Šis ir patiess stāsts bez izdomājumiem, kuru man uzticēja Straupes slimnīcas bijušais galvenais ārsts, nu jau nelaiķis. Stāsts par uzliesmojušu, bet tā arī izplaukt un īstenoties nepaguvušu mīlestību.
Kapos nebija daudz cilvēku: aukstais pavasaris vēsināja ne tikai rokas un kājas, bet arī atmiņas - kapu kopiņu apčubinātāju bija maz. Bet Emīlijai tas patika daudz vairāk nekā apmeklētāju manifestācijas: tad viņa minstinājās sēsties pie jebkura kapa - varēja atnākt īstie radinieki, un tad bez izbrīna un jautājumiem neiztikt...
Emīlijai patika kapos sēdēt vienai pašai: viņa izņēma no somas savu dzeju kladi, iesākumam nolika to sev blakus, ieskatījās kapa pieminekļa uzrakstā un domāja, domāja... Re, cik jauns cilvēks, viņa sevī pārlika, droši vien viņu nobeidza nelaimīga mīlestība. Kāds viņš bija? Noteikti ugunīgs un karsts. Tāds kā, piemēram, Rets Batlers no “Vējiem līdzi”. Viņš karsti mīlēja savu izredzēto, bet viņa... Viņa nodeva savu vīrieti! Un tad Rets Batlers darīja sev galu. Jā, izlēma Emīlija, par to es uzrakstīšu stāstu.
Sieviete nopūtās, paņēma dzeju kladi un klusā balsī sāka lasīt savu dzeju - tam, kapā dusošajam. Emīlijai šķita, ka viņš klausās, un sirdij kļuva tā kā vieglāk. Emīlija izņēma no somas dzeltenu dvielīti, paklāja to uz soliņa, tad, tramīgi palūkojusies apkārt, aši atskrūvēja somā aicinoši dusošo ķiršu liķiera blašķīti, nolika to uz dvieļa gala kopā ar mazmazītiņu spicglāzīti. Pārliecinājusies, ka tuvumā neviena nav, viņa ielēja glāzē tumšsarkano šķidrumu un ar profesionālu kustību iemeta glāzes saturu mutē. Liķieris saldi apdedzināja rīkli. Emīlija tīksmē aizvēra acis.
Kad sieviete tās atvēra, viņa pēkšņi pamanīja kādu vīru, kurš, lūkodamies apkārt tikpat zaglīgi kā Emīlija, gāja no kapa uz kapu un lasīja maisiņā pusdegušo sveču galus, kuru nebija daudz: kur tie laiki kopš kapu svētkiem...
Vīrieša skatiens pārslīdēja pāri vietai, kur sēdēja sieviete, un viņa nevilšus sarāvās. Un ne tikai no urdīgajām domām par to, kāpēc vīrietis lasa sveces - taču ne jau pārdošanai! Viņa seja šķita kaut kur redzēta. Tā atgādināja kaut ko ļoti tālu un... Emīlija ātri salika somā savu bagātību un sparīgi devās pie vīrieša. Viņš tajā brīdī apsēdās uz kāda soliņa.
- Sveicināti! - Emīlija droši iesāka.
Vīrietis sarāvās: viņš, šķiet, nevēlējās nevienu redzēt un drudžaini slēpa sveču maisiņu azotē.
- Sveiki... - viņš norūca.
- Nebaidieties, es jau neko sliktu... Es tikai gribēju pajautāt, ko jūs... ar tām svecēm...
- Nu... Man tās vajag... - vīrietis negribīgi attrauca.
- Bet tās taču var nopirkt veikalā! - Emīlija izbrīnā iesaucās.
- Es... nevaru.
- Sveces jau nemaksā dārgi, - Emīlija nerimās.
- Es vienalga nevaru.
- Nu labi... Ko es jūs tincinu. Sakiet, kā jūs sauc?
- Pēdējo gadu laikā neviens nav interesējies, kā mani sauc. Nu, Lotārs.
