Vai Latvijas Bankas otrais gadsimts būs trakāks par pirmo?

© Arhīvs

Savu piedzimšanu pirms tieši 100 gadiem Latvijas Bankas (LB) pieteica ar naudas vērtības palielināšanu no 500 Latvijas rubļiem līdz 10 latiem pretēji tagadējai naudas nomināldaudzuma uzpūšanai un pirktspējas pazemināšanai.

Šonedēļ 1. novembrī apritēja 100 gadu, kopš atbilstoši Ministru kabineta 1922. gada 19. septembra lēmumam jaunizveidotā LB pārņēma Valsts krāj- un kredītbankas aktīvus un jau 2. novembrī laida apgrozībā bijušos Latvijas rubļus ar uzdruku, kas pielīdzināja 500 rubļus 10 latiem. Tādējādi toreizējā Latvijas valdība radīja LB kā ieroci pret inflāciju. Tagadējai Latvijai valdībai atliek vien samierināties ar LB kā Eiropas Centrālās bankas (ECB) struktūrvienību, kas pilda centrālās bankas uzdevumu laist apritē pēc jo vairāk eiro, kuru pirktspēja sarūk proporcionāli eiro emisijas apjomam.

Savu iespaidīgo un apaļo dzimšanas dienu LB svinēja, 1. novembrī laižot klajā Inetas Lipšas uzrakstītu grāmatu “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” un 3. novembrī pieņemot apsveicējus ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu un ECB prezidenti Kristīni Lagardu priekšgalā. Arī otrajā gadījumā apsveikšana nebija bankets, bet konference “Ilgtspēja un nauda: veidojot nākotnes ekonomiku”. Starp abiem pasākumiem atklājās tik būtiska sasaiste, ka stāsts par grāmatu jāiesāk tieši ar to.

500=10! Lūk, kar kādu cīņu par cenu nomināla pazemināšanu pasaulē nāca Latvijas Banka / Arhīvs

Daudz, daudz, daudz uzslavu

Proti, “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” ir un arī nav grāmata, jo šobrīd eksistē tikai elektroniskā vidē ar visām tām priekšrocībām, ko tāda vide dod un kādas saviem lasītājiem sagādājusi arī Neatkarīgā. Tātad grāmata dabūjama bez maksas un bez nekādiem citiem ierobežojumiem vai kavēkļiem. Ikviens Neatkarīgās lasītājs var kaut vai šajā mirklī pārtapt par grāmatas lasītāju, aktivizējot saiti. Tālāk seko iespējas visu grāmatu lejuplādēt vai tās fragmentus nokopēt, interesējošos vārdus vai frāzes atrast ar datora palīdzību, tekstu un attēlus palielināt vai samazināt un pārnest arī uz papīra.

Grāmata izveidota gan PDF formātā, gan drukas formātā. Gan grāmatas autore, gan tās abu formātu maketu veidotāji rūpīgi piestrādājuši pie teksta, bilžu un atsauču izkārtojuma, lai tas atvieglotu satura uztveri. Tas ļoti svarīgi, jo grāmatā bilžu ir neparasti daudz zinātniska līmeņa izdevumam. Toties grāmatas statusam atbilstoši daudz ir atsauču. Īpašs paldies par avotu norāžu izvietojumu grāmatas atvērumu malās līdzās citējamiem tekstiem. Netrūkst gadījumu, kuros avota uzzināšana un paturēšana vērā (acīs) ir svarīga aprakstītās lietas būtības uztveršanai. Tā ļoti apgrūtināta gadījumos, kad katrs avots jāmeklē grāmatu vai to sastāvdaļu beigās, kur tos novietot ir ātrāk un lētāk no maketēšanas viedokļa.

Jāakcentē arī tas, ka lielākā daļa citātu grāmatā “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” pārlikti no iepriekš neviena neskatītiem arhīvu fondiem, kas nekādā ziņā nenozīmē, ka atsauces uz citiem pētījumiem, uz memuāriem vai uz preses ziņām būtu mazāk trāpīgas vai mazāk vērtīgas.

Grāmatā viss ir tik jauki, ka šie jaukumi jo īpaši izraisa nožēlu par “īstas” jeb rokās paturamas, acu priekšā pagrozāmas un tādā veidā vēl dziļāk pārdomājamas grāmatas neesamību.

