«Mākslai vasarā ir ļoti īpaša nokrāsa. Rudens/ziemas sezonā tā ir ļoti klasiska, «pareiza», bet vasarā, kad viss zied un smaržo, arī cilvēkiem gribas ziedēt, un jebkurš festivāls, kas notiek brīvā dabā, iegūst savu īpašo smaržu. Un Ikšķiles estrāde ir brīnišķīga vieta, kur to piedzīvot,» saka operas dīva un Operetes teātra soliste Sonora Vaice.
No 7. līdz 12. augustam Ikšķilē vairāku dienu garumā norisināsies 4. Starptautiskais Operetes festivāls, piedāvājot krāšņu programmu, kurā būs pārstāvēti dažādi muzikālā teātra žanri dažādām muzikālajām gaumēm un paaudzēm.
Šogad īpašie viesi būs Kijivas Nacionālā akadēmiskā operetes teātra vadošie solisti, kuri piedalīsies festivāla kulminācijā - galā koncertā 12. augustā Ikšķiles estrādē.
«Ikšķiles Operetes festivālā man ir uzticēts diriģēt galā koncertu, kas parādīs Operetes teātra plašās žanriskās iespējas, muzikālā teātra žanru dažādību. Koncertā klausītājiem būs iespēja dzirdēt Johana Štrausa, Imres Kālmāna un Franča Lehāra skaistākās operešu melodijas, arī melodijas no slaveniem mūzikliem, taču lielākais pārsteigums - pirmo reizi festivāla galā koncerta programmā tiks iekļautas arī vispopulārākās Žorža Bizē, Džuzepes Verdi, Džakomo Pučīni un Astora Pjacollas operu melodijas. Programmu neapšaubāmi kuplinās arī mūsu lieliskie dejotāji. Savukārt pēc divdaļīgā koncerta katrs koncerta klausītājs ir aicināts iejusties īstā Vīnes balles atmosfērā, laižoties dejā «Valšu vakarā», kas ir unikāls un tikai šim festivālam raksturīgs,» aicina Operetes teātra diriģents Atvars Lakstīgala.
Festivālu svētdien, 7. augustā, pulksten 12 Ikšķiles evaņģēliski luteriskajā baznīcā ieskandinās koncerts «Vivat!» ar Latvijas jauno talantu Rūtas Martinovas (soprāns), Patrīcijas Kozlovskas (soprāns), Dāvida Loka (tenors), Marisa Lakstīgalas (balss), Henrija Kozlovska (klarnete) un citu mākslinieku piedalīšanos. Ieeja koncertā - bez maksas.
Festivāla turpinājumā, 10. augustā pulksten 19, Ikšķiles Tautas namā norisināsies pasākums «Muzikāla saruna pie kafijas tases». Koncertā ar odziņu, skatītājiem izvietojoties pie apaļajiem galdiem, valdīs īpaša gaisotne, kurā mīsies dzirkstoša mūzika, personiska saruna un urdoši jautājumi par un ap muzikālā teātra daudzveidību un degustācijām garšas baudai (sadarbojoties ar SIA «E.G.I.» veikala «Kafija», «Ikšķiles saldējuma», «SierŠtelles» un «Gemosa» garšām un smaržām). Koncertā piedalīsies Kijivas Nacionālā akadēmiskā operetes teātra soliste Mariana Bodnara (soprāns), Agija Ozoliņa-Kozlovska (pianiste) un Inga Stankeviča (muzikoloģe). Bet no pulksten 18.30 klausītājus mūzikas noskaņās ievadīs Adams Vaicis (ģitāra).
11. augustā Ikšķiles centra laukumā bērni un viņu vecāki tiek aicināti uz pasākumu «3D muzikālie supervaroņi» - aizraujoši izzinošu ceļojumu ar 360° 3D virtuālās realitātes brillēm, ar mūzikas instrumentu stāstiem, ar dziesmas, dejas, aktiermeistarības un multimediju radošajām darbnīcām un pārsteigumiem. Piedalīsies Operetes teātra solisti Kārlis Rūtentāls (Karlsons), Laura Purena-Kancāne (Pauks), aktieris Matīss Ozols, Adams Vaicis (ģitāra un balss), Markus Rūtentāls (balss un ukulele) u.c.