- Lotārs?! - Emīlija cerīgā sajūsmā iesaucās. - Man klasesbiedrs arī bija Lotārs. Vai jūs gadījumā nebeidzāt Lukstiņu vidusskolu?
- Nu, beidzu, - vīrietis neuzticīgi pablenza uz Emīliju. - Un kas tad ir?
- Tad jau mēs esam klasesbiedri! Lotār, es esmu Emīlija! - viņa mazliet teatrāli piecēlās un sniedza abas rokas.
Lotārs palūkojās uz savējām un nomurmināja:
- Man rokas netīras...
- Tas taču nekas! Lotār, tas ir tik neparasti, ka esam satikušies kapos pēc tik daudziem gadiem! - Emīlijas sajūsmai nebija robežu.
- Nekā neparasta šeit nav, - Lotārs nedalījās ar Emīliju viņas emocijās, - varam vienīgi priecāties, ka mūs te neviens vēl nav ienesis...
- Tu nu gan esi filozofs, - Emīlija viltīgi pasmaidīja, - tāds tu jau skolā biji. Pastāsti, kā tev iet.
- Labāk par visiem, tikai neviens neapskauž, - Lotārs atbildēja ar kaut kur dzirdētu teicienu.
- Nu, labi, labi, - Emīlija priecīgi vidžināja, - tu atceries, tev skolā bija iesauka - Lotiņš.
- Skaidrs, ka atceros. Bet es tevi saucu par Emīti, - beidzot Lotārs atdzīvojās.
- Ar ko tu nodarbojies? Es, piemēram, strādāju bibliotēkā, - Emīlija, lepni iesākusi stāstu par sevi, kautri turpināja, - un šo to arī saceru.
- Ak tā? - ar pieklājīgu interesi atjautāja Lotārs.
- Tu varētu atnākt pie manis uz bibliotēku, mums ir daudz labu grāmatu, - aicinoši palūkojusies uz Lotāru, Emīlija turpināja.
- Diez vai... Es neeju cilvēkos, - Lotārs strupi pabeidza tēmu.
- Kāpēc? - Emīlija apjuka.
- Tāpat vien, - Lotārs, celdamies kājās, attrauca, - nu labi, man vairs nav laika. Parunāsim nākamsvētdien, ja gribēsi. Es te esmu reizi nedēļā.
- Jā, nākamsvētdien, - Emīlija, arī uztraususies kājās, žirgti turpināja, - te ir tik mierīgi. Tāda radoša gaisotne... Var palasīt dzejoļus un radīt jaunus...
Bet Lotārs vairs nedzirdēja Emīliju: viņš ātri devās uz kapu vārtiem, un Emīlija ar sapņainu skatienu pavadīja Lotāra stāvu, kas pazuda tikko dzimušajā mijkrēslī...
x x x
Lotārs ar prieku palūkojās kalendārā: tas rādīja pirmdienu. Viņš, laimīgi smaidīdams, izņēma no maisiņa šņabja pudeli un svinīgi nolika to uz galda. Apkārt bija aizdedzinātas svecītes, daudz svecīšu... Tās dega, viegli trīsuļodamas un mezdamas siltas ēnas uz nabadzīgo, bet kārtīgo Lotāra istabu. Lotārs lēni, it kā attālinādams kādu tikai viņam vien zināmu baudu, attaisīja degvīna pudeli, paņēma zīmuli un rūpīgi novilka svītriņu uz etiķetes. Puse, viņš nodomāja. Lotārs uzšķīra uz galda blakus svecēm rāmi gulošo Nīčes “Tā runāja Zaratustra”.
Viņš ielēja glāzē dzidro šķidrumu, iedzēra to un sāka lasīt Nīči nejauši atšķirtajā vietā. Viņš piecēlās kājās un uzrunāja iedomāto studentu auditoriju. Lotārs viegli pasmaidīja, pamāja saviem “studentiem” ar roku un no jauna apsēdās pie galda. Viņš atkal ielēja šņabi, rūpīgi sekodams, lai netiktu pārsniegta puse.