GRĀMATAS AUTORE Ineta Lipša ar grāmatas “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” pasūtītāju Mārtiņu Kazāku pa labi un zinātnisko redaktoru Aivaru Strangu pa kreisi / Publicitātes foto, Latvijas Banka

Baņķieriem kauns runāt par naudu

Grāmatai tik tiešām ir pārdomu vērts saturs. Tāpēc paliksim cerībās, ka LB sadūšosies to pārcelt uz papīra un varbūt arī uz vēl citām valodām. Grāmatas atvēršanas pasākumā LB prezidents Mārtiņš Kazāks skaidroja tās elektroniskā formāta izvēli ar dabas resursu ietaupīšanu. Aiznākamajā dienā notikusī konference atklāja šo vārdu īsto jēgu. Nē, vārdi par dabas resursu taupīšanu nebija atruna jeb aizsegs M. Kazāka skopumam.

Ir vērts uzlūkot LB simtgades pasākumam veltītā pasākuma vietas noformējumu Nacionālās bibliotēkas Ziedoņa zālē: šeit vienkopus gan salasāmi uzraksti ar pasākuma nosaukumu, gan tāds zāles noformējums, kāda izveidošanai bankas jubilejas svinēšanai pirms dažiem gadiem nevienam prātā nevarēja ienākt.

Gints Ivuškāns/F64

Vēl nesen šāds baņķieru pasākuma noformējums izskatītos pēc apvainojuma mežsaimniekiem un veselajam saprātam. Turpretī šonedēļ ar finansēm saistītie cilvēki visiem spēkiem centās izrādīt, cik viņi advancēti, 5 - 6 stundas lūkojoties uz ekrāniem ar priedīšu jaunaudzes tik tiešam daiļo galotņu attēliem ar tādu ieinteresētību, it kā tur redzētu visu savu mūža sapņu piepildījumu. Uz skatuves tika laisti tādi un tikai tādi cilvēki, sākot ar Latvijas Valsts prezidentu Egilu Levitu, kuri runāja par banku lomu, finansējot zaļo kursu uz bioloģisko daudzveidību. Runāt par kredītiem, procentiem un inflāciju baņķieru aprindās šodien ir tumsonības un atpakaļrāpulības pazīme. Tas, protams, pārspīlējums, bet ar lielu patiesības daļu.

Gints Ivuškāns/F64

LB tagad ir par ECB vecāka ECB struktūrvienība, kuras simto jubileju ar savu ierašanos bija pagodinājusi ECB prezidente Kristīne Lagarda (attēlā). Svinības nekavēja viņu paust satraukumu par to, kas šovasar pavēries pa ECB augstceltnes logiem. Kā zināms, ECB atrodas Frankfurtē pie Mainas - pie Reinas pietekas, kas šovasar izžuvusi līdz ar visu Reinas baseinu. Tā, lūk, izpaužoties globālā sasilšana atbilstoši CO2 emisijai, ko palielinātu 300 lappušu biezās grāmatas “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” nodrukāšana uz papīra. Izlidotu M. Kazāks no bankas ar vēl lielāku blīkšķi nekā viņa priekštecis I. Rimšēvičs, ja būtu atļāvies grāmatu drukāt!

Naudas drukātāji liekuļo

Jā, pašreizējā saimniekošana pasaules mērogā tik tiešām labu galu neņems, bet ECB un tieši K. Lagardas aicinājumi šo saimniekošanu pārveidot kvalificējami tikai par liekulību. Salīdzināsim kaut vai tos CO2 emisijas apjomus, kādus būtu radījusi nenodrukātā grāmata, ar tiem apjomiem, kādus reāli radīja 3,1 triljona (ne miljarda) eiro emisija no 2019. gada 1. novembra, kad K. Lagarda stājās savā pašreizējā amatā, līdz šā gada septembrim, līdz kuram sniedzas ECB publicētā statistika. Tai skaitā pārskata pēdējā mēneša laikā ECB bilance uzpūsta vēl par 120 miljardiem eiro.

Nenodrukātās grāmatas radītais CO2 tikai par procenta simtdaļām vai tūkstošdaļām palielinātu CO2 daudzumu, ko gaisā izpūta eiro drukāšana uz papīra, pat ja papīrs vajadzīgs tikai nelielai daļai no kopējās eiro emisijas, ko pārsvarā veic bezskaidrā naudā. Bet galvenais taču ir tas, ka eiro tika un tiek drukāti, lai mākslīgi uzturētu pieprasījumu pēc precēm un pakalpojumiem, kuru ražošanā vai sniegšanā nekas nevar notikt bez tā saukto siltumnīcefekta gāzu emisijas virs cilvēku elpošanas un vēl dažu dzīvības uzturēšanas procesu radītā līmeņa.

