Nedēļas sākumā notika vērienīga gatavošanās svinībām: tika izritināts sarkanais paklājs, gatavībā bija pūtēju orķestris “Rīga” un Latvijas Nacionālās operas un baleta kolektīvs, Mārtiņš Rītiņš cepa un šmorēja, tika ielūgti augsti ārvalstu viesi, prominences un influenceri, lai tiešsaistē piedalītos Latvijai ļoti vēsturiskā notikuma atzīmēšanā – 2. martā apritēja tieši gads kopš pirmā saslimšanas ar Covid-19 gadījuma apstiprināšanas Latvijā.
Sabiedriskie mediji apkopoja statistisku, veidoja infografikas, zīmēja procentu līknes, kā arī analizēja situāciju, cik vecs, garš un resns, kādas tautības, kādā valodā runājošs un kurā pagastā dzīvojošs ir Latvijas vidējais kovidslimnieks. “Kā viņiem tas viss nav pieriebies…” nopūtās vienkāršā latvju tauta un gribēja jau iet gulēt, taču attapās, ka nedēļa ir vēl tikko sākusies.
Protams, šīs svinības kā iemeslu atkal pavaimanāt, padraudēt un pabiedēt nevarēja laist garām arī Kariņpaps, kurš brīdināja, ka, ņemot vērā nelielo piegādāto un lielo nepiegādāto vakcīnu apjomu, nākamās četras nedēļas līdz aprīlim būs ļoti liels izaicinājums, pēc tam nākamie četri mēneši līdz augustam - vēl lielāks, taču tad jau laiks līdz 2025. gadam varētu būt arī mierīgāks. “Jāizstrādā cita stratēģija, jo apstākļi ir mainījušies, valdībai un ekspertiem jāapspriež visi iespējamie varianti, kas ir jāmaina, bet pagaidām grūti pateikt, kas tieši jāmaina, jo mēs jau esam mainījuši visu, bet tāpat nekas nemainās,” sacīja Kariņpaps. “Man liekas, ka veikalos jāaizliedz tirgot cukurs. Vai sāls. Vai abi divi. Vai neviens no tiem. Kāpēc? Nu, kā lai es to zinu, lai iemeslu izdomā epidemiologi,” prātoja Kariņpaps, kurš uzsvēra, ka par ierobežojumu pārkārtošanu vēl tiks mērīts septiņas reizes un tikai tad vienreiz griezts, jo visi vilki nav pelēki, gads nav gada brālis, kas pēdējais maisā, tas pirmais no maisa ārā, bet vispār viss pa vienu ausi iekšā, pa otru ārā, tāpēc lēmumi ir kā aklai vistai grauds, bet, ko tam darīsi, kam velns par krusttēvu. Lūk.
Neskatoties uz visu šo mērīšanu, mērīšanos un griešanu, tāpat bija skaidrs, ka ierobežojumu jomā nekas labs latvju bāleliņus negaida. Gan Kariņpaps, gan veselīgais pianists Pavļuts atzina, ka, ņemot vērā Covid-19 britu pasugas izplatīšanos, ar esošajiem ierobežojumiem nepietiek. Operatīvajai vadības grupai tika uzdots izstrādāt vismaz divus variantus Covid-19 krīzē - pastiprināt vai mīkstināt ierobežojumus. Provizoriskais pirmais variants paredzēja drastiski saslodzīt visus pa mājām, likt skatīties LTV “Kovidorāmu” un atļaut tikai izbāzt degunu pa vēdlodziņu, savukārt otrais variants bija mazāk ierobežojošs, jo paredzēja tikai saslodzīt visus pa mājām, ļaut skatīties LTV “Kovidorāmu” un pat izbāzt degunu pa vēdlodziņu. Valdību gaidīja grūta izšķiršanās.
Savukārt vienkāršie latvju bāleliņi šajos variantos pagaidām īpaši neiedziļinājās, jo svinēja 1. martu - dienu, kad beidzot atkal bija ļauts sniegt manikīra, pedikīra, podologa, pedikuloga, proktologa un friziera pakalpojumus. Tā kā pastāvēja pamatotas aizdomas, ka ilgi valdība šādus priekus nepieļaus, tad šo skaistumuzkopšanas nozaru pārstāvji strādāja 25 stundas dienā un 8 dienas nedēļā, bet tie, kas pie viņiem bija tikuši, ņēma visu pakalpojumu komplektu uzreiz un vismaz mēnesi uz priekšu. Pa starpu sēdēšanai pie skaistumnokopējiem daļa bāleliņu paguva piedalīties VID rīkotajā ikpavasara tradicionālajā loterijā, kas saucās “Esi parādā vai mirsti”. Lai gan jau minūti pirms deklarāciju oficiālās iesniegšanas tās bija pieteikuši vairāk nekā 62 400 iedzīvotāju, Elektroniskās deklarēšanas sistēma joprojām nebija uzkārta, kas radīja pamatotas aizdomas, ka kaut kas nav kārtībā.
Par nelielu šovu parūpējās Gauja, kas izgāja pastaigāties promenādes pļavās pie Carnikavas, kā arī Daugava, kura neliela līkuma izmešanai izvēlējās Pļaviņas.
Pie tam Carnikavā ledus sablīvējumi bija iestrēguši šaurajās bezizejās un draudēja apslīcināt ne tikai vietējo novadpētniecības muzeju, ābeļdārzu un šoseju P1, bet arī vietējās nēģu kūpināšanas restes, tāpēc, lai novērstu iespējamo postu, tika nolemts ledu spridzināt. Cerības, ka armijnieki varētu kaut ko sajaukt un izvietot spridzekļus pie Ministru kabineta, nebija pamatotas, un Gauja atkal varēja doties savās ierastajās gaitās.
Taču par vislielāko jautrību nacionālā mērogā parūpējās kāds Rīgas zoodārza apmeklētājs, kurš vērsās policijā par ķengura gulēšanu nedabiskā un nepiedienīgā pozā, kas liekot domāt par kritisko veselības stāvokli, turklāt šāda izlaidīga gulēšana uzskatāma par dzīvniekmīlestības jūtas un dzimumneitralitātes jēdzienu aizskarošu. Policija ķērās pie lietas, izsauca ķenguru uz iecirkni, nopratināja, lika atvainoties visai LGBT kopienai un nozvērēties, ka turpmāk viņš guļot savus ķekarus piesegs ar vīģes lapu. Parakstījies par dzīvesvietas nemainīšanu un nepieciešamību reizi nedēļā atrādīties policijā, ķengurs varēja būt brīvs, savukārt Rīgas zooloģiskais dārzs izplatīja uzsaukumu, kurā apmeklētāji tika lūgti ļaut ķenguram gulēt tā, kā viņam patīk, nevis tā, kā gribas apmeklētājiem. “Nu, nu, tik viegli jūs cauri netiksiet!” brīdināja LGBT kopiena un pat Kašers.
Bet vispār nedēļa aizritēja samērā mierīgi, jo latvju bāleliņi jau bija 8. marta gaidās: “Rīta Pornorāmas” attiecīgais sporta Gekišs nepaguris sekoja līdzi, kas un kad piedzims Rodrigo Ābolam, Saeimas mirstīgā Sprūde priecājās par vīra uzdāvināto “Roleksi” un tikšanu ārā no Polijas, bet pārējie mēģināja noskaidrot, kāpēc Sedokovai nav izskūtas paduses. Visi bija laimīgi.
