«Ja es būšu vajadzīgs, tad man būs ko teikt. Un man arī ir ko dot,» saka vairāku paaudžu skatītāju mīlētais aktieris Jānis Paukštello. Piektdien, 26. martā, viņš pārkāps savas dzīves 70 gadu slieksni.
«Ja es guļu un man nenāk miegs, es skatos griestos un saprotu, ka man nav par ko pārdzīvot, jo mana profesionālā dzīve ir bijusi tik interesanta un piepildīta, par kādu ne skolas gados, ne jau iestājies Latvijas Valsts universitātē, lai studētu ekonomiku, pat neatļāvos sapņot. Es domāju, ka strādāšu Valmieras mēbeļu kombināta Jaunpiebalgas cehā, bet - pēc atgriešanās no armijas mani aicināja stāties Dailes teātra 5. studijā... Kad biju izturējis milzīgu konkurenci un uzņemts Kinoaktieru studijā, mana pasaule sagriezās kājām gaisā,» aktieris atsauc atmiņā, cik nejauši nokļuva teātra pasaulē. Dailes teātrī jaunietis pirms tam pat nebija bijis, vispār bija redzējis tikai divas teātra izrādes - «Silta, jauka ausainīte» un «Velnakaula dvīņi» Latvijas Nacionālajā teātrī. Un pēkšņi attapās uz Dailes teātra skatuves izrādē «Ričards III»… «Lai arī mācījos tikai divarpus gadu, tas skābeklis, ko Rīga man, puisim no laukiem, ļāva ieelpot, un tas zināšanu ūdenskritums, kurā mani ierāva Arnolds Liniņš un Aina Matīsa, kuri pagādāja arī izcilus mācībspēkus, bija nenovērtējams. Arī vēlāk, strādājot savā profesijā, man daudz tika dots, un es neko netiku lūdzis. Iedomājieties, ar kādiem cilvēkiem man bijusi iespēja kopā strādāt - režisors Jānis Streičs, pie kura esmu filmējies astoņās filmās, režisors Varis Brasla, ar kuru mums ir četras kopīgas filmas, Raimonds Pauls un vēl visa tā aktieru plejāde, kas gadiem ilgi man bijusi līdzās… Un viss, kas dzīvē bijis slikts, ir bijusi manis paša vaina. Dievs piedāvā izvēli - nostāda krustpunktā, un tālāk jau ir tava izvēle, ne Dieva, vai tu aizej pa labi, pa kreisi, turpini iet taisni vai kāpies atpakaļ,» uzskata talantīgais teātra un kino aktieris.
Pirms nepilniem četriem gadiem, 2017. gada jūnijā, nostrādājis Dailes teātrī apaļus 45 gadus, Jānis Paukštello, kā pats saka, savāca mantiņas un atbrīvoja savu grimētavu jaunajiem. «Ar direktoru sarunājām, ka eju prom, paspiedu viņam roku un - aizgāju bez liekas pompozitātes. Mani ļoti labi pavadīja, arī finansiāli, un es nepārdzīvoju nemaz, ka vairs neesmu teātrī. Man tiešām nav ne grūti, ne skumji,» apgalvo skatītāju mīlētais aktieris. «Vienīgā nelaime tagad ir tas vīruss, par ko, saprotams, ir jāuztraucas. Es ļoti uztraucos par savu ģimeni, par saviem mīļajiem, par saviem draugiem un, protams, par visiem cilvēkiem. Jo stāvoklis ir tik dramatisks, lai neteiktu, ka traģisks. Man jau būs septiņdesmit gadu, man nav ko baidīties aiziet citā dimensijā, un es tiešām īpaši nebaidos. Es vairāk domāju par jauniem cilvēkiem, kuriem vēl visa dzīve priekšā,» saka Jānis Paukštello, piebilstot, ka daudziem noteikti vēl pirms pusotra gada bija lieli plāni.
Viņam pašam jau arī bija vairāki piedāvājumi, kā atzīmēt apaļo jubileju. «Mans menedžeris Jānis Kļaviņš piedāvāja noorganizēt kādu koncertu, ja vien būs tāda iespēja. Tad es būtu nevis viens, bet kopā ar tiem māksliniekiem, ar kuriem gribētu būt. Un es parunātu dzeju. Visi jau zina, ka man patīk. Ar Hari [kolēģi Hariju Spanovski] bija savādāk, tur bija daudz skaļuma, bet, kad braucu viens, man ir dzejoļi - Jānis Peters, Imants Ziedonis, Knuts Skujenieks, Ojārs Vācietis, Fricis Bārda… Daudz dzejoļu sakrāts, tikai jāatkārto, un esmu gatavs! Ja es būšu vajadzīgs, tad man būs ko teikt. Un es domāju, ka man arī ir ko dot.»