Savukārt 12. augustā festivāls noslēgsies ar diviem krāšņiem pasākumiem: pulksten 19 Ikšķiles estrādē norisināsies galā koncerts, bet pulksten 22 - «Valšu vakars». No pulksten 18 darbosies kafejnīca, kur muzicēs jaunie mākslinieki.
Galā koncertā piedalīsies Kijivas Nacionālā akadēmiskā operetes teātra vadošie solisti Oļena Arbuzova (soprāns), Valērija Tulis (soprāns), Volodimirs Odrinskis (tenors), Oleksandrs Čuvpilo (tenors), Operetes teātra solisti Sonora Vaice (soprāns), Anta Jankovska (soprāns/Itālija), Jolanta Strikaite (soprāns), Ilona Bagele (mecosoprāns) un Nauris Indzeris (baritons), kā arī Operetes teātra dejotāji un simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā.
Koncertā gan viesu, gan latviešu mākslinieku interpretācijā skanēs dažādu muzikālā teātra žanru mūzika: fragmenti no Franča Lehāra operetēm «Smaidu zeme», «Carēvičs» un «Džudita», «Doretas skaistais sapnis» no Džakomo Pučīni operas «Bezdelīga», duets «All I ask from you» no Endrū Loida Vēbera mūzikla «Operas spoks», dziesma «Es eju kalnos» no mūzikla «Mūzikas skaņas», Toreadora kuplejas no Žorža Bizē operas «Karmena», neapoliešu dziesma «O, sole mio!», «Ziedu duets» no Leo Delība operas «Lakmē», fragments no Žana Žaka Ofenbaha operetes «Skaistā Helēna» un daudzi citi gan populāri, gan arī līdz šim Latvijā mazāk dzirdēti vai nedzirdēti, bet citur pasaulē iecienīti skaņdarbi.
Savukārt «Valšu vakarā» Johana Štrausa visaizraujošākos valšus spēlēs Operetes teātra orķestris, radot pacilātu, īpašu romantiskas vasaras nakts gaisotni un neaizmirstamas izjūtas, izbaudot īstu Vīnes deju tūri zem klajas debess, uz skatuves, blakus orķestrim.
Koncerta radošā komanda: režisors Mārtiņš Kagainis, diriģents Atvars Lakstīgala, horeogrāfe Ieva Kemlere, kostīmu māksliniece Vita Radziņa, scenogrāfe un video-multimāksliniece Ineta Sipunova, mākslinieciskā vadītāja - Agija Ozoliņa-Kozlovska.
«Ar Operetes teātri sadarbojos jau vairākus gadus un vienmēr priecājos par uzaicinājumiem piedalīties gan izrādēs, gan koncertos. Šis koncerts noteikti būs kas īpašs: iemīļoti mākslinieki, orķestris un katrā ziņā prieks par to, ka atkal esam kopā! Tāpēc ļoti ceru, ka pavisam drīz operetes tradīcijas ieņems nozīmīgu un paliekošu vietu Latvijas kultūras dzīvē,» saka Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) soliste Ilona Bagele.
«Dziedāšanas gaitu sākumā tieši mūzikli bija tas žanrs, kas saveda mani kopā ar cilvēkiem, kuri tālāk ieveda klasiskās mūzikas laukā. Šogad Operetes festivālā man būs iespēja vēlreiz izbaudīt un izdzīvot mūziku, kas reiz bijusi tik svarīga manā dzīvē. Šīs mūzikas valoda ir trausla un patiesa. Dziesma no «Mūzikas skaņām», skaistākais mīlas duets no «Operas spoka»! Un tas ir tikai mazumiņš no kopējās un krāsainās festivāla muzikālās buķetes,» piebilst operdziedātāja, LNOB soliste Jolanta Strikaite.
Savukārt dziedātāja Anta Jankovska atzīst, ka Operetes festivāla galā koncerts skaistajā Ikšķiles brīvdabas estrādē ir krāšņs un gaidīts pasākums. «Tas ir gan sava veida atskaites punkts par padarīto, gan jauna, nedzirdēta repertuāra performēšanas arēna. Šogad ir īpašs festivāls, tas notiek īpašā laikā un kopā ar kolēģiem no Ukrainas teātra. Ļoti gaidām!»
