8.lapa
Sestdien, 5. februārī, Koncertzālē «Cēsis» Latvijas Nacionālais simfoniskais orķestris diriģenta Andra Pogas vadībā atskaņos divu austriešu klasiķu - Franča Šūberta un Gustava Mālera, simfonijas, kas tapušas teju ar 100 gadu laika distanci. Koncerta soliste - soprāns Gunta Gelgote (attēlā).
«Divas Vīnes dižgaru Ceturtās - lai arī tik dažādiem laikmetiem piederošas, tomēr vienu tradīciju nesošas. Gan Šūberta, gan Mālera mūzikas atslēga lielā mērā ir abu komponistu daudzās solodziesmas. Melodija, vēstījums un laikmeta izjūta. Deviņpadsmitgadīgais Šūberts savai simfonijai liek apakšvirsrakstu «Traģiskā» un skaņurakstā atskatās uz Haidnu un viņa «Sturm und Drang» ietekmē radītajām simfonijām, kamēr Mālers uz gadsimtu mijas sliekšņa ir jaunas pasaules meklējumos un orķestra krāsās tērpj «Debesu dzīvi», vienu no savām skaistākajām dziesmām, kuru Cēsīs dziedās soprāns Gunta Gelgote,» atklāj diriģents un programmas veidotājs Andris Poga.
Šūberts dēvējams par pirmo īsteno romantiķi, taču dzīves laikā viņa skaņdarbi tika reti izpildīti un liela daļa tā arī palika rokrakstā. Netika uzvesta neviena Šūberta opera, orķestris neatskaņoja nevienu viņa simfoniju. Neskatoties uz pastāvīgo naudas trūkumu, Šūberts nevēlējās kalpot ne firstam Esterhāzi, ne galmā. Viņš bija nabags, izsalcis, nelaimīgs, taču neatkarīgs un nekas nekavēja viņu sacerēt mūziku.
Savu Ceturto simfoniju pats komponists nodēvējis par «Traģisko», un, lai gan pirmās daļas ievadā tajā ir jūtama drūmuma un traģiskuma noskaņa, kopumā simfonija tāda nemaz nešķiet. Varbūt «Traģiskā» tādēļ, ka, atkāpjoties no trim iepriekš sarakstītajām simfonijām, ceturtā ir pirmā, ko viņš uzrakstījis minorā. Simfonija tapusi 1816. gadā, kad Šūbertam bija vien 19 gadi. Tāpat kā liela daļa Šūberta mūzikas, arī Ceturtajai simfonijai nācās ilgi gaidīt savu pirmatskaņojumu. To atskaņoja 1849. gadā Leipcigā, 20 gadus pēc komponista nāves.
Savukārt, Gustava Mālera Ceturtā, lai arī šķietami vienkārša un tradicionāla, salīdzinot ar viņa vēlākiem opusiem, ir jaunu atklājumu un muzikālu ideju pilna. Neizbēgama ir īpašā estētika, skaistums un smalkums, kas piemīt visiem Mālera darbiem.
Lai varētu komponēt, nepieļaujot nekādus traucēkļus, Mālers nopirka zemes gabalu kādā klusākā kalnu ciemā, likdams tur uzcelt māju un nelielu komponēšanas namiņu. Komponists nepaguris strādāja no rīta līdz vakaram, līdz tapa jauns, neparasts darbs, kas pievērsās bērnības, nevainības un garīguma tēmām. Neraugoties uz izsmalcinātību, mūzikai piemita arī bērnišķīga vienkāršība. Sarunā ar savu draudzeni Natāliju Baueri-Lehneri Mālers jauno simfoniju salīdzināja ar «debesu vienmērīgo zilgmi».
Savas ceturtās simfonijas finālam Gustavs Mālers izvēlējās netradicionālu pieeju, noslēdzot opusu ar dziesmu solo balsij un orķestrim ‒ to pirms viņa nebija darījis vēl neviens. Darba izskaņā pilnasinīgi iemirdzas eņģeliskā soprāna, