Staigājot pa Aspazijas bulvāri, grūti pat iedomāties, kas reizēm mēdz darīties lepno ēku dzīvokļos. Tur rodas un sabrūk cerības. Tur cilvēki, lai taupītu dīvāna atsperes, mēdz gulēt vannās, ieklājot matraci. Tālāk patiess stāsts – varoņu vārdi mainīti.
Jau kuru reizi, ieejot savā dzīvoklī, Aismai gribējās sadzirdēt suņa rejas. Nu, kaut vai sajust kaķa glaušanos pie kājām. “Vajadzēs tomēr nopirkt kādu dzīvu radību,” viņa izlēma. Šoreiz viņa bija nopirkusi tikai glezniņu, ko vajadzēja piestiprināt pie sienas. Ar grūtībām sameklējusi āmuru un naglu, viņa uztrausās uz dīvāna un mēģināja naglu iedabūt sienā.
Protams, viņa trāpīja pa pirkstiem. Protams, viņai atkal ienāca prātā piezvanīt kaimiņam, lai viņš atnāk un izdara šo vīrieša darbu viņas vietā. Bet tajā pašā mirklī Aisma saprata, ka viņai nav nekādas vēlēšanās redzēt šo kaimiņu. “Ja nu viņš atkal sagribēs iedzert tēju un parunāt par politiku?... Nē, lai tā glezna pagaidām paliek uz galda,” viņa nodomāja.
Aisma nopūtusies apgūlās uz dīvāna un paņēma rokās sludinājumu avīzi. Viņas skatiens apstājās pie sadaļas “Iepazīšanās”. Acis dīki slīdēja pāri rindām, kad pēkšņi... “Vīrietis labākajos gados, šķirtenis, vēlas iepazīties ar sievieti sievietes gados. Man nav netikumu, es nedzeru un nepīpēju, esmu taupīgs un godīgs. Man ir neliels dzīvoklis, stabili ienākumi un mīlestība uz mūziku. Atsaukšos sievietei, kura grib vadīt dzīvi mierā un saticībā. Tālrunis...”
„Nē, pārāk ideāli, lai būtu patiesība,” Aisma nometa avīzi. Taču lasītais nedeva mieru: varbūt tomēr piezvanīt?... Mēģināts nav zaudēts, un vientulība ir tik mokoša... Aisma apņēmīgi pacēla klausuli, bet pēc brīža nedroši to nolika vietā. Un tad atkal pacēla. Acis sameklēja vajadzīgo tālruņa numuru, viņa uzgrieza numuru, un... tur, tālumā, kāds atsaucās.
- Labdien, - Aisma klusi iesāka.
- Labdien! - atsaucās vīrietis dobjā, patīkamā balsī.
- Es zvanu jums sakarā ar sludinājumu...
- O! Ļoti patīkami! Kā jūs sauc?
- Aisma...
- Un mani - Alberts. Vispār mamma mani nosauca par Adalbertu, bet man šis vārds šķiet... dīvains. Lai neteiktu vairāk.
- Nujā... Es pat nezinu, ko teikt... Man šī situācija ir neparasta.
- Man jau arī, - vīrietis piekrita, - bet mēs ar sievu šķīrāmies pirms diviem gadiem, un man ir tik grūti būt vienam. Saprotiet mani pareizi... Es jūtos vientuļš. Un tagad varbūt...
- Jā, es saprotu. Iespējams, man nevajadzēja zvanīt... Jums jau droši vien zvana vienā zvanīšanā.
- Nē, nu ko jūs! - Alberts mierināja Aismu. - Man prieks, ka jūs piezvanījāt. Bet ko tad mēs tā - pa telefonu. Varbūt mēs varētu tikties? Piemēram, rītvakar.
- Jā, varbūt, - Aisma atkal bija neziņā.
- Es jūs gaidīšu pie “Laimas” pulksteņa. Astoņos. Man rokās būs, teiksim, dzeltena roze. Galvā - melna platmale. Man ir neliela bārdiņa. Kā es jūs pazīšu?
- Man ir tumši, pusgari mati...
- Un zaļas acis.
- Kā jūs to zināt? - Aismai pirmoreiz sanāca smiekli.
- Vienkārši - tādas sievietes man patīk, - vīrietis tāpat smiedamies attrauca.