«Šo festivālu veidojam par prieku cilvēkiem - kā dāvanu labākajam draugam. Ar mīlestību un sirsnību, lai iepriecinātu dvēseli un paceltu un stiprinātu garu, ar vislabākajiem novēlējumiem, ietverot programmā tikai visskaistāko, harmoniju un pozitīvu lādiņu nesošu mūziku. Festivālam būs divas tematiskās līnijas: muzikālā teātra - operetes teātra žanru daudzveidība un «Vārds jaunajiem» kā kultūras nākotnes veidotājiem, tāpēc divi no pieciem festivālā ietvertajiem pasākumiem vistiešākajā veidā ir saistīti ar bērniem un jauniešiem. Šis ir ļoti sarežģīts laiks visiem, un tāpēc šoreiz nerealizēsim visu sākotnēji iecerēto - paplašināto festivāla apjomu. Tomēr es ļoti priecājos, ka jaunajā Ogres novadā tiek turpinātas Ikšķiles kultūras tradīcijas un ka tāpat kā iepriekš festivāls top sadarbībā ar pašvaldību un ir Ogres novada pašvaldības, Ikšķiles pilsētas un Tīnūžu pagasta pārvaldes un Ikšķiles Tautas nama atbalstīts,» saka Operetes teātra valdes priekšsēdētāja Agija Ozoliņa-Kozlovska.
«Esmu gandarīta par uzaicinājumu piedalīties šajā skaistajā notikumā. Joprojām atceros aprīlī notikušo fantastisko koncertu Rīgā, kurā biju uz skatuves kopā ar māksliniekiem no Latvijas. Skatītāju stāvovācijas, tik sirsnīga, sajūsmināta publika, brīnišķīgi cilvēki visapkārt! Es jutu milzīgu atbalstu un rūpes šajā nomāktajā, Ukrainai un man tik grūtajā laikā. Tāpēc ļoti ceru jau pavisam drīz atgriezties skaistajā Latvijā un uzstāties festivālā. Manā programmā skanēs dažādu žanru un stilu mūzika no dažādām pasaules valstīm, lai parādītu muzikālā teātra žanrisko daudzveidību, un, protams, būs daudz operešu āriju,» saka ukraiņu soliste Mariana Bodnara.
Mirkli pirms 4. Starptautiskā Operetes festivāla «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Operetes teātra solisti, izcilo operas dīvu Sonoru Vaici.
Ar kādām sajūtām un emocijām gaidi šā gada Operetes festivālu?
Sajūtas ir ļoti jaukas, protams, jo mākslai vasarā ir ļoti īpaša nokrāsa. Rudens/ziemas sezonā tā ir ļoti klasiska, «pareiza», bet vasarā, kad viss zied un smaržo, arī cilvēkiem gribas ziedēt, un jebkurš festivāls, kas notiek brīvā dabā, iegūst savu īpašo smaržu. Un Ikšķiles estrāde ir brīnišķīga vieta, kur to piedzīvot. Savukārt mums, skatuves māksliniekiem, piedalīties vasaras festivālā ir patiess baudījums. Protams, arī uz brīvdabas estrādes mēs strādājam un darām savu darbu ne sliktāk kā iekštelpās. Un mums ļoti patīk, ka skatītāji aplaudē - uzreiz gribas savādāk dziedāt. Joki jokiem, bet ir tā - ja publika ir mazliet sasalusi, māksliniekiem ir sajūta, ka viņi ne tā dzied. Bet, ja emocijas ir uzreiz, piemēram, kā itāļiem, tas ļoti iedod to sajūtu, ka gribas no sevis dot vēl, vēl un vēl. Jo tā jau ir - ja kāds pasaka, ka tev ir skaistas acis, tev vēl vairāk gribas smaidīt. Un vasaras festivāla pluss ir tāds, ka skatītāji jau atnāk uz koncertu smaidīgi un ar prieku gaida to brīnumu, kas notiks uz skatuves. Es pieļauju, ka vasaras festivālos nejauši ieklīst arī tādi cilvēki, kuri rudens/ziemas sezonā uz koncertzāli varbūt arī neaiziet. Un ir pārsteigti, ka tā nav «augstā māksla», ko viņiem nesaprast. Turklāt operete ir izcils žanrs, ar ko ieinteresēt cilvēkus mūzikā - ka klasiskā mūzika var būt arī viegli uztverama. Līdz ar to pat simfonisks darbs šķiet skaists. Jā, es domāju, ka vasara ver vaļā daudzas durvis.