«Patiesībā, viss šis klusums man nāk tikai par labu. Man tas ir tīkams. Jo īpaši tāpēc, ka visu mūžu esmu bijis publikas priekšā, cilvēkos. Uz skatuves jau tev jāspēlē tas, kas tu neesi. Varbūt tikai kādās desmit izrādēs tev saskan ar režisoru un sevi pašu, bet visās pārējās tev jāatbalsta kāda cita cilvēka pasaules uzskats, un zināmā mērā tā ir liela verdzība. Protams, skatītāju aplausi un cilvēku dvēseles tev daudz dod atpakaļ, bet aktiera profesija ir liela paklausīšana citu cilvēku filozofijai,» stāsta Jānis Paukštello. Viņš turpina: «Tu piecelies no rīta pilnīgi mierīgs, dodies uz darbu, bet - ja tu neizrādi emocijas, tad jau tu neesi aktieris. Tev teātrī jādzīvo atkailinātiem nerviem, kas savukārt neder dzīvē ārpus teātra. Un tagad, lai arī jau četrus gadus ir klusums, šie ieradumi un refleksijas nāk līdzi. Tu tik un tā esi emocionāls, jo tu esi trenējies uz emocijām. Un ik pa laikam tās sprāgst vaļā. Tu citādi reaģē nekā tie cilvēki, kuri ir tev līdzās, un ar to tu mazliet nodari skādi. Bet es lēnām nomierinos, jo šis klusums man patīk. Mani bērni ir pie manis, Elīna [sieva] arī ir mājās. Jancis [vecākais dēls Jānis Jēkabs] mācās augstskolā, ar Dāvidu [jaunākais dēls Raimonds Dāvids] arī man ir ļoti labs kontakts, un mans nemierīgais raksturs arvien vairāk nomierinās. Viss ir kārtībā,» pateicīgs ir divu dēlu tētis.
«Man bijusi ļoti piesātināta dzīve un tagad, kad esmu no teātra brīvs, laiks skrien vēl ātrāk,» aktieris secina. Viņš priecājas, ka tuvojas pavasaris un no rīta var mosties jau ar gaismu. Drīz varēs sākt rosīties arī pa laukiem, kur vienmēr ir ko darīt. «Mums ir zemes gabals un vasaras mājiņa. Tur ir ābelītes un ogu krūmi, tur putni čivina. Man ir tālskatis, var pievilkt stārķi tuvāk, var paskatīties, kā lakstīgala pogo un kā bezdelīgas dzīvo. Ir smuki. Un grieze tur ir, bet, kā eju tuvāk, tā pazūd. Vienīgais putns, ko nekad neesmu redzējis,» stāsta Jānis Paukštello, piebilstot, ka vienmēr par to iedomājas, arī dzirdot populāro dziesmu par griezīti.
«Man ir Gauja. Pie tās esmu piedzimis, un tagad mums zemes gabals ir piecsimt metru no Gaujas. Kad braucam pāri Gaujai, saku puikam: «Kad nomiršu, kremējiet mani, es negribu gulēt «kopmītnē».» Un viņš man jautā, bet kur tad puķes varēs nolikt. Un es saku: «Kad brauksi ar savu mīļoto meiteni pāri Gaujas tiltam pie Murjāņiem, iemet Gaujā… Tādas ir manas attiecības ar Gauju. Ļoti tuvas. Gauja mani pilnīgi fascinē. Tāpat kā Ojāru Vācieti - viņam ir ļoti daudz dzejoļu par Gauju. «Es atkal gribu redzēt Gauju/To upi, kura ienīst līšanu/Un tikko nobrukušo krauju/Un krācēs spalgu plostu plīšanu…» aktieris pēkšņi atsauc atmiņā dzejoli «Vēl viena Gauja» un, dažām rindiņām «pārlēcis pāri», tēlaini nodeklamē tā finālu: «Bet saki - kurā kalnā šodien tupēt,/Lai tevi var vislabāk saredzēt?/Un Gauja atsien savu putu šalli/Nu, pati mīlība, nu, pati mērenība/Un saka dziļa atvaraina balss:/No bērnības, mans puišelīt, no bērnības!...»
Taujāts, vai 70 gadi ir daudz, Jānis Paukštello atteic: «Zini, kā ir - kad man bija sešdesmit, mēs braucām koncertuzveduma «Džimlai rūdi rallallā!» tūrē kopā ar Juri Pučku [ilggadējs operetes solists], un es viņam teicu: «Juri, johaidī, man jau sešdesmit gadi! Uz ko viņš man atbildēja, ka sešdesmit vēl nav nekas, kad būs septiņdesmit, tad gan tāda dīvaina sajūta būs. Precīzi! Ir tāda dīvaina sajūta,» atzīst 26. marta gaviļnieks.
Savulaik par gadiem runājis arī ar savu teātra krusttēvu aktieri Ēvaldu Valteru. «Kad viņam palika astoņdesmit, jautāju, kā viņš jūtas, uz ko viņš man atbildēja: «Janka, viss jau ir kārtībā, dvēsele jau nemainās, tikai tā miesa sāk karāties…» Nu, apmēram tā ir,» aktieris nosmej, apzinoties, ka galvenais ir nezaudēt humora izjūtu.