- Labi. Tad līdz rītam.
- Uz redzi, - Alberts gandrīz vai maigi atsaucās.
x x x
Aisma ieraudzīja Albertu uzreiz: viņš bija stalts un izskatīgs vīrietis garā, tumši zaļā mētelī, uz kura fona kautri mirdzēja dzeltena rozīte. “Nez kāpēc tā tik maziņa,” Aismas galvā pavīdēja doma, tūlīt gan izgaisdama. Alberts smaidīdams pienāca Aismai blakus un klusināti pavaicāja:
- Vai jūs būtu... Aisma?
- Jā. Un jūs - Alberts?
- Tieši tā.
Alberts cieši aplūkoja Aismu, bet tas nebija uzbāzīgs bezkauņas skatiens: viņā jautās dziļa un patiesa interese.
- Es dzīvoju netālu, - Alberts turpināja, - varbūt atnāksiet pie manis uz tasi kafijas?
- Pirmajā tikšanās reizē - un uz dzīvokli? Vai tas būs ērti? Es kaut kā...
- Mīļā Aisma, - joprojām patīkami smaidīdams un cieši turēdams Aismu pie elkoņa, Alberts turpināja, - jums ne par ko nevajag uztraukties. Es dzīvoju kopā ar mammu, un viņa būs priecīga, ja jūs atnāksit ciemos.
- Varbūt pastaigāsim pa Vecrīgu?... - Aisma mēģināja vārgi iebilst.
- Nē, šeit gandrīz visās kafejnīcās nesvaigi produkti un gatavot neviens nemāk, - strikti noteica Alberts. Viņš galanti piedāvāja Aismai elkoni, un viņa beidzot padevās Alberta maigajai uzstājībai.
x x x
Adalberta dzīvoklis izstaroja gandrīz vai sterilu kārtību: Aisma nekad nebija redzējusi, ka vīrieša miteklis varētu būt tik sakārtots. “Vai gan daudz vīriešu mitekļu es esmu redzējusi?” viņa sarāja sevi par negatavu secinājumu izdarīšanu. Alberts tikām sarūpēja Aismai čības, teikdams:
- Mammiņa šodien grīdas izmazgāja.
Pēdējam vārdam izskanot, Aisma dzirdēja, ka gaiteņa galā spalgi aizcērtas durvis.
- Kas tur bija? - Aisma, viegli satrūkusies, vaicāja.
- Mammiņa, - Alberts bez jebkādām mulsuma pazīmēm attrauca.
- Vai nebūtu pareizāk... - Aisma mēģināja turpināt sakāmo.
- ...ar viņu iepazīties? Viņa ir ļoti kautrīga, - Alberts paskaidroja, - gan jau ar laiku. Nāciet manā istabā. Es uztaisīšu kafiju. Jūtieties kā mājās.
Aisma nedroši iegāja Alberta istabā: tur katram nieciņam bija atrasta sava un nešaubīga vieta. Šķita, ka tikai taifūns varētu pārbīdīt kārtīgi saliktās lietas. “Nē, arī taifūns ne,” Aisma bija pārliecināta. Kad Alberts ienāca ar paplātīti rokās, Aisma iepleta acis tikai mazliet, jo laikam taču viss, ko viņa redzēja, atbilda Alberta minimālisma un sakārtotības principiem: tasītes bija mikroskopiskas un apzeltītas, un divi siera cepumiņi uz neliela trauciņa gulēja kā iebaidīti cālīši...
Alberts, nolicis visu uz galda, pamāja uz savas audiotehnikas pusi:
- Kādu mūziku jūs vēlētos?
- Nezinu, varbūt kaut ko no roka klasikas...
- Lai notiek.
Alberts izvēlējās “Pink Floyd”. “Jā, ierakstu kolekcija viņam ir lieliska,” mēģinādama attapties no “cepumu pārsteiguma”, Aisma nodomāja. Mūzika dūmakaini ieplūda telpā, un šis mirklis Aismai bija glāsmaini tīkams. Alberts arī sāka šķist tuvāks un saprotamāks. Pēc brīža Aisma ierunājās:
- Vai es nevarētu nomazgāt rokas?
- Ak, jā, - Alberts attapās, - kā es uzreiz neiedomājos. Gaitenī pirmās durvis pa kreisi.
Aisma iegāja burvīgi iekārtotā vannas istabā. Zem platā, pienaini baltā loga bija novietots akvārijs, kurā zibinājās sarkanas un melnas zivtiņas. Grīdā iebūvētās lampiņas maigi gaismoja visu telpu. “Albertam ir vājība ne tikai uz mūziku un minimālismu, bet arī uz vannas istabām,” smaidot secināja Aisma.
Beigusi mazgāt rokas, viņa pagriezās, lai ietu ārā, un... pārsteigumā sastinga: vannā bija ieklāts ar palagu pārvilkts matracis, virs kura ņurcījās sega un spilvens.
...Kad Aisma atgriezās istabā, Alberts, atlaidies krēslā, joprojām baudīja mūziku. Aisma viegli pieskārās vīrieša plecam un uzrunāja viņu:
- Albert, kāpēc jums vannā sega un matracis?
- O... Es aizmirsu to izņemt, - Alberts šķita samulsis, bet tikai mazliet, - taisījos mazgāt... Bet ko nu par to! Vai mūzika jums patīk?
- Protams, - Aisma attrauca, - varbūt pastāstiet kaut ko par sevi.
- Es jau teicu, ka sieviņa no manis aizgāja, - nopūzdamies iesāka Alberts, - līdz šim nebija gadījies sastapt nevienu sievieti, kas viņu aizstātu. Katru dienu strādāju, pēc tam - visi vakari vienādi: mājas, mājas, mājas... Vienīgais, kas silda sirdi: mūzika. Un ko darāt jūs?
- Mūzika mums varētu būt kopīga lieta, - domīgi noteica Aisma. - Es strādāju mūzikas ierakstu veikalā. Esmu tā vadītāja.
- Vai, cik interesanti! - Adalbertam iemirdzējās acis. - Zināt, man ienāca prātā, ka mēs varētu pāriet uz “tu”. Bez visām tām muļķīgajām “tubrālību” dzeršanām. Es vienkārši nedzeru un nesmēķēju, man riebjas smēķējoši cilvēki, tāpēc...
- Jā, kāpēc gan ne, - Aisma piekrita, - es arī neesmu nekāda alkoholisko dzērienu cienītāja. Ja nu vienīgi svētkos vai dzimšanas dienās.
- Nu tad - tu, Aisma.
- Tu, Albert.
Alberts pacēla savu kafijas tasīti un saskandināja to ar Aismas trauciņu, kuru viņa jau bija paspējusi izdzert. Alberts, to ieraudzījis, iesaucās:
- Vai dieniņ! Tev jau tukša! Man diemžēl mājās vairs nav kafijas. Un veikali tuvumā arī jau ciet. Vēls taču. Bet mums priekšā taču vēl pilnīgi viss, vai ne, Aisma? Mēs vēl paspēsim sadzerties kafiju.
Alberts piecēlās kājās, likdams saprast, ka stunda jau patiešām vēla.
- Vai mēs nevarētu mūziku paklausīties arī rīt? - viņš klusi ievaicājās.
- Jā, varētu, - Aisma mēģināja steidzīgi norīt sērīgo siera cepumiņu, kas vientuļi bija palicis uz trauciņa.
- Labi. Tad es tevi gaidīšu vakarā. Deviņos, labi? - Alberts, vadīdams viešņu ārā, bubināja.
Caur logu Adalberts dzirdēja, kā Aisma klumburo pa sasalušajiem kukuržņiem, un galvā viņam ieskrēja doma, ka tomēr vajadzēja izsaukt taksometru. “Nekas, šoreiz vēl iztiksim,” viņš sevi nomierināja.
Alberts paņēma slotu un sāka rūpīgi slaucīt to vietu, kur nesen atradās Aismas kājas. Viņš liekšķerē saņēma niecīgu daudzumu gružu, pēc tam aptaustīja dīvāna vietu, kur bija sēdējusi Aisma. Vannas istabas spogulī Adalberts kārtīgi sevi aplūkoja: viņš bija apmierināts ne tikai ar savu izskatu, bet arī ar to, ko šodien paveicis.
Vīrietis kārtīgi nomazgāja rokas, paņēma no pakaramā pidžamu, ietērpās tajā, sabužināja segu un spilvenu un iekāpa vannā. Tīksmīgi izstaipījies, viņš aizvēra acis un laidās miegā. Pēdējais, ko Adalberts dzirdēja, bija mammiņas purpinājums:
- Atkal izsēdēji dīvānu? Kas atsperes pārvilks? Cik reizes tev neesmu teikusi: nav ko tiem ciemiņiem sēdēt uz dīvāna! Un cik elektrības nodedzināji? Maksāt neviens negrib!
x x x
Nākamā diena pienāca ātri. Un tā pildījās ar vakara gaidām un nojautām... Pa ceļam uz mājām Aisma ieskrēja padzert kafiju savā iemīļotajā “Austrumu robežā”. Tualetē nolikusi iepirkumu saiņus blakus izlietnei, viņa mazgāja rokas. “Tāds patīkams vīrietis,” viņa, skatīdamās spogulī, domāja, “ar savām dīvainībām, bet kuram gan to nav.” Aisma pamanīja, ka viņā modušās kuslas cerības: varbūt Alberts būs tas, kurš sagaidīs viņu katru dienu mājās un mīļi uzaus čības?... Cik vienkārša patiesībā ir laime, viņa smaidot secināja.
Pēkšņi viņa gluži skaidri sadzirdēja vienā no tualetes kabīnēm kādas sievietes runāto. Acīmredzot sieviete runāja pa mobilo telefonu.
- Adalberts?!... - viņa iesaucās. - Mīļā, tu esi iekritusi! - svešā sieviete smejoties trieca. - Viņš taču jau kļuvis leģendārs!... Nujā... Valda arī viņam piezvanīja. ... Tikās, jā. ... Tu zini, viņš trīs nedēļas lika Valdai klausīties mūziku. ... Nē, viņi nekur negāja. ... Vienreiz viņa izvilka Adalbertu uz pikniku. Un zini, ko viņš pateica?! Lai tie pārējie maksā to daļu, ko noēduši un nodzēruši! Tu vari iedomāties?! ... Pirmā numura skopulis! Un zini, kur viņš guļ? Vannā! Lai dīvāna atsperes neizļurkājas! ... Viņš ir nedzērājs un nepīpētājs, likās, arī impotents vai einuhs. Adalbertiņš pieklājīgi izlamāja visus, kas smēķēja. Bet tu taču zini, kāda ir Valda! Viņa sāka puisi vilkt gultā! Cik tad ilgi var klausīties kaut kādus Vivaldi “Gadalaikus”! ... Ievilka, jā. ... Bet tu paklausies, ko tas plānprātiņš Adalberts darīja! ... Viņš atnesa no virtuves kausētu margarīnu!... Jā, viss tieši tā, kā tu domā. ... Nujā, Valda pēc tam pasūtīja Adalbertiņu trīs mājas tālāk. Nu, cik tad var!... Jā, labi, es beidzu. Citi droši vien arī grib čurāt. ... Labi, čau!
Aisma kā sastingusi raudzījās spogulī. Viņa redzēja, ka no tualetes iznāk jauna un pievilcīga būtne, likdama kabatā mobilo tālruni. Aisma viņai noskatījās pakaļ, paņēma saiņus un izgāja ārā. “Nē, tas nevar būt,” Aisma mēģināja sevi mierināt.” Un tajā pašā laikā viņa skaidri saprata, ka tas viss ir tieši tā, kā viņa dzirdēja.
x x x
Tas bija ikvakara rituāls: Aisma zvanīja pie Adalberta durvīm deviņos vakarā, viņi klausījās mūziku, kaut ko runāja, Adalberts vienpadsmitos vakarā pavadīja Aismu līdz ārdurvīm, novēlējis labu nakti un saldu dusu. Kādu vakaru Aisma beidzot saņēmās un iesāka:
- Albert...
- Jā, Aisma?
- Vai mēs nevarētu kaut ko paēst? Es neesmu ēdusi kopš rīta.
- Mīļā! Tik vēlu un ēst?! Nu ko tu!
- Labi, neēdīsim... Zini, mēs tiekamies jau divas nedēļas... Ai, nē, man kaut kā neērti par to runāt...