Vīrietis atgāzās krēslā, ar baudu iedziļinādamies “Zaratustrā”. Cik dzīve gan ir dažāda, viņš nodomāja, nāve ir tikai tās turpinājums, nekas cits. Un Emīlija... Jā, ko tad Emīlija? Patiešām klasesbiedrene. Tāda interesanta, jā. Bibliotēkā strādā, ko tu neteiksi. Vajadzēs kādu grāmatu palūgt.
Pēc kāda laiciņa Lotārs nopūta gandrīz izdegušās sveces, un istaba vienā mirklī iegrima samtainā, dziestošu sveču piedūmotā tumsā. Lotārs jutās gandarīts. Šīs pirmdienas, viņš laimīgi nopūtās, tās ir tik... sulīgas.
Tā viņš aizmiga, uzvilcis līdz zodam vecu, plānu sedziņu, kas tik tikko apsedza viņa izstieptās kājas. Miegā Lotārs pacēla roku, it kā uzrunādams kādu. Droši vien viņa studenti tur klīda sapņu gaiteņos...
x x x
Lotāra nedēļa pagāja tikpat līdzīgi kā visas pārējās. Bija pienākusi svētdiena, nolādētā svētdiena, kad atkal vajadzēja vilkties uz kapiem, lai salasītu kārtējo porciju sveču galu. Laime, ka pa nedēļu bija iekrājušies vienpadsmit eiro: kaimiņam malka saskaldīta un logi nomazgāti. Tur jau sanāk... Pudelīte, mana mīļā! Lētā, bet labā!
Lotārs pastiepās pēc degvīna pudeles. Viņš pacēla to pie acīm: pudelē sērīgi skalojās labi ja karote šņabja. Lotārs atvēra skapīša stikla durvis, aiz kurām bija nolikta ķilavu bundža. Blakus kārtīgi mirdzēja sudraba dakšiņa un karote. Lotārs izlēja šņabja pārpalikumu karotē: tā sanāca pilna. Pat ar jumtiņu, pie sevis nosmējās Lotārs. Viņš ielēja mutē dzidro dārgumu, priecīgi noskurinājās un ar dakšiņu rūpīgi izmakšķerēja no bundžas ķilavu. Tā “aizgāja” turpat, kur šņabis.
Lotārs, pēdējo reizi noglāstījis tukšo pudeli, izmeta to papīrkurvī, tajā pašā brīdī pārstādams par to domāt. Viņš ietērpās savā padilušajā mētelītī, paķēra plastikāta maišeli un izgāja pa durvīm.
x x x
Emīlija sarunātajā svētdienā bija uzposusies vēl krāšņāk. Viņa nervozi staigāja pa kapiem un meklēja Lotāru. Beidzot Emīlija viņu ieraudzīja. Silti iepukstējās sirds, un viņa, kā spārnos pacēlusies, steidzās pie Lotāra.
- Sveiks, Lotiņ! Atkal lasām sveces? Es varu palīdzēt, - viņa čivināja.
- Nu, ko tu... Diez vai tu gribēsi to darīt, ja uzzināsi, kāpēc man tas jādara.
- Es esmu tik saintriģēta, tik... - Emīlijai aizrāvās balss. - Atceries, mēs skolas laikā gājām uz kapiem. Tu man stāstīji visādus šausmu stāstus.
- Jā, un tu tā baidījies, - arī Lotāra balsī ieskanējās aizkustinājums, - bet tagad tik daudz gadu pagājis. Viss mainījies. Redzi, man jau sirmi mati, bet tu vēl tikpat skaista kā agrāk.
- Nu, beidz, Lotiņ... Cik nu es vairs skaista... - Emīlija samulsa.
Lotārs nedroši pieskārās Emīlijas garajiem, rudajiem matiem, kas bija sakārtoti dīvainā mezglā. Satrūcies par savu pārdrošību, viņš atrāva roku atpakaļ.