Ar ko pārsteigsi 4. Starptautiskā Operetes festivāla skatītājus?
Koncerta pirmajā daļā dziedāšu «Summertime» no Džordža Gēršvina operas «Porgijs un Besa», bet otrajā daļā man būs «Ziedu duets» no Leo Delība operas «Lakmē» un vēl šis tas. Festivāla programma būs ļoti daudzveidīga un, kas svarīgi - tikai pozitīvi uzlādēta. Tajā piedalīsies arī mūsu kolēģi no Kijivas Nacionālā akadēmiskā operetes teātra. Un, protams, mēs ceram, ka festivāla skatītāji iegūs no tā patiesu prieku.
Bet vispār māksla šodien ir nonākusi ļoti bīstamā punktā - pēc ilgstošā lokdauna un šā brīža neziņas par atkārtotu slimības iespējamo izplatību ne visi ir gatavi apmeklēt publiskus pasākumus, citi savukārt bažījas par rudens/ziemas sezonu un lieki netērē naudu, bet vēl daļa jau ir pieradusi, ka visu var apskatīties «Youtube», attālināti. Protams, to nevar salīdzināt ar atmosfēru un emocijām, ko var gūt tikai «dzīvajos» koncertos. Valdībai šodien ir ļoti jādomā, kā organizēt mūsu dzīvi tuvākajā nākotnē, jo mēs neviens vairs negribam pieredzēt tik muļķīgus lēmumus, kādi tika pieņemti pandēmijas sākumposmā.
Manuprāt, visā šajā sarežģītajā situācijā, kādai divu gadu garumā esam gājuši cauri, tieši kultūras ministrs Nauris Puntulis ir darīja maksimālo, mēģinot to risināt ļoti saudzīgi. Es nedomāju, ka šādos apstākļos ir viegli būt ministram, bet viņš darīja visu, kas bija viņa spēkos, mēģinot sakārtot kultūras nozari.
Vai Operetes teātrī darbs turpinās, top jauni iestudējumi?
Jā, mēs strādājam, bet, ņemot vērā iepriekšējo pāris gadu pieredzi, bez konkrētiem datumiem. Kas attiecas uz mani, man ir āķis lūpā - es strādāju pie jaunas monooperas. Savulaik ļoti iedvesmojusies no Artura Maskata operas «Valentīna» pirmās versijas (2014), man bija ideja, ka es gribētu parādīt, cik nežēlīgs ir karš. Tad Ukrainā karš vēl nebija sācies. Sākās pandēmija, un tad sākās karš… Nu kurš to varēja iedomāties, ka kaut kas tāds notiks, ka cilvēks pret cilvēku atkal ies?! Bet savā ziņā esmu priecīga, ka šo darbu neuzsāku agrāk, jo tagad tas izskatīsies pilnīgi citādi. Šī vasara man paiet, strādājot pie muzikālā materiāla, lai to pārveidotu par monooperu - es to mēģinu pārlikt uz savu balsi, jo dziedāšu viena pati. Man līdzās būs tikai pianists, vijolnieks un akordeonists, un viņiem katram būs savs tēls. Mēs būsim pavisam neliela radoša kompānija, tā pati, kas veidojām monooperu «Cilvēka balss. Telefons».
Es uz šo stāstu gribētu paskatīties caur to prizmu, ka pēdējo astoņdesmit gadu laikā, kopš 1940. gada, cilvēks neko nav iemācījies - viņš joprojām karo. Ir 21. gadsimts, bet nekas nav mainījies. Un tu nesaproti, vai tas ir diplomātijas fiasko, ka cilvēki atkal skrien ar šautenēm, vai - kas ir noticis?! Kā tā var būt?! Tas ir tik ļoti satraucoši… Ir sajūta, ka neprāts ir pārņēmis pasauli. Karš 21. gadsimtā! Kaut kas nav kārtībā pašos pamatos. Un satraucošākais ir tas, ka mēs nezinām, kā viss risināsies tālāk, mēs pat nezinām, kas notiks rīt. Un šī sajūta tiešām nav patīkama. Par to arī būs jaunā monoopera. Es tagad lasu Valentīnas Freimanes grāmatu «Ardievu, Atlantīda!» (2010). Tā ļoti viegli lasās, ir brīnišķīgi uzrakstīta, bet - es nespēju noticēt tam, kas tajā tiek aprakstīts. Pilnīgi šermuļi skrien. Šķiet, nevar būt, ka cilvēku rase tā rīkojusies, bet - tagad taču tas pats notiek Ukrainā! Un - ko mēs zinām, kas vēl var notikt… Krievija paziņojusi, ka ražos jaunus kodolieročus. Un ko mēs zinām, kā Amerika uz to reaģēs?
