Kopš vakardienas Latvijas tūristiem pēc ceļojuma uz Grieķiju (tāpat arī pēc ceļojuma uz 23 citām Eiropas valstīm) ir jāievēro 14 dienu pašizolācija. Brīvās ceļošanas logs, kas neprasīja pašizolāciju pēc atgriešanas mājas no Grieķijas, ir aizvēries. Es vēl paguvu apciemot Krētu, pirms ierobežojumi ar Grieķiju tika atjaunoti.
Krētā esmu bijusi divas reizes un abas - krīzes laikā. Pirmo reizi 2010. gadā, kad vēl Grieķija nebija atguvusies no finansiālā satricinājuma, kas skāra visu pasauli, tajā skaitā Latviju, un otro reizi - pirms divām nedēļām. Pat neskatoties uz stingrajiem drošības pasākumiem, Krēta joprojām ir tūristiem draudzīga un interesanta.
Kas jāievēro ceļotājiem?
Latvija Grieķiju ierindojusi dzelteno valstu sarakstā, tas ir to valstu sarakstā, uz kurām būtu jāizvērtē brauciena nepieciešamība, bet, atgriežoties no tās, ir jāievēro 14 dienu pašizolācija. Diemžēl šīs prasības attiecas uz visu Grieķiju kopumā ‒ neatkarīgi no tā, vai tūrists atgriežas no cietzemes vai no kādas salas. Krētā pēdējo divu nedēļu laikā ir reģistrēti vien divi Covid-19 gadījumi, bet neatkarīgi no tā pašizolācija pēc atgriešanās Latvijā ir jāievēro.
Savukārt ceļojot uz Krētu, Latvijas tūristiem nekas nav mainījies - joprojām vismaz 24 stundas pirms ceļojuma elektroniski ir jāizpilda anketa, pirms brauciena jāsagaida atļauja ar QR kodu, kas ir vai nu jāizprintē, vai jāsaglabā viedtelefonā. Sabiedriskajā transportā, veikalos, iestādēs, muzejos un citās sabiedriskajās vietās obligāti ir jālieto sejas maskas.
Dzelteno valstu sarakstā šobrīd ir sešas valstis - Grieķija, Īrija, Austrija, Horvātija, Polija, Apvienotā Karaliste. Savukārt sarkano valstu sarakstā 18 valstis, to vidū Zviedrija, Kipra, Beļģija, Čehija, Bulgārija utt. Uz šīm valstīm SPKC rekomendē nebraukt.
Šobrīd, tikai no 11 Eiropas valstīm atgriežoties mājās, nav jāievēro 14 dienu pašizolācija. To vidū ir, piemēram, Lietuva un Igaunija.
Miera osta bagātajiem un slavenajiem
Gleznaino līču, kristāldzidrā ūdens un saules lutināto Krētu tūristi atklāja vien pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados, pēc tam, kad Mirabellas līča skaistumu pasaulei parādīja Volts Disnejs. Šobrīd, kad pasauli plosa koronavīruss, tieši uz šo vietu pēc miera un atelpas dodas slavenības.
Elunda ir neliela zvejnieku pilsētiņa Krētas salas ziemeļu krastā, un, iespējams, kā zvejnieku ciematiņš tā arī saglabātos līdz mūsdienām, ja vien pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados tajā neiemaldītos Volts Disnejs. Dabas un krētiešu viesmīlības apburts, viņš 1963. gadā Elundas un Ajosa Nikolaosas (Agious Nikolaos) apkārtnē uzņēma filmu “Mēness vērpējas” (“Moon-Spinners”) pēc tāda paša nosaukuma britu rakstnieces Marijas Stjuartes noveles. Filma Elundu un Krētu padarīja slavenu, uz šo vietu ar kristāli dzidro ūdeni un smilšainajām pludmalēm kopš tā laika tiecās arī citas slavenības.
Šobrīd Elunda ir viens no populārākajiem ekskluzīvu un luksusa viesnīcu galamērķiem Vidusjūrā. Šī ir iecienīta vieta VIP personām, kuras meklē anonimitāti, greznību un atpūtu. Vairākās viesnīcās ir izveidoti helikopteru nolaišanās laukumi bagāto un slaveno ērtībām.
Pagājušajā nedēļā arī Latīņamerikas aktrise un mūziķe Dženifera Lopesa, slēpjoties zem lielas cepures, saulesbrillēm un maskas, ieradās Krētā, lai pavadītu mierpilnu atpūtu, liecina iefimerida.gr rīcībā esošā informācija. Dženiferu Lopesu uz Krētu atveda privātā lidmašīna, kas nosēdās Hanijas pilsētiņas lidostā. No turienes helikopters viņu aizvizināja uz Lasithi, kur viņa baudīja Ajosa Nikolaosas un Elundas burvīgās pludmales.
“Dženiferas Lopesas vizīte liecina, ka Krēta ir viena no populārākajām tūrisma vietām, kas piesaista pasaulslavenas personības, kuras izbauda salas skaistumu un slaveno Krētas viesmīlību,” iefimerida.gr stāsta Heraklionas mēra vietnieks Džordžs Sisamakis.
“Koronavīruss, kas plosa pasauli, ir papildu stimuls planētas bagātajiem un slavenajiem apmeklēt Grieķiju. Pandēmijas dēļ viesi, protams, nevar baudīt vasaru kā iepriekš, bet pat ar ierobežojumiem Krēta nezaudē pievilcību starptautiska mēroga personību acīs,” norāda Džordžs Sisamakis.
Spinalongas skaudrais stāsts
No Elundas ar laivu, kuģīti vai kādu citu ūdenstransporta līdzekli var nokļūt līdz Spinalongas salai, kur atrodas sens venēciešu cietoksnis. Šobrīd tas ir patīkams un skaistiem skatiem bagāts aptuveni 30 minūtes ilgstošs ceļojums, bet pirms 100 gadiem brauciens ar laivu uz šo salu būtībā nozīmēja nāves spriedumu. 20. gadsimta sākumā Spinalongas salā tika izvietoti lepras slimnieki un Elunda bija pēdējā lepras slimnieku pieturvieta ceļā uz šo salu. Savulaik tā bija viena no lielākajām Eiropas lepras kolonijām.
Šobrīd salā ir tikai drupas, kas attāli atgādina lepras slimnieku barakas, baznīcu, slimnīcu. Stāsta, ka savulaik šeit bijusi pat skola, teātris un kino. Staigājot pa salu, mēģināju sazīmēt to iespējamās atrašanās vietas, bet man tas neizdevās. Iespējams, pirms 30‒40 gadiem tas būtu izdevies, jo pēdējais lepras slimnieks salu atstāja 1957. gadā, kad tika atklāts, kā izārstēt spitālību, bet pats pēdējais salas iemītnieks - priesteris - dzīvoja salā līdz pat 1962. gadam.
Starp drupām joprojām redzami pakāpieni, pa kuriem augšā un lejā ikdienā staigāja lepras slimnieki, cenšoties dzīvot cik vien normāli šādā situācijā iespējams. Daži pat bija iekopuši mazdārziņus, citi svinēja kāzas un veidoja ģimenes. Spinalongas salā lepras kolonijas laikā esot piedzimuši aptuveni 100 bērni, turklāt lielākā daļa no tiem bija pilnīgi veseli un ar lepru nesaslima.
Kā vīri melnā pelna ar sniegu
Krēta ir ne tikai pasakainiem līčiem bagāta sala, bet arī stipri kalnaina, kas īpaši patīk līdzenumos mītošiem latviešiem. 750 metru augstumā virs jūras līmeņa Krētas vidienē Psiloritis kalnos ir izvietots Anogijas ciematiņš, kurā mīt īsti kalnu ļaudis, kas dzīvo pēc saviem likumiem. Strīdi ar bisi rokā par aitām vai kazām šajā apkaimē nav nekas neparasts. Tai pašā laikā skarbā dzīve viņu sirdis nav nocietinājusi - tieši šeit, lielākā mērā nekā citur Krētā un Grieķijā, cieņā ir kuplas ģimenes un viesmīlība.
Kad pie fermera Jaņņa Kefalojaņņa, kura 300 aitas un kazas ganās augstu kalnos, ciemos ierodas tūristi vai ielejās dzīvojošie grieķi, viņš ar pārākumu mēdz teikt: “Vai varat iedomāties, kā tas ir dzīvot ‒2 grādu aukstumā?!” Baltijas valstu iedzīvotājus ar to nepārsteigt. Kad stāstām, ka Latvijā mēdz būt arī ‒20 grādi, viņš tikai nogroza galvu.