Ja ECB dabas aizsardzības lozungi nav vieni vienīgi meli, tad varbūt ECB drukā eiro un izraisa inflāciju ar mērķi sagraut Eiropas Savienību pēc Padomju Savienības parauga, kura savas pastāvēšanas pēdējos gados drukāja rubļus tieši tāpat, kā tagad ECB drukā eiro. Rezultātā PSRS sagrūšana aizrāva sev līdz arī lielu daļu rūpniecības u.c. saimniekošanas izpausmju, kuru pazušana tik tiešām uzlaboja ekoloģisko situāciju Latvijā un piedevām atbrīvoja vietu Latvijas Bankas atjaunošanai.

LB simtgades pasākumā M. Kazāks un viņa viesi viens no otra pārņēma labus novēlējumus LB uz nākamajiem simts gadiem. Pašreizējā situācija pasaulē mudina atzīt, ka par LB pēc simts gadiem mēs spējam pateikt tikpat maz, cik maz LB nākotni līdz 2022. gadam varēja iedomāties tie cilvēki, kuri 1922. gadā LB nodibināja.

Tālākā vai pavisam tuvā nākotnē iespējamie blīkšķi var arī atbrīvot LB no tagadējās liekuļošanas, t.i., atļaut nodrukāt labu grāmatu. Par tās elektroniskā formāta priekšrocībām jau teikts un labi, ka tās ir radītas, taču notikumi pavisam netālu no Latvijas brīdina, cik viegli šīs priekšrocības var pazust līdz ar internetu un elektrību. Kaut cik pamanāmā tirāžā izdota grāmata tādā gadījumā sniegtu papildu drošību jeb cerības atjēgties labākos laikos pēc sliktiem laikiem, ar tiem šajā gadījumā saprotot elektronisko datu masīvu demolēšanu ar spridzināšanu, dedzināšanu vai cenzēšanu.

Jaunās grāmatas raduraksti

Arhīvs

Arhīvs

LB simtgadei pieskaņotā grāmata izvērš vienu no sadaļām uz LB 90 gadu jubilejai veltītajā grāmatā “Latvijas Bankai XC”, kurā bija mēģināts aprakstīt iestādes pastāvēšanu līdz 2012. gadam. Desmit gadus atpakaļ izdotā grāmata neizlaida arī padomju periodu un vācu okupācijas periodiņu, jo tie taču neizslēdza ne naudas lietošanu, ne banku izmantošanu naudas aprites regulēšanai. Vēl tālāk sekojošais stāsts par LB pēc tās atjaunošanas diemžēl saturēja darvas karotes medus mucā. Uz tām nācās norādīt 2012. gada 22. novembra publikācijā “Satura vietā spožums”, mērķējot uz LB nevēlēšanos vai neprasmi atzīt savas neveiksmes, kuru simbola vietu ieņēmis bankas “Baltija” krahs. Toreizējā grāmata kļuva par ilustrāciju tēzei, ka vēsturnieku stilā nemaz nevar aprakstīt neko, kas jaunāks par 50 gadiem.

Tagadējās grāmatas “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” jau nosaukumā uzrādītā laika perioda principiālā pieejamība vēsturiskai izpētei bija priekšnoteikums, bet ne garantija lieliskam rezultātam, kādu I. Lipša sasniegusi. Viņa ir Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošā pētniece, vēstures doktore (2009), ar iepriekšējām publikācijām augstu prestižu jau nopelnījusi. Grāmatas zinātniskais redaktors ir prof. Dr. habil. hist. Aivars Stranga. Grāmatas atvēršanas pasākumā autore pateicās arī citiem vēsturniekiem un LB darbiniekiem par palīdzību grāmatas radīšanā.

Stāstot par grāmatas tapšanu, I. Lipša kā tās satura priekštečus izcēla “Latvijas Bankai XC” nodaļas “Latvijas Banka (1922-1940)” autoru Āri Puriņu un 1968. gadā emigrācijā izdotā lieldarba “Latvijas saimniecības vēsture, 1914-1945” autoru Arnoldu Aizsilnieku. Grāmatas “Latvijas Bankas vēsture, 1922-1940” ievadā I. Lipša atzīmējusi arī A. Strangas monogrāfijas par Latvijas ārējiem ekonomiskajiem sakariem no 1919. gada līdz 1940. gadam (2015) un par K. Ulmaņa autoritārā režīma saimniecisko politiku (2017 un 2020), Edmunda Krastiņa apceri par Latvijas rūpniecību 19. un 20. gadsimtā (2018) un vairākas Viestura Paula Karnupa publikācijas, tai skaitā grāmatā “Latvijas Bankai XC”.