- Nu beidz, Aisma! Mēs taču esam tik labi pazīstami. Tev nevajag kautrēties. Saki droši, mīļā, - Alberts mudināja, saņēmis sievietes plaukstu.
- Mēs vairs neesam pusaudži. Mums, šķiet, veidojas visai dziļas attiecības, tāpēc...
- Vai tu domā par dzimumattiecībām, Aisma? - Alberts nopietni pavaicāja.
- Nu, jā...
- Es arī par to esmu domājis, - Alberts gandrīz svinīgi turpināja. - Jā, mēs esam nonākuši tādā attiecību stadijā, ka mums vajadzētu padomāt arī par šādu aspektu. Tā ir neatņemama attiecību sastāvdaļa.
- Tu runā tā, it kā... lasītu lekciju, - Aisma neizpratnē palūkojās uz vīrieti.
- Jā, savulaik Zinātņu biedrībā es to arī darīju, - viņš lepni attrauca. - Vai tu, mīļā, esi gatava dzimumattiecībām ar mani?
- Nezinu, var pamēģināt, - Aisma īsti nezināja - raudāt vai smieties, - saproti taču, ikviena sieviete vēlas būt mīlēta, viņa grib arī mīlēties...
- Mīļā Aisma, esmu tam jau sagatavojies, - lietišķi turpināja Adalberts, - virtuvē esmu uzsildījis ūdeni, lai tu apmazgātos. Tur ir nolikti divi dvielīši: viens sejai, otrs - nu, tu jau zini, kam... Tur ir arī halāts. Kad nāksi atpakaļ, paņem līdzi cepamo eļļu.
- Virtuvē? Dvielīši? Cepamā eļļa?!
- Vannas istaba ir aizņemta, - pacietīgi, kā mazam bērnam skaidroja Adalberts, - tur ir... sega. Aisma, tu esi racionāla sieviete, tu taču zini, ka ūdens vēlreizēja sildīšana patērē zināmu daudzumu elektrības. Mums taču nav pilsētas siltā ūdens, mums pašiem vajag sildīt.
- Bet priekš kam eļļa?!
- Aisma... Vai tad tu nesaproti? Lubrikācija ir svarīgs elements dzimumaktā. Kāpēc pirkt kaut kādu ļoti dārgu eļļu, ja cepamā eļļa dod tādu pašu efektu kā īpašās eļļas? Pa to laiku, kamēr tu mazgāsies, es saklāšu gultu. Arī atbilstošu mūziku uzlikšu. Esmu jau iekšēji gatavs ar tevi mīlēties.
- Un ārēji? - Aisma, šķiet, bija attapusies no pārsteiguma, kas īstenībā bija gaidīts.
- Kā, lūdzu? - Adalberts pārjautāja.
- Nē, nē, nekas. Es eju mazgāties. Un tu uztaisi tādu labi intīmu gaismu. Eļļu, tu saki, paņemt?
- Jā, mīļā. Bet to pudelīti, kura mazāka. Es tevi gaidu.
Aisma iegāja virtuvē, nicīgi, ar diviem pirkstiem pacēla nožēlojamos dvielīšus, nosvieda tos atpakaļ uz galda. Viņa lēnām izģērbās, sakārtoja sava burvīgā krūštura lencītes, uzmeta uz pleciem Adalberta rītasvārkus un, izņēmusi no somas majonēzes paciņu un cigaretes, gatavojās doties uz istabas durvīm.
Nē, vēl ne, viņa sevi apsauca, jāsagatavojas taču! Aisma atgrieza majonēzes paciņas stūrīti, uzmanīgi ielika paciņu kabatā, aizsmēķēja cigareti un tad devās uz istabas pusi, pa ceļam vannas istabā atvērdama ūdens krānu. “Nu, pagaidi, Adalbertiņ, tūlīt mums būs tādas dzimumattiecības, kādas tu sapnī nebūsi redzējis. Varēsi pēc tam lekcijas lasīt. Ar visiem svešvārdiem. Un paraugdemonstrējumiem.”
Aisma ar kāju atspēra vaļā istabas durvis un Adalberta svētnīcā vispirms ielaida pamatīgu dūmu mutuli.
- Aisma! Ko tu dari?! Manā mājā?!? - pieaugošās šausmās kliedza Adalberts.