Sals, kas Psiloritis kalnos ziemā piekniebj labi ja pāris nedēļas, Anogijas iedzīvotājiem ir ļoti svarīgs - tas ir viņu pļaujas laiks. Laikā, kad Anogiju klāj sniegs, uz šo vietu dodas iedzīvotāji no visas Krētas salas - priecājas par balto sniegu, fotografējas un, protams, mielojas vietējās kafejnīcās, krodziņos un restorānos, kā arī nakšņo. Anogijas krodziņu un viesnīcu īpašnieki katru gadu aizlūdz, lai sniegs turētos ilgāk.
Savukārt vasarās Anogiju apmeklē tūristi - lai papriecātos par šo Krētas kalnu ciematiņu un skaistajiem dabas skatiem, lai iemācītos gatavot kazas piena sieru, baudītu uz dzīvas uguns gatavotu jēra cepeti un atveldzētos no vasaras tveices, kas valda ielejās un pie jūras.
Anogijas ciematiņā dzīvojošie lielākoties tērpjas melnā, arī Jannis Kefalojannis. Tā neesot stila kaprīze vai vēlēšanās atšķirties no salas ielejā dzīvojošiem (man gan šķiet, ka nedaudz tomēr ir), bet gan gadu gaitā izveidojusies tradīcija. Kalnos dzīvo lielākoties lielas dzimtas - 10 un vairāk bērnu ģimenē tas ir normāli pat mūsdienās. Grieķijā, līdzīgi kā Latvijā ģimenēs vidēji it tikai viens vai divi bērni. Tā kā dzimtas ir lielas un visi ciema iedzīvotāji cits citu un arī apkārtējo ciemu iedzīvotājus pazīst, tad visai bieži viņiem nākas iet uz bērēm. Līdz ar to melnas krāsas drēbes viņiem nācās valkāt biežāk nekā citas krāsas apģērbu. Tā pamazām melnās drēbes ienākušas ikdienā uz palikšanu.
Baznīca un valsts
Grieķijā valsts un baznīca ir nesaraujami saistītas. Valsts gādā arī par baznīcu, maksā garīdzniekiem algu un pensiju. Tai pašā laikā valsts ir tiesīga iejaukties pat iekšēja rakstura baznīcas lietās...
Un baznīcu Krētā ir tiešām daudz. Braucot pa kalnu ceļiem, var redzēt gan lūgšanu vietas ceļa malās, gan vientuļas kapelas kalnu virsotnēs, gan senas baznīcas, gan arī pavisam jaunas ‒ uzbūvētas cieši blakus dzīvojamai mājai, it kā citur vietas nebūtu. Izrādās, baznīcas būve blakus dzīvojamai mājai ir viena no grieķu viltībām. Valsts atbalsta jaunu baznīcu būvi, piemēram, nodrošinot un apmaksājot elektrības tīkla infrastruktūras izbūvi līdz tai. Mājas saimniekam atliek vien pašam finansēt elektrības ievilkšanas izmaksas no baznīcas līdz mājai. Tādā veidā iespējams tikt pie elektrības vietā, kur tās ievilkšana topošās mājas saimniekam nav pa kabatai.
Oficiālā reliģija Grieķijā ir pareizticīgā kristietība. Tai pieder gandrīz visi valsts iedzīvotāji (vairāk nekā 98%). Lai gan Grieķijas konstitūcijā ir deklarēta ticības brīvība (“Visas atzītās reliģijas atrodas likuma aizsardzībā.”), vietējā pareizticīgā baznīca ir galvenā valsts reliģija un pēc tās likumiem grieķi, arī krētieši, dzīvo. Piemēram, Grieķijā netiek veikta kremēšana. Lai gan kremācija Grieķijā ir ar likumu atļauta (kops 2006. gada), šajā valstī, tajā skaitā Krētā, nav nevienas krematorijas. Grieķijas pareizticīgo baznīca paudusi nostāju, ka kremēšana neesot pieņemama ticīgajiem un tāpēc kremētām personām netikšot veiktas reliģiskās bēru ceremonijas. Taču daži grieķi pēc nāves tomēr tiek kremēti. Kā tas iespējams? Te atkal grieķi likuši lietā savu gudrību. Proti, ja aizgājēja pēdējā vēlēšanās ir bijusi tikt kremētam, piemēram, Bulgārijā, ar ko Grieķijai ir sauszemes robeža, tad tuviniekiem nekas cits neatliek, kā šo vēlēšanos izpildīt. Tiesa, uz salas dzīvojošajiem šādu vēlēšanos ir grūtāk izpildīt, bet tas nav nekas neiespējams. Grieķiem noteikti.
