Kā avīžnieki uzpūta preses pīli par faraona lāstu

Zelta maska, kas klāja Tutanhamona mūmijas seju, tagad aplūkojama Ēģiptes muzejā Kairā © AP/Scanpix

Šajās dienās aprit 100 gadu, kopš Valdnieku ielejā Ēģiptē tika uzieta ieeja faraona Tutanhamona kapenēs. Arheologa Hovarda Kārtera vadītā komanda tur atrada vairāk nekā 5000 unikālu artefaktu. Taču jau pēc dažiem mēnešiem pasauli aplidoja ziņas par faraona lāstu, kas skars ikvienu, kurš atļāvies traucēt kādreizējā Ēģiptes valdnieka mieru. Pirmais šajā upuru sarakstā nonāca izrakumu finansētājs lords Džordžs Kārnarvons, bet viņam sekoja arī citi.

1922. gada 4. novembra rītā 48 gadus vecais Kārters piedzīvoja savu zvaigžņu stundu. Viņa teltī iebrāzās viens no satrauktajiem palīgiem, aicinot priekšnieku paskatīties, ko viņiem nupat izdevies uziet. Tuksneša smiltīs skaidri iezīmējās uz leju vedošu kāpņu pakāpiens. Kārters aicināja savus strādniekus rakties dziļāk, bet viņi jau arī dega nepacietībā un nebija skubināmi. Jau pēc dažām stundām arheologs stāvēja kapeņu noslēgto durvju priekšā, lasot hieroglifus, kas vēstīja, ka šeit apglabāts faraons Tutanhamons.

Kārteru gan vairāk interesēja nevis faraona vārds, bet tas, vai uz vietas ir visi zīmogi. Bija acīmredzami, ka tie ir salauzti un vēlāk kapeņu durvis aizzīmogotas no jauna. Tas varēja nozīmēt tikai vienu - arī šajā apbedījuma vietā jau pabijuši kapeņu laupītāji. Lai gan Kārters ļoti vēlējās kapeņu izpēti uzsākt nekavējoties, viņš apzinājās, ka tas būtu nekrietni attiecībā pret lordu Kārnarvonu. Galu galā, angļu aristokrāts jau bija ieguldījis milzīgus līdzekļus, lai Kārters desmit sezonas pēc kārtas varētu veikt izrakumus, kuros līdz šim nekas nozīmīgs nebija atrasts. Lords jau bijis licis saprast, ka viņa dāsnums nav neizsmeļams, un arheologs labi apzinājās, ka nu pienācis viņa karjeras izšķirošais brīdis. Tādēļ Kārters lika strādniekiem aizbērt izrakto bedri, pastiprināja apsardzi, lai kapenēs neiekļūtu neaicināti viesi, un telegrafēja uz Londonu lordam Kārnarvonam - brauciet šurp pēc iespējas ātrāk, jo šķiet, ka esmu kaut ko atradis.

Kapeņu durvis tika atvērtas vien pēc galvenā sponsora ierašanās. Jau atrodoties šaurajā priekštelpā, Kārters varēja atviegloti uzelpot - tajā bija izmētāti visdažādākie artefakti. Mazākais tas, ka tiem pašiem par sevi bija liela vērtība, bet galvenais, par ko tie liecināja - zagļus, kuri kaut kad sensenos laikos bija iekļuvuši kapenēs, kāds izbiedējis, un nekādu lielo laupījumu viņi nav varējuši aiznest. Greznība, kas valdīja kapenēs, burtiski šokēja arheologus. Tutanhamons bija samērā necils valdnieks, kurš nomira 18 gadu vecumā 1323. gadā pirms mūsu ēras. Savā neilgajā mūžā viņš nebija paspējis neko dižu paveikt, un var tikai iedomāties, kā bija iekārtotas slavenāko Ēģiptes faraonu kapenes.