- Esmu pilnībā sagatavojusies dzimumaktam, - mierīgi noteica Aisma, jāteniski uzsēdusies uz Adalberta, - esmu gatava morāli un fiziski. Lubrikants ir kabatā, esmu absolūti tīra, man ir pavedinoša poza. Mērķis - izraisīt tevī erekciju. Lai pēc akta nebūtu nekādu nesterilu būšanu, es vannā laižu ūdeni. Sildīt nevajadzēs - nomazgāšos aukstā.
- Vannā?!?... Tur taču... - Adalberts ir pilnīgā šokā.
- Nekas, nopirksi jaunu matraci. Tas jau bija galīgi izgulēts.
- Ak, nē, nē... - zem Aismas vaidēdams un stenēdams locījās Adalberts.
- Bet tagad izmantosim lubrikantu, - lietišķi turpināja Aisma, - tas ir pat lētāks par cepameļļu.
Aisma izņēma no kabatas majonēzes paciņu un ar drošu roku uzlēja daļu tās satura Adalbertam uz galvas. Viņš, klusi šņukstēdams, vairs nepretojās Aismas tvērienam.
- Vai... Es laikam sajaucu objektus, - Aisma šķietamā samulsumā iesaucās, - vajadzēja liet zemāk!
Viņa pacēlās pussēdus un uzlēja atlikušo majonēzi uz Adalberta pavēderes. Aisma vērtējoši paskatījās uz nošķiesto vīrieti un turpināja:
- Dzimumattiecības tevi, Adalbertiņ, šķiet, būs nogurdinājušas. Vajadzēs rūpīgi mazgāties. Diezgan daudz to akta blakusproduktu.
Aisma nometa rītasvārkus uz gultas malas, piecēlās un izgāja no istabas.
x x x
...Adalberts atkal bija viens. Viņa vienīgā mīla - mūzika - skanēja liegi un saprotami. Adalbertu viņa rāmajās pārdomās iztraucēja zvans pie durvīm. Viņš lēni pieslāja pie durvīm, pavērās “actiņā”.
- Kas tur ir? - viņš vaicāja.
- Kurjers.
- Kāds kurjers? No kurienes?
- No kurjerpasta, - viegli nepacietīga balss skaidroja. - Jums ir sūtījums, atveriet, lūdzu, durvis.
- Labi, labi...
Kurjers pasniedza viņam palielu saini un lika parakstīties par saņemšanu. Adalberts apsēdās uz dīvāna un atvēra vaļā dīvaino saini. Caur plastikāta lodziņu uz viņu raudzījās... gumijas sieviete. Piepūšamā gumijas sieviete! Pie košās iesaiņojuma kastes bija piestiprināta zīmīte. “Adalbertiņ!” - tā pauda, - “Šī būtne nekad nesmēķēs, lietos pareizos lubrikantus un nelaidīs vannā ūdeni. Vēlu veiksmi! Mūžam Tava - Aisma.”
Gaiteņa gala puspavērtās durvis ļāva Adalbertam dzirdēt mātes nepacietīgo balsi:
- Albert! Adalbert!! Adalbert! Kas tur atnāca?
- Mana sapņu sieviete, mammiņ, - Adalberts, arvien lūkodamies gumijas sievietes koši zilajās acīs, nomurmināja.
- Atkal tās sievietes! - mammiņas balss kļuva īgna. - Nu cik tu vari viņas vazāt uz māju? Dvieļi pieslaucīti, palagi pieķēzīti, labo matracīti vajadzēja izmest... Kas tās par sievietēm?!... Kad tu vienreiz apprecēsies...
x x x
Aisma aizbrauca uz dzīvnieku patversmi un adoptēja suni. Skaistu, dzīvespriecīgu kucēnu. Kad Aisma veda pastaigāties savu jauno draugu, viņa iepazinās ar kādu vīrieti, kuram arī bija suns. Kādā kopīgā pastaigā Aisma izstāstīja vīrietim stāstu par dīvaino Adalbertu. Vīrietis gardi nosmējās, tad kļuva nopietns un apskāva Aismu. Abi suņi pa to laiku uzmanīgi vēroja savus saimniekus: suņiem, šķiet, viss bija skaidrs.