Es teiktu, ka tagad notiek tas pats, kas notika pirms astoņdesmit gadiem, jo - kāda ir garantija, ka tā nebūs? Un es nevaru noliegt, ka, uz šo visu skatoties, mani pārņem vieglas šausmas. Vai cilvēki tiešām domā, ka krievu puiši grib šaut uz citu tautu? Vai ukraiņu puiši grib šaut krievus? Es domāju, ka neviens to negrib, bet abi saprot: ja viņš nešaus, viņu nošaus. Kas tas ir par mehānismu, kas griež to zobratiņu, kas liek tam darboties, lai cilvēks ietu pret cilvēku? Un kāpēc visa pārējā pasaule to pieļauj?! Kur ir palicis saprāts? Kāpēc mēs runājam par aizsardzību, ja pašā pamatā uzbrukumam nevajadzētu būt?! Tāda sajūta, ka visa pasaule ir sajukusi prātā, jo tas, kas šodien notiek, ir absolūti sirreāli! 21. gadsimtā tā nevajadzētu būt, jo mēs taču gadu desmitiem ilgi esam mācījušies psiholoģiju, diplomātiju, studējuši cilvēku/valstu attiecības, runājuši par mieru, brīvību, neatkarību. Bet izrādās - un kā vēl var! Nekas nestrādā. Nekas! Sanāk, ka visus šos gadus esam tikai gudri runājuši. Tāda sajūta, ka visa pasaule ir aizmaldījusies savā demokrātijas brīvībā, demokrātija tiek absolūti pārprasta. Cilvēks jau ir iekarojis kosmosu, un tai pašā laikā viņš šodien skrien ar šauteni un šauj otru nost. Un tagad ražos vēl kodolieročus… Bet to taču darīs cilvēki, kuri lieliski apzinās, ko ar tiem var iesākt! Kas notiek?! Domāju, daudzi to nesaprot, jo notiek tiešām neiedomājamais.
Pastāsti, lūdzu, kas notiek tavā vasarā - vēl bez tā, ka gatavojies dalībai 4. Starptautiskajā Operetes festivālā, lasi «Atlantīdu» un domā par savu jauno monooperu?
Viss pavasaris bija ļoti bēdīgs, arī jūnijs man bija vēl diezgan brīvs, bet tagad, jūlijā un augustā, man ir ļoti daudz darba. Ir izrādes, festivāli, koncerti pilīs un muižās. Darbs, protams, nav atgriezies tādā apjomā, kā bija pirms pandēmijas, un es tikai lūdzu Dievu, lai rudenī atkal visu neaiztaisa ciet, lai ļauj turpināt strādāt. Katru dienu runā par saslimušo skaita pieaugumu, bet - vai tāpēc arī veselajiem atkal būs jāsēž mājās?! Tas taču sit pa ekonomiku un mūsu dzīves kvalitāti. Skaidrs, ka cilvēki slimo un slimos, taču tāpēc nav viss jāslēdz ciet. Es, piemēram, domāju, ka, uzticot sabiedrībai pašai būt atbildīgai par savu veselību, iestātos daudz lielāka kārtība. Baidoties aplipināt savus tuvākos un kolēģus, saslimušie paši izvēlētos palikt mājās, bet, ja tas tiek uzspiests ar varu, daudziem iestājas pretreakcija. Es nedomāju, ka mēs esam tik dumji, ka mums jāstāv klāt ar pātagu, tik krasi jāierobežo, jāatņem darbs. Es runāju par skolotājiem. Nu, pieņemot šādus lēmumus, drusciņ taču ir arī jādomā! Piemēram, vokālo pedagogu ir maz, un tas ir vieglprātīgi viņus atlaist. Kur atrast jaunus?! Tas nav tik vienkārši. Manuprāt, veids, kā tas viss tiek risināts, absolūti nav pārdomāts.