- Piedod... Es tā kā tāds zaglis... Ko tu vīram teiksi... - Lotārs samulsa vēl vairāk.
- Neko jau tu nezodz, - Emīlija nopūtās, - es tā arī neapprecējos.
- Es arī ne, - Lotārs piebalsoja, - man jau svarīgākais bija mācīties. Bet kam tie filozofi tagad vajadzīgi... Es jau ilgu laiku nestrādāju.
- Kā tad tu iztiec? - Emīlija satraukti iejautājās.
- Tā arī iztieku, - Lotārs paraustīja plecus.
- Tu pārdod sveces?! - Emīlija, pati neticēdama saviem vārdiem, iesaucās.
- Nē, sveces man gaismai vajadzīgas.
- Tu esi tik romantisks! - Emīlija staroja. - Tāds pats kā es. Un tagad, šajā morāliski tumšajā laikā, gaisma tik ļoti vajadzīga!
- Mhm, - nenoteikti norūca Lotārs, - klausies, tu varētu man palīdzēt... sveces lasīt. Rīt atnāc pie manis ciemos. Tad arī palasīsim dzeju un filozofus. Bet skaties, ka tevi te kāds neierauga: nekā laba jau nav, ka mēs te līkņājam...
Emīlija ar prieku pietecēja pie kārtējā kapa, kur kluknēja divas nodzisušas svecītes. Emīlija aši un vingri tās cēla ārā un meta maisā. Viņa pie sevis kaut ko dungoja, šķiet, “Vīrietis labākos gados”.
x x x
Emīlija patiešām atnāca pie Lotāra. Ieraudzījusi neskaitāmās Lotāra istabā sadegtās sveces, Emīlija iesaucās:
- Pie tevis tik jauki... Tik daudz sveču.
- Tās jau mēs abi vakar salasījām, - Lotārs ar vieglu lepnumu attrauca.
Uz galda vientuļi, tāpēc svinīgi slējās pilna šņabja pudele, un kā mazi zaldātiņi blakus sardzē stāvēja divas nelielas glāzītes.
- Mēs to šņabi... bez nekā? - Emīlija iejautājās.
- Ja gribi, man ir ķilavas, - Lotārs iesāka.
- Nē, nē, pēc tam smird rokas! - Emīlija atgaiņājās. - Vai dieniņ, - viņa pēkšņi pielēca kājās, - man taču ir dāvana!
Emīlija izņēma no somas kādu nelielu dzejoļu grāmatiņu un pasniedza to Lotāram.
- Paldies, - Lotārs aizkustināti nočukstēja. Viņš salēja glāzēs šņabi, piecēlās kājās un jautāja:
- Nu, par ko tad dzersim?
- Par šo brīnišķīgo tikšanos.
Kad šņabis jau bija “nokritis” lejā, Lotārs pavisam nopietni iesāka:
- Tagad klausies. Pirms daudziem gadiem mani izmeta no darba. Dzīvoju pie saviem vecākiem - tepat. Darba nebija, nekā nebija. Visādi piepelnījos. Pirms sešiem gadiem nomira tēvs un māte. Paliku viens. Bet dzīvokli privatizēt viņi bija paspējuši, un tas palika man. Ar visām mēbelēm un grāmatām. Ar visu ģimenes sudrabu. Mamma pirms nāves piekodināja, lai es neko nepārdodu, lai arī cik man būtu grūti. Naudas man nebija un nav. Bet visādas gāzes, ūdeņi un elektrības maksā naudu.
- Tu gribi teikt, ka... tev nav elektrības, gāzes un ūdens? - izbrīnā iepletusi acis, Emīlija jautāja.
- Nav, - Lotārs noskaldīja.
- Tātad tās sveces... - Emīlija apklusa un jautājoši paskatījās uz Lotāru.
- Jā, jā, - Lotārs māja ar galvu, - sveces man elektrības vietā. Ja gribas paēst ko siltu, aizeju uz kādu baznīcas virtuvi. Ūdeni, ja vajag, atnesu burkā no kaimiņiem. Aukstās dienās ietinos segā.