Vai vēsture spēj mācīt?

Paldies LB arī par piemēru, kā iekļaut jaunajā grāmatā ietvertos faktus cilvēku domāšanā un saziņā. Proti, LB noorganizēja un tagad visiem interneta lietotājiem eksponē arī sarunu, kurā līdz ar I. Lipšu piedalījās vēsturnieki A. Stranga, Gatis Krūmiņš, Ēriks Jēkabsons un Jānis Šiliņš, kā arī sarunas vadītājs Eduards Liniņš. Pamattēma šajā sarunā un droši vien daudzos nākamajos gadījumos, kad grāmatas lasītāji gribēs paši apjēgt un citiem atklāt tās saturu, ir argumentu meklēšana pozitīvam vai negatīvam vērtējumam par grāmatas nosaukumā uzrādīto laika periodu no makro un mikro ekonomikas rādītāju viedokļa. Jauki, ka karā sevišķi izpostītā un izmocītā Latvijas Republika savu pirmo pastāvēšanas periodu pabeidza ar iekšzemes kopproduktu attīstītāko Eiropas valstu līmenī, ja to pārrēķina uz nelielo Latvijas iedzīvotāju skaitu. Mazāk jauki, ka 1913. gada saimniekošanas vērienu Latvija līdz 1940. gadam tomēr neatguva.

Gan no vienas, gan no otras puses var jautāt, vai LB varēja rīkoties savādāk un padarīt valsts kopējos saimniekošanas rezultātus vai nu vēl labākus, vai mazāk sliktus. Tālāk seko mēģinājumi saskatīt, kādi toreizējā laika aspekti daudz maz atkārtojas tagadējā laikā un vai vēsture māca, ka tagad vajag rīkoties vai nu tieši tāpat, vai noteikti savādāk, nekā jau tika neveiksmīgi izmēģināts 1920.-1940. gadā.

Savus likteņus cilvēki izdomāt nespēj

Arhīvs

Kā pierādījumu vajadzībai parakāties senos laikos, lai labāk saprastu jaunos laikus, demonstrēsim I. Lipšas sagādāto citātu no LB darbinieka Konrāda Kacena (1895-?, attēls no avīzes “Latvis” 1926. gadā) raksta Finanšu ministrijas izdotā žurnāla “Ekonomists” 1930. gada 6. numurā:

- Nav domājams, ka mums trūktu cilvēku, kam būtu vēlēšanās strādāt zinātnisku darbu tautsaimniecības nozarē. Diemžēl trūkst līdzekļu, no kādiem zinātnieks - tautsaimnieks lai eksistētu, nododoties savām studijām. Mūsu laikmetā un apstākļos nav cilvēku, kas to varētu darīt bez peļņas nolūka, dzīvojot pie tam no sava kapitāla. Zinātniski pētījumi prasa kvalificētu darbaspēku un tātad arī būtu atalgojami kā kvalificēts darbs. Tā kā šādu atalgojumu tautsaimniecisku izdevumu autori pie mums gandrīz nekad nedabū un no savas literāriskās darbības [zinātnisko pētījumu publicēšanas] dzīvot nevar, tad viņi sastādās no ļaudīm, kam savu uzturu jānopelnī citādā veidā, piem., kā ierēdņiem vai mācības spēkiem. Protams, literāriskai darbībai viņi var izlietot tikai savu brīvlaiku, tātad nevar koncentrēties un ziedot tai nedalīti savas spējas. Maz ir vispār tādu, kam pietiek enerģijas un izturības šādai divkārtīgai darbībai.

Neiespējamība padomāt par ekonomikas un vispār par sabiedrības attīstību arī K. Kacenam izmaksāja dārgi. Viņš par to atdeva savu dzīvību, jo viņa uzvārds atrodams grāmatā “No NKVD līdz KGB” publicētajā padomju represiju upuru sarakstā. Viņa apcietināšana datēta ar 1941. gada 23. jūniju. K. Kacens nebija uzkalpojies līdz LB padomes, valdes vai struktūrvienību vadītāju posteņiem, kurus ieņēmušo cilvēki biogrāfijas veido ļoti iespaidīgu sadaļu I. Lipšas grāmatā. Liela daļa no viņiem tika nogalināta.

Svarīgākais