Vērts redzēt, dzirdēt, izlasīt: Dzelzītis un Subatnieks, Bramanis un Apeinis, Kairišs un Ražuks, Ieviņš un Nagijevs
Savu 76. dzimšanas dienu tikko nosvinējis lieliskais foto mākslinieks Atis Ieviņš. Talsu muzeja Izstāžu zālē līdz 10. februārim aplūkojama viņa darbu izstāde «No hipijiem līdz faraoniem».
Izstāde bija paredzēta kā Ata Ieviņa 75 gadu jubilejas izstāde 2021. gada sākumā, taču Covid-19 ierobežojumu dēļ šī būs viņa 76. dzimšanas dienas izstāde.
«Zinot mūsu mākslinieka un novadnieka, Ārlavas pagasta Saslaukās dzimušā Ata Ieviņa daiļradi un, protams, zinot arī viņa īpašo vietu Latvijas aktuālajā mākslā pēdējā, apmēram 40 gadu ilgā laika periodā, priecājamies, ka mākslinieks vienmēr ir vēlējies Talsos rādīt savus jaunākos darbus,» saka Guna Millersone, Talsu novada muzeja galvenā speciāliste mākslas jautājumos.
«Apskaužami radoši darbīgais, ar tekstilmākslas augstāko izglītību apbruņojies Atis Ieviņš pagājušā gadsimta 70.-80. gados sāka fotografēt un kļuva par foto sietspiedes tehnikas aizsācēju Latvijā. Viņa tuvāko draugu loks ir padomju laika Rīgas hipiju un mākslinieku vide, kurā rosās tādas vizuāli efektīgas personas kā Andris Grīnbergs ar kundzi Intu, Līga Purmale un Miervaldis Polis, Jānis Borgs, Arvīds Priedīte un citas. Ieviņa tā laika foto fiksējumi šodien kļuvuši par Latvijas (un ne tikai) muzeju kolekciju dārgumiem,» stāsta Guna Millersone.
Viņa turpina: «Un, kā jau tas pamanāms Ata pēdējo 3-4 gadu izstādēs, šos savus dārgumus var pielietot jaunu un citādāku darbu aizrautīgai radīšanai. Kārtojot izstādes fotogrāfijas, pārņem tā kā piedzīvotas personīgas atmiņas, ko, pieļauju, izjutuši visi tie, kas pastaigājušies pa Vezuva izvirduma postīto Pompeju pilsētu. Kaut kas ir un kaut kas nav, zelts uzmirdz un apsūbē, ir māksla, kura bija kādas citas mākslas turpinājums, bija dzīve un rituāli. Var redzēt ietekmes, piemēram, Ēģiptes mākslas iespaidu uz Pompejas romiešu dekoratīvo glezniecību. Aizejošais un bijušais dod atkal jaunas iespējas tuvināties gadu tūkstošiem: Pikaso izmantoja Pompeju rakstus savā mākslā un Pompeju arēnā, galu galā, uzstājās «Pink Floid». Tā ir arī Ata Ieviņa izstādē: te viss der - faraoni un viņu ikonas, padomju meiteņu slepenās aktu fotogrāfijas un attēlu apstrādei var izmantot būvmateriālu veikalu preču klāstu un lodlampas liesmu; visam pāri iet laiks un mākslinieka azarts un vēlēšanās radīt - šķiet, ka šīs izstādes rezultāts ir glezniecība galu galā…»