- Lotār, bet kā tad...
- Kā tā var dzīvot? Laikam tieši to tu gribēji vaicāt, - Lotārs rezignēti novilka, - mierīgi tā var dzīvot. Pirmdienā es nopērku pudeli šņabja, lasu Nīči vai Kantu, izdzerdams pusi no pudeles. Otrdienā izdzeru pusi no pārpalikušās puses. Un tā līdz svētdienai, kad palikusi viena karotīte. Tad arī eju uz kapiem pēc kārtējās sveču devas.
- Lotiņ, mīļais... - Emīlija bija tik satriekta, ka nespēja pat neko pajautāt. - Es taču... tev varu palīdzēt!
Lotārs paņēma Emīliju aiz pleciem un, krietni sapurinājis, klusi, bet noteikti teica:
- Kā tu man vari palīdzēt?! Kā? Ielikt nabagmājā? Aizvest uz slimnīcu, lai pārbauda manas aknas? Es taču neko citu nedaru kā vienīgi dzeru. Es tāpat zinu, ka esmu nopietni slims. Kaut kāds hronisks B hepatīts aktīvā formā. Jāvelkas vien uz kapiem. Vienīgā meitene, kuru mīlēju, pazuda tūlīt pēc skolas beigšanas, nevienu tādu vairs nesatiku, paliku viens. Māte ar tēvu - kapos. Darba nav. Sāku dzert. Dzēru... bezbožno. Kas dzērāju būtu atturējis no dzeršanas? Neviens. Mani vienīgie draugi ir Nīče un Hēgelis. Tagad gan tikai viena pudele uz visu nedēļu...
- Nevajag tā, Lotār. Tu neesi dzērājs. Tu esi... tu esi mans mīļotais.
- Kas, kas?
- Īstenībā jau tu no manis aizmuki, - Emīlija sasparojās, - atceries, pēc skolas izlaiduma balles mēs norunājām braukt uz Rīgu kopā, lai stātos vēsturniekos, bet tu pēkšņi aizbrauci ar vecākiem, man neko neteikdams. Kā es varēju zināt, kur tu esi. Nu, un es iestājos filologos. Bet tur jau vīriešu nav!
Emīlija lepni izvilka no somas liķiera pudeli un turpināja:
- Bet man nevajag vīriešu palīdzību. Es pati visu varu izdarīt!
- Nu re, kā, - Lotārs, kāri skatīdamies uz pudeli, novilka, - vienīgi... Es jau liķierus nedzeru. Man ir sava marka un doza. Neesmu jau nekāds alkoholiķis.
- Un vai tad es esmu? Šis dzēriens man palīdz radīt, - paskaidroja Emīlija.
- Ko tad tu radi?
- Literārus darbus. Esmu rakstniece.
- Un kur tad publicē tavus darbus? - Lotārs šķita patiesi ieinteresēts.
- Neviens pagaidām nepublicē. Eh, ielej labāk!
Lotārs tīksmīgi saberzēja rokas, salēja pa glāzēm tumšsarkano šķidrumu un ierunājās:
- Nu tad...
- Nē, vajag skaistāk, - Emīlija maigi iebilda. Viņa izņēma no somas dzejoļu grāmatu, nolasīja kādu pantu un turpināja:
- No šā brīža, Lotiņ, mūsu dzīve ievirzīsies pavisam citās sliedēs. Par to arī iedzeram.
- Interesanti, kādās, - Lotārs, guldzoši norijis liķieri, lietišķi painteresējās.
- Mēs dzīvosim kopā, cietīsim un priecāsimies kopā, mums būs elektrība un ēdiens katru vakaru. Es tev lasīšu dzeju, tu man skaidrosi filozofiju, - Emīlija runāja, it kā svinīgi deklamējot.
- Tā uzreiz...
- Nekas nav uzreiz. Es tevi visu mūžu gaidīju, tu mani arī, - Emīlija turpināja svinīgo vakaru.
