šeit atnesis velns, bet pēc tam pie tā pusdienojis gan Krievijas cars Pēteris I, gan Napoleons © Oksana Džadana/ F64

Bābu kakts, Badadīķis, Biezā aste, Sāka lauzs, Bezzobju liekne – tie nav nosaukumi no Harija Potera grāmatām, bet gan apdzīvotas vietas Latvijā ‒ Indrānu, Zvārdes, Dobeles, Mālupes, Zirņu pagastā. Latvijā vārdus dod ne tikai apdzīvotām vietām, ūdenstilpēm un kalniem, bet arī pļavām, grāvjiem, ieplakām, atvariem, avotiem un sēkļiem. Ja kāds Valkas pagastā saka, aiziesim apskatīties Dibenu, tad vietējie saprot, ka domāts ir ezers, nevis kādas dzīvas būtnes ķermeņa daļa.

Vietvārdu datubāzes publiskās versijas 8. izdevumā iekļautas ziņas par 135 tūkstošiem nosaukumu, kas attiecas uz 101 tūkstoti Latvijas Republikas teritorijā esošu ģeogrāfisko objektu - apdzīvotām vietām, pilsētām, ciemiem un to daļām, viensētām, kapsētām, dzelzceļa staciju pieturvietām, kāpām, mežiem, purviem un citiem objektiem.

Latvijā vārds ir dots 48 alām, no kurām zināmākā ir Gūtmaņu ala, Riežupes smilšu alas un Māras kambari, tāpat 22 atsegumiem, no kuriem visvairāk dzirdētais ir Sietiņiezis. Pie sava vārda tikuši arī 66 akmeņi un 5 akmeņu krāvumi. Tiesa, Latvijā ir divi Velnakmeņi katrs savā Latvijas pusē ‒ viens Veselavas pagastā, otrs Mērsraga novadā.

Vārdus ieguvuši arī 22 atvari. Īpaši čakli vārdi došanā bijuši Mālupes pagastā dzīvojošie. Šajā vietā ir 13 atvari ar vārdu. Katram no vairāk nekā 100 tūkstošiem objektu atrast piemērotāko vārdu, izskatās, nav bijis viegli, jo daļa kalnu, ezeru un dīķu nosaukumu nav unikāli. Pat vairākas apdzīvotas vietas Latvijā nes vienu un to pašu vārdu. Piemēram, Akmeņsala ir gan Ķekavas, gan Mežāres pagastā, Augstrozes - gan Plānu, gan Vijciema pagastā. Latvijā ir divas apdzīvotas vietas, kas nes Ellītes vārdu (Cieceres un Zvārdes pagastā), trīs vietas, kurām dots vārds “Jaunzemi”, “Deksnis”, “Malnosola”, “Zabalotje” un pat četri Luksti. Savukārt vispopulārākais kalnu nosaukums Latvijā ir Augstais kalns. Tādi Latvijā ir 32.

Populārākie un intriģējošākie

Laukos esošās viensētas, saimniecības un mājas bez nosaukuma nevar iztikt. Ja pilsētā māju var atrast pēc ielas un mājas numura, tad laukos viensētas nosaukums ir vienīgā precīzā adrese konkrētai mājai. Vietvārdu datu bāzē šobrīd ir iekļauti 68 503 viensētu nosaukumi.

Daļa no tiem latvieša ausij pierasti, bet citi - viens par otru intriģējošāki, piemēram, Draņķi, Vēkšpēdiņas, Dievadāvana un Dievadārzs, Miķeļbaudas, Pilnzābaki, Mīstekļi.

Jā, un arī Dibeni. Tādas viensētas, kā redzams vietvārdu datu bāzē, Latvijā ir četras - pa vienai Salacgrīvas, Vilpulku, Praulienas un Daukstu pagastā.

Vai var teikt, ka Latvijā šāds māju nosaukums ir populārs, ja četrās dažādās Latvijas vietās tām dots šāds vārds? Tomēr ne. Piemēram, ceriņi ir tik populāri, ka vārds atkārtojas vairākos simtos māju nosaukumu un dažādās variācijās, piemēram, Lielceriņi, Mazceriņi, Kalna ceriņi, Mežceriņi utt. Tiesa, lakoniskais māju nosaukums “Ceriņi” ir 195 viensētām. Vēl vairāk Latvijā ir mājas, kas nes Kalniņu vārdu. Tādas ir 219, neskaitot variācijas, piemēram, Mazkalniņi, Pakalniņi utt.

Diemžēl 1163 no viensētām vairs nepastāv un 736 jau ir daļēji izzudušas. Palikušas vien krāsmatas, pamati vai tikai vietējo atmiņas, ka kādreiz šajā vietā bijušas mājas.

Vietvārdus vāc arī talkās

Pirmās vietvārdu talkas aizsāka valodnieks Jānis Endzelīns. To rezultātā 1922. gadā izdots darbs “ “Latvijas vietu vārdi”, pirmā daļa, kurā sakopoti Vidzemes vietvārdi. Šo darbu viņš sarakstījis kopā ar Annu Ābeli, Jāni Kauliņu, Pēteri Šmitu u.c. 1926. gadā iznāca otrā daļa, kurā apkopoja Kurzemes, Zemgales un Latgales vietvārdus.

Pēdējās desmitgadēs vietvārdu vākšana pierimusi, un daudzi mazie vietvārdi ‒ piemājas pļavu, lauku, mežu un citu ģeogrāfisku objektu nosaukumi, kuru mūžs bieži vien nepārsniedz pusgadsimta slieksni, līdz ar saviem stāstiem draud izzust un tapt aizmirsti, tā arī nerodot iespēju tikt pierakstītiem. Tāpēc UNESCO Latvijas Nacionālā komisija un Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūts sadarbībā Latvijas Ģeotelpiskās informācijas aģentūru pirms pāris gadiem uzsāka “Vietvārdu talku” un atvēra vietvārdu reģistrēšanas vietni, kurā ikviens var apzināt, pierakstīt un datubāzē reģistrēt vietējos vietvārdus ‒ īpašvārdus, kas nosauc kādu fizioģeogrāfisku objektu, piemēram, Zilais kalns, Velna grava, Čurkstupīte utt., kas tiek lietoti patlaban vai ir lietoti agrāk. 2017. gada vietvārdu talkā tika savākti aptuveni 4,5 tūkstoši vietvārdu.