Lai pienācīgi uzglabātu un iereģistrētu visus atradumus, izrakumi Tutanhamona kapenēs nerimās vēl vairākus gadus. Taču jau bez lorda Kārnarvona, kurš 1923. gada 5. aprīlī nomira Kairā. Ārsti paziņoja, ka viņam sākusies asins saindēšanās pēc tam, kad moskīta dzeltā brūcē iekļuvusi infekcija. Taču virkne pasaules laikrakstu nekavējoties sāka bazūnēt par faraona lāstu, kas ķēris lordu un draud arī citiem izrakumos iesaistītajiem.

"Nāve ātriem spārniem trauksies pie tā, kurš traucēs valdnieka mieru," - šādu uzrakstu, kas bijis iekalts Tutanhamona kapeņu sienā, citēja pasaules laikraksti, sākot ar “The New York Times”. Mūsdienās to sauktu par viltus ziņām, jo līdzīgi brīdinājumi gan bija atrasti citu valdnieku kapenēs, taču ne Tutanhamona atdusas vietā. Bet kurš gan to varēja zināt? Lasītāji alka sensācijas, un avīzes rūpējās, lai to netrūktu. Par faraona lāstu atminējās gan tad, kad 1923. gadā ar tiem pašiem simptomiem kā lordam Kārnarvonam aizsaulē aizgāja viņa draugs, amerikāņu finansists Džordžs Džejs Golds, gan pēc tam, kad 1923. gadā sieva nošāva Ēģiptes princi Alī Kamelu Fahmībeju (viņš bija viens no pirmajiem goda viesiem, kurš apmeklēja kapenes), gan gadu vēlāk, kad mīklainos apstākļos gāja bojā Arčibalds Reids, kurš bija veicis Tutanhamona mūmijas rentgena uzņēmumu, gan tajā pašā 1924. gadā, kad atentātā tika nošauts Sudānas ģenerālgubernators Lī Steks. Līdz 1939. gadam, kad aizsaulē aizgāja pats Kārters, jau bija uzskaitīti deviņi faraona lāsta upuri.

Atkal un atkal rakstot par šo lāstu, sensāciju kārotāji nepievērsa lielu uzmanību tam, ka vairums mirušo jau bija nodzīvojuši vairāk par sešdesmit gadiem, kas XX gadsimta pirmajā pusē tika uzskatīts par cienījamu vecumu. Vēl mazāk vērības tika veltīts faktam, ka desmitiem arheoloģiskajos izrakumos piedalījušies speciālisti un strādnieki, tāpat kā daudzie goda viesi, kuri kopš 1923. gada plūda uz kapenēm plašā straumē, gadiem ilgi par savu veselību nesūdzējās.

Gan Kārters, gan mūslaiku vēsturnieki ir pārliecināti, ka lielāko ieguldījumu faraona lāsta popularizēšanā devis žurnālists un bijušais arheologs, kurš specializējies tieši Ēģiptes vēsturē, Arturs Veigals. Viņš bija laikraksta “Daily Mail” speciālkorespondents Ēģiptē un regulāri mēģināja uzzināt kaut ko par izrakumu gaitu. Taču lords Kārnarvons bija noslēdzis līgumu par ekskluzīvas informācijas sniegšanu citai britu avīzei - “The Times”. Tā nu Veigalam nācās samierināties vien ar informācijas druskām, ko viņš centās kompensēt, sadomājot pats savas lasītājus piesaistošas lietas, piemēram, par faraona lāstu. Šā iemesla dēļ ar Veigalu nopietni sanīdās Kārters, kurš neilgi pirms nāves vēstulē kādai paziņai rakstījis - kauns to atzīt, bet viņam bijis patiess prieks, kad Veigals 1934. gadā nomiris no tuberkulozes. Kārteram gan nebija nācis prātā, ka šim žurnālistam būs sekotāji, kuri laiku pa laikam aktualizēs faraona lāsta tēmu.

Svarīgākais