10.lapa
Dziedātāja un pianiste Katrīna Gupalo publicējusi dziesmu par mīlestības pēdējo elpu «Agonija» un tās videoklipu. Ar to sniegto vēstījumu mūziķe sadarbībā ar krīžu un konsultāciju centru «Skalbes» aicina pievērst uzmanību šobrīd tik ļoti acīmredzamajām sabiedrības garīgās veselības problēmām.
«Dziesmu «Agonija» sarakstīju pirms diviem gadiem, kad pati ilgstoši biju stipri depresīvā stāvoklī. Tas bija laiks, kad uz savas ādas sajutu nežēlīgu un nesaudzīgu kritiku, kuru nespēju “izfiltrēt” un uztvēru ļoti tieši un sāpīgi. Toreiz neredzēju īsti nekādu gaismu tuneļa galā un vienīgais, kas mani izrāva no dziļi depresīvā stāvokļa, bija aktīvas koncertdarbības atsākšana un mūzikas radīšana. Tikai pēc kāda laika, atskatoties uz savām domām un sajūtām, varēju uztvert to viegli - kā normālu posmu radošā izaugsmē. Bet, ja es nebūtu pēc rakstura cīnītāja, tad iespējams, ka viss varēja beigties arī citādāk. Šī situācija lika man atcerēties manas vecmāmiņas vecmāmiņu Sofiju, kura sapņoja kļūt par mediķi, bet, kad vīrs viņai to aizliedza, Sofija savas mājas bēniņos pakārās,» savā pieredzē dalās Katrīna Gupalo.
Dziesma «Agonija» stāsta par mīlestības pēdējo elpu - par pēdējo brīdi pirms neizbēgamas šķiršanās. Tas ir salda rūgtuma piesātināts mirklis pret rīta pusi, kad balle gandrīz jau ir galā un visi izklīduši. Kad tik ļoti gribas gulēt, bet bail aizmigt, jo no rīta jau viss būs citādāk, tāpēc ar pēdējiem spēkiem izmisīgi centies turēties pie realitātes, kurai vairs nav nākotnes.
«Agonijas» videoklipa režisors Jānis Škapars dziesmu atklājis no šī brīža skatu punkta, kad tumšas, nomācošas domas un sajūtas ir pārpildījušas pandēmijas laika realitāti. «Veidojot mūzikas video, vēlējos parādīt daudzslāņainu un neviennozīmīgu indivīda ceļojumu domu un sapņu pasaulē. Tumšākā vieta reizēm ir paša prāts un zemapziņa. Aizverot acis, mēs nonākam tumsā, savās domās un fantāzijās - nereti tas spēj uz brīdi mierināt un paslēpt realitāti, bet reizēm ievelk tik dziļi, ka ļoti grūti izrauties. Ar šo videoklipu gribam uzsvērt, ka pašnāvība nav risinājums un ka sarežģījumi, kas uz to vedina, var atrisināties,» stāsta Jānis Škapars.
Videoklipa radošā komanda vēlas pievērst uzmanību pandēmijas ēnā nodzīvotā gada radītajām acīmredzamajām sabiedrības garīgās veselības problēmām, kas skar ikvienu no mums. Ir tik daudz dažādu šī nesaudzīgā laika radītu grūtību un izaicinājumu. Īpaši šobrīd, kad jau ilgstoši ir ierobežotas klātienes saskarsmes iespējas ar tuvajiem, krasi nojauktas robežas starp darba, mājas un skolas vidi un saviem spēkiem jācenšas ar visu tikt galā. Nav arī pieejami līdz šim ierastie resursi, ar kuru palīdzību risināt ne tikai ikdienas rūpes, bet arī gūt prieku un enerģiju.
«Mēs aicinām ikvienu - sievietes, vīriešus, bērnus un pusaudžus - neslēpties un nekautrēties no tā, ka ir nonākuši lielākās vai mazākās grūtībās, un meklēt palīdzību pirms situācija ir samilzusi. Šādos brīžos ļoti nozīmīga var būt atklāta saruna ar kādu draugu, tuvinieku vai zvans uz krīzes atbalsta tālruni,» uzskata dziedātāja Katrīna Gupalo. Viņa aicina arī biežāk sazināties ar saviem mīļajiem, lai uzzinātu, kā viņiem klājas, jo, viņasprāt, šāds zvans var sniegt ne tikai prieku, bet arī vajadzīgo atbalstu.
Dziesmas videoklips:
Dziesmas vārdu un mūzikas autore ir Katrīna Gupalo, producents - Aleksandrs Volks. Tā ierakstīta «Wolk Recording Studios». Videoklipa galvenajā lomā ir mūziķis Germans Superfins. Režisors - Jānis Škapars, operators un montāžas veidotājs - Oskars Lūsis.