Balsotāji par Neatkarības deklarāciju nav vīlušies, kaut arī "apkārt pilns ar čekistiem un komunistiem"

© F64

Viņi bija 138 – Latvijas Republikas Augstākās Padomes deputāti, kuri 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Neatkarības deklarāciju. Daudzu vairs nav kopā ar mums: viņi no Viņsaules vērtē mūsu drosmi un mazdūšību, mūsu kļūdas un uzvaras. Bet viņi visi kopā toreiz pietuvināja Latviju neatkarībai. Kas no tā visa mums ir sanācis – tas pavisam cits stāsts, ne vienmēr ar laimīgiem apakšvirsrakstiem.

PSRS sabruka pēc trīs dienu krampjiem

Augstākajā Padomē bija 201 deputāts, un vajadzēja divas trešdaļas balsu, lai pieņemtu deklarāciju, proti, vajadzēja 134 balsis. Bet Latvijas Tautas frontes frakcijā bija 132 deputāti. Visas cerības - uz neatkarīgajiem deputātiem. Vismaz uz diviem.

Balsojums notika pēcpusdienā, un aiz parlamenta ēkas logiem pulcējās cilvēku simti, varbūt pat tūkstoši. Interfrontes deputāti demonstratīvi izgāja no plenārsēžu zāles, jo “par tādu buržuāzisko Latviju mēs nebalsosim”. AP deputāts Indulis Ozols no tribīnes nolasīja pēdējā “par” balsotāja vārdu, kas bija Edmunds Krastiņš,

balsu murdoņa gan sēžu zālē, gan pie parlamenta ēkas pārvērtās gavilēs: balsu “ķērāji”, kuri stāvēja ārpusē, bija saskaitījuši, ka “par” nobalsojuši 138 deputāti.

Augstākās Padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs, kā vienmēr - lēnīgi, tomēr stingri - uzrunāja deputātus: “Es atvainojos... Lūdzu uzmanību. Tas ir svētbrīdis, un nevajag, pirms paziņots rezultāts, nevajag emocijas. Esiet, lūdzu, tik laipni.” Visi bija “laipni”, un Indulis Ozols, daudznozīmīgi pavēries pāri brillēm, konstatēja neizbēgamo: “Neatkarības deklarācija ir pieņemta.” Līdz ar to tika atjaunota Satversmes sapulces 1922. gada 15. februārī pieņemtā Latvijas Republikas Satversme. Šī deklarācija pasludināja 1940. gada 17. jūnija PSRS militāro agresiju kā starptautisku noziegumu un atjaunoja Latvijas Republikas suverenitāti.

Daudzi šodien apgalvo, ka jau sen zinājuši - PSRS sabruks, Latvija atgūs brīvību. Bet tā tomēr ir vēlmju domāšana: diez vai 1988. vai pat 1990. gadā to varēja zināt, jo situācija bija sarežģīta un smaga. Par to, ka reālā neatkarība atnāks tik drīz - jau 1991. gada 21. augustā, neviens nevarēja pat sapņot. Tikpat labi šis pārejas periods no “de iure” uz “de facto” varēja ilgt pat desmit un vairāk gadu. Bet paldies nemākulīgajiem puča rīkotājiem Maskavā: pēc trīs dienu krampjiem PSRS sabruka, atbrīvojot no važām arī Latviju.

Balsotāji nav vīlušies

Kādas ir bijušo Augstākās Padomes deputātu sajūtas šodien? Bija vai nebija vērts balsot par Neatkarības deklarāciju?

Odisejs Kostanda, vēsturnieks un politiķis: “Latvija joprojām ir neatkarīga valsts, un tas ir pats galvenais. Tikai no mums pašiem ir atkarīgs tas, kas patlaban Latvijā notiek. Tas, kas izdodas - ir mūsu pašu nopelns, bet tas, kas neizdodas - mūsu pašu stulbums un neizdarība. Pie vainas daudzkārt ir personiskā mantrausība.

Par to, kas nepatīk, vairāk vajadzētu runāt publiski, nevis burkšķēt virtuvē pie galda. Kā izteikt savu pozīciju? Ir iespēja to izteikt ar žurnālistu, mediju starpniecību. Bet slikti ir tas, ka Latvijā šobrīd gandrīz nemaz nav tādu spēcīgu žurnālistu, kādi bija Atmodas laikā. Daži vien ir palikuši... Diemžēl jaunā žurnālistu paaudze nevelk līdzi, tā ir aizgājusi citu ceļu. Otrā iespēja: sociālie tīkli, bet tie ir tādi ierobežoti burbulīši. Trešais aspekts (un kovidlaiks to krasi pārtrauca): cilvēku kopā būšana. Atmodas laikā šī kopā būšana bija īpaši aktīva, cilvēki uzmundrināja un pārliecināja cits citu, un patlaban cilvēkiem tiešā kontakta un pleca sajūtas pietrūkst visvairāk. Tikšanās ar politiķiem notiek gandrīz tikai caur TV ekrāniem.

33 gadu lielākā vilšanās: mūsu šodienas parlamentārā mazspēja. Tie 138 deputāti, kuri nobalsoja par Neatkarības deklarāciju, strādāja tā, kā deputātiem jāstrādā, atjaunojot savu valsti. Toreiz visas likumdošanas iniciatīvas nāca no parlamenta, neviens negaidīja, ko sagatavos ierēdņi ministrijās vai koalīcijas padomēs. Starp frakcijām šobrīd nav kopdarba valsts labā, ir tikai dalījums - “labie” un “sliktie”.”