Jā, pavasarī, kad pirmoreiz visu aizvēra ciet, tas šķita pat mazliet kuriozi - «wow!», kā tā var būt, ka visa pasaule ir aizslēgta?! Sagadījās, ka bija labi laikapstākļi un tie, kuriem ir dārzi, lauki, varēja iet ārā un strādāt, rakt dobes. Mums, vokālistiem, vairs nebija jādomā par balsi. Atceros, kā reiz divos naktī man zvanīja kolēģi tenori, kuri sēdēja uz ezera, makšķerēja un dziedāja. Vai viņi to būtu varējuši atļauties, ja būtu jādzied izrādes? Tas bija interesants laiks - tas iedeva apjausmu, kāda būtu mūsu dzīve, ja mēs nedziedātu. Man viss dzīves ritums saistās ar balsi, man vienmēr, pat trīsdesmit grādu karstumā, somiņā līdzi ir šallīte. Nu, vienmēr! Jo, ja nu sanāk braukt ar tramvaju, kur ieslēgts kondicionieris, man bez šallītes balss uzreiz būtu ciet. Čaļi jau smējās: kad nav jādzied, var visu nakti nosēdēt laivā uz ezera, stundām ilgi dziedāt, un balss neiet ciet. Kad par to nedomā, uz to nekoncentrējies, nekas nenotiek. Jā, tas bija jautri. Bet - pagāja pāris mēneši, nauda sāka beigties, kaut kas bija jādara, taču viss joprojām bija aizslēgts… Un tad sākās «īstās jautrības».
Kas attiecas uz programmu, pie kā šobrīd strādāju, mēs nezinām, kad to varēsim parādīt. Plānojam uz nākamā gada sākumu, bet kas zina, kas gaidāms rudens/ziemas sezonā. Vēl neko skatītājiem nevaram apsolīt.
Ko vēl es daru vasarā? Man ir dārzs, kas prasa daudz darba. Vāru zaptes. Saldos ķiršus šovasar noēda strazdi. Tā nekad nebija bijis, jo man te dzīvoja vārnas un viņas savu teritoriju sargāja. Bet šobrīd man te ievākušās lielās kaijas, sēž uz palodzes un, ja nedodu ēst, kliedz. Es dodu viņām kaķu barību. Man ir sajūta, ka viņas ir padzinušas manas vārnas, tāpēc strazdi apēda ogas. Kad vārnas te dežurēja, nekas tāds nenotika.
Vai jaunajā sezonā plānots darbs arī Operā?
Šobrīd ir tikai viens piedāvājums - Džakomo Pučīni operā «Madama Butterfly» 8. septembrī. Ceru, ka būs kaut kas vēl. Un vēl es ļoti ceru, ka šajā pasaulē kaut kas mainīsies. Skaidrs, ka mainīsies, kaut kam ir jānotiek, kaut kāds rezultāts jau būs, bet mēs diemžēl nezinām, uz kuru pusi. Un vai cilvēks no tā kaut ko mācīsies? Bet - man gribas vienkārši dzīvot! Mūsu bērni, jaunie cilvēki grib dzīvot, mācīties, atklāt un izzināt jaunas lietas, bet šodien notiekošais viņiem nedod nekādu perspektīvu. Gluži pretēji - daudziem rada depresīvu noskaņojumu, jo viņi neredz nākotni. Psihologi stāsta, ka depresijā cilvēks sēž tādā kā deviņdesmit grādu leņķī ar skatu pret stūri un neredz no tā izeju. Viņam vajadzīgs kāds, kurš viņu pagriež otrādi un ļauj ieraudzīt, ka pasaule ir vaļā, ka dzīve nebeidzas šajā stūrī. Bet šodien ir sajūta, ka mēs visi esam iedzīti tajā stūrī un mums neļauj apgriezties otrādi un ieraudzīt otru pusi, plašo pasauli. Un tie, kuri mēģina griezties un meklēt risinājumu, tiek izolēti no sabiedrības. Jo neko nedrīkst, nevajag risināt. Nu, kā mēs dzīvosim tālāk?! Varbūt ir pēdējais brīdis sākt par to domāt un sākt «labot» šo pasauli.