- Tiešām? Kāpēc es to nezinu? - Lotārs ar vieglu ironiju pajautāja.
- Tūlīt uzzināsi, - Emīlija apsēdās blakus Lotāram un neveikli sāka glausties viņam klāt. Šķita, ka Emīlija to nekad nav darījusi - vienīgi redzējusi filmās un lasījusi romānos. Lotārs nepretojās, viņš pat sāka gausi atsaukties uz viņas glāstiem, un šis viņu maigums izskatījās gan aizkustinošs, gan smieklīgs...
Kad viss bija beidzies, Emīlija uztrūkās sēdus, norāva uz leju saņurcītos svārkus un klusi iesaucās:
- Vai dieniņ... Kā es tā...
Lotārs arī izskatījās tikpat apmulsis:
- Kaut kā stulbi sanāca, - viņš nomurmināja, - varbūt iedzersim?
- Jā, jā, - Emīlija mundri atsaucās. Iedzērusi viņa atsāka:
- Varbūt... Mana bibliotēka ir tepat netālu. Rīt no rīta man jābūt darbā. Ja nu es te paliktu?...
- Man nekā nav, - Lotārs nedroši noteica.
- Es visu nopirkšu! Mums viss būs!
- Nu labi...
Sveces dzisa cita pēc citas, un drīz vien iestājās dziļa, maiga tumsa.
x x x
Emīlija izdarīja visu, kā bija solījusi: viņa samaksāja par elektrību, nopirka krāsnij malku, ik dienu gatavoja kādu ēdienu. Lotārs darbojās pa māju, Emīlija gāja uz bibliotēku. Viņa bija sajūsmā par jauno dzīvi, bet Lotārs... mēģināja būt sajūsmā. Īstenībā vienīgais, kas viņam gāja pie sirds, bija tas, ka Emīlija gādāja par galda rotu - dzērieniem. Tā ritēja diena pēc dienas...
...Kāds vakars pienāca tāpat kā visi citi: tikai šoreiz Lotārs nezin kādēļ kaut kur bija aizkavējies. Varbūt atkal kādam skalda malku, Emīlija domāja. Minūtes ritēja, un viņa sāka kļūt aizvien niknāka.
“Iesprūdis kaut kur... Es par viņa mājas omulību rūpējos, bet viņš, viņš... Nav brīnums, ka cietumi pilni ar vīru slepkavām,” viņa dusmīgi domāja, “ak dievs, cik es esmu nelaimīga! Vai tad mēs šovakar nevarējām mierīgi pasēdēt ģimenes lokā?”
Pēkšņi viņa sadzirdēja, ka pie durvīm kāds ķimerējas. Nu tad beidzot! - Emīlija pielēca kājās un skrēja pie durvīm.
Tas, ko viņa ieraudzīja, neatbilda viņas ideāliem un cerībām. Lotārs bija neglābjami piedzēries, viņš tik tikko stāvēja kājās. Rokās viņam bija maisiņš, no kura ārā spraucās sveču gali.
- Lotiņ, kur tu biji? Es tev zupiņu uzvārīju! Re, arī šņabītis un liķierītis tepat!
- Em... Emīlij... Es esmu sapratis savas dzīves norīkojumu... Es biju kapos, - Lotārs, ar grūtībām vilkdams nost mēteli, šļupstēja.
- Lotār! Atkal?! Bet mēs taču norunājām, ka pēc svecēm uz kapiem vairs neiesim! Mums taču ir elektrība! Un dzeju mēs varam lasīt arī lampas apgaismojumā!
- Zini ko... Sarullē to savu dzeju... un iebāz...
- Kur lai es to... iebāžu? - Emīlija, atkritusi krēslā, sāka šņukstēt.
- Un šito bunduli... turpat, - Lotārs ar drebošu pirkstu norādīja uz kūpošo zupas katlu.
- Tu, nelieti, kur tava sirdsapziņa? - Emīlijai aizlūza balss, to izkliedzot.
- Kur mana sirdsapziņa? - žagojās Lotārs. - Palika kapos. Mēs ar družkām mazliet iedzērām. Vienu sauca Hēgelis, otru - Kants. Nīče nebija atnācis, jo gaidīja mani mājās. Tad es sapratu, ka tavas zupas man nav vajadzīgas. Un tavs bib... biblo... bibliotēkas režīms... arī ne. Tramvajs tevi gaida aiz stūra.
Emīlijā vēl bija cerība: varbūt kaut kas mainīsies Lotāra uzvedībā? - bet tad, sapratusi, ka visam beigas, sirdsēstos iesita Lotāram vārgu pļauku, norāva no pakaramā savu mēteli un apņēmīgi devās uz durvju pusi. Tad attapusies ieskrēja istabā, paķēra no galda liķiera pudeli, iebāza somā un, lepni pacēlusi, galvu izgāja pa durvīm.
Lotārs neskrēja pakaļ, viņš, iededzis sveces un izslēdzis elektrību, apsēdās savā krēslā un paņēma Nīčes “Zaratustru”. Nīče viņam uzmundrinoši uzsmaidīja, Lotārs ielēja glāzē šņabi, pēc tam liķieri un, laimīgi nopūties, izdzēra maisījumu.
- Brīvs, - viņš smaidīdams nočukstēja un, sazvērnieciski piemiedzis aci Nīčem, sāka sarunu ar savu veco draugu. Lotārs beidzot saprata, ko Zaratustra bija noklusējis: vientulību nav iespējams aizkrāsot ar vecām, izbalējušām atmiņām.
x x x
Emīlija atkal sāka iet uz kapiem. Protams, svētdienās. Vairāk par visu savā nejēdzīgajā dzīvē viņa gribēja vēlreiz satikt Lotāru: izrunāties, pārliecināt viņu, salabt. Viņa atkal lasīja dzeju, atkal dzēra ķiršu liķierīti un slaucīja asaras. Bet Lotāru viņa nemanīja.
Kārtējo svētdienu viņa ieraudzīja kādu vīru, kurš, tramīgi lūkodamies apkārt, lidināja pa gaisu papīra lidmašīnītes. “Interesanti, kāpēc viņš kapos laiž lidmašīnas? Varbūt viņa sieva nositusies aviokatastrofā? Cik viņš nelaimīgs un skaists! Viņam noteikti patiks dzeja! Man ar viņu katrā ziņā jāiepazīstas,” Emīlija domāja, apņēmīgi piecēlusies no soliņa, “bet kur es viņu esmu redzējusi? Varbūt kādā Filoloģijas fakultātes ballē?”
Emīlija šoreiz kļūdījās: vīrs ar lidmašīnītēm izrādījās viltota Aviācijas institūta diploma īpašnieks un izbijis drošības dienesta virsnieks. Viņam nepatika nedz dzeja, nedz filozofija, bet uz bibliotēkām viņš negāja tāpēc, ka viņam riebās grāmatas un pārgudras vecenes.
Bet tas viss savukārt patika Emīlijai. Kādu brīdi pamitinājusies pie aviācijas un drošības dienesta korifeja, viņa ar lepni paceltu galvu no viņa aizgāja: nav taču vērts tērēt savu mirdzošo talantu visādiem no dzīves ratiem izkritušajiem!
Un viņa atkal gāja uz kapiem, lai satiktu savu mīļoto Lotāru. Bet viņš nezin kādēļ nerādījās.
Emīlija taču nevarēja zināt, ka Lotārs, iemācījies no viņas dzert liķieri kopā ar šņabi un lielos daudzumos, reiz kādā pirmdienā tiktāl aizlīgojās, ka viņa miesa neizturēja: Lotārs, iededzis pēdējās sveces savā mūžā, aizgāja filozofēt pie saviem draugiem Kanta, Nīčes un Hēgeļa. Uz citiem - daudz laimīgākas dzīves laukiem. Uz tādiem, kur nav vientulības, nav vecu un pabalējušu atmiņu.