Tālavs Jundzis, akadēmiķis: “Esmu gandarīts, ka pirms 33 gadiem mēs nobalsojām par Neatkarības deklarāciju. Neviens ar prātu un loģiku apveltīts cilvēks nevarētu iedomāties, ka būtu labāk, ja mēs nepieņemtu šo deklarāciju. Atgriezties padomju laikos? Nekad!

Tos, kuri runā par “4. maija režīmu”, var saprast: vienam pensija par mazu, otram nav darba, trešajam vēl kaut kas. Ko tik mēs emocijās cits citam nesarunājam... Protams, ir žēl, ka daudziem cilvēkiem dzīve šodien ir ļoti grūta. Vēl kāds saka: ja tagad būtu barikādes, neietu uz tām! Bet es gan domāju, ka 98% aizietu.

Pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas manī bija pārliecība, ka labklājības valsti mēs uzcelsim piecos līdz septiņos gados. Kārlis Ulmanis ar savu specifisko režīmu Latviju bija diezgan pietuvinājis labklājības valstij. Un es 1990. gadā domāju, ka mums - atšķirībā no Ulmaņa laikiem - taču palīdzēs Rietumi. Nesākām dzīvot kā Rietumos, un tā bija vilšanās. Mums bija daudz kļūdu un neizdarību. Arī tas vilka uz leju, ka mēs - trīs Baltijas valstis - tomēr nebijām kopā, bet darbojāmies kā konkurentes.”

Aleksandrs Kiršteins, Saeimas deputāts (NA): “Šodien jūtos tieši tāpat kā pirms 33 gadiem: apkārt pilns ar čekistiem un komunistiem. Tā, piemēram, esam piedzīvojuši “izcilu” notikumu: universitātē sumināja tiesnesi Uldi Krastiņu, kurš savulaik notiesāja vairākus brīvības cīnītāju, tostarp Jāni Rožkalnu, piesprieda nāvessodu 18. un 21. policijas bataljona dalībniekiem. Pēc tiesas ģenerālprokurors Skrastiņš uzdeva veikt pārbaudi, kurā liecinieki atzinās, ka ir tiesā melojuši. Uldis Krastiņš ilgus gadus strādāja Latvijas Universitātē, bija profesors. Jāsāk beidzot kaut ko darīt, jāizvēdina Latvijas Universitāte un Stradiņa universitāte. Kā tik tur nav... sākot ar austeriem un kaprāniem.

Esmu noskaities arī par Migrācijas paktu, ar kura palīdzību bez valstu piekrišanas sadalīs migrantus. Mūsu eirodeputātes - Vaidere, Melbārde un Kalniete - balsoja, atbalstot šo paktu. Ko tauta ir savēlējusi Eiroparlamentā? Kāda ir mūsu nacionālā stāja? Vai par šādu situāciju savulaik, 4. maijā, balsojām Augstākajā Padomē?

Ne, es neesmu vīlies. Man patīk, kā attīstās lauki, daudzviet viss tik sakopts, piemēram, Vecpiebalgas pusē. Nekas laukos nav nolaists, kā te daudzi vaimanā.”

Jābūt lepnam, ka esi latvietis

Bijušais Latvijas prezidents Guntis Ulmanis: “4. maijs neapšaubāmi ir iekalts akmenī - gan tiešā, gan pārnestā nozīmē, un ir svarīgi, lai šie iekaltie vārdi - Neatkarība un Brīvība - paliek gan valsts iekārtā, gan cilvēku attieksmē. 4. maijs ienesa ko līdzīgu spēcīgam saules staram, kas izgaismoja pārliecību: mēs paši varam gan veidot savu dzīvi, gan aizstāvēt savus principus.

Tajā pašā laikā, pakļaujoties kopīgiem demokrātijas principiem, domāju, ka mums vēl liels darbs priekšā, lai pa īstam saprastu, ko nozīmē veidot demokrātisku valsti. Žēl vienīgi, ka mēs esam tādā ģeopolitiskā situācijā, kurā mums jārēķinās ar briesmām no kaimiņvalsts, un tas mums sarežģī dzīvi. Mums ir skaidrs, ka tagad, tāpat kā citām Baltijas jūras reģiona valstīm, piemēram, Somijai, Norvēģijai un Zviedrijai, ļoti daudz jādomā par drošību.

4. maiju grūti salīdzināt ar citiem svētkiem. Tā ir pilnīgi cita nojausma, jo visi pārējie svētki apstiprina zināmas vērtības, bet 4. maijs mums izvirza prasības apstiprināt daudzas jaunas vērtības, ja pat ne visas. Domāju, ka tas bija galvenais uzdevums, un, manuprāt, mūsu tauta ir sekmīgi ar šiem uzdevumiem tikusi galā. Ir daudz kritikas, bet tā visbiežāk virza uz priekšu, nevis iznīcina. Uzskatu, ka kritikai un paškritikai ir jābūt. Bet jābūt arī nacionālajai pārliecībai, nacionālajai apziņai un pašpietiekamībai, jābūt lepnam, ka tu esi latvietis un dzīvo Latvijā.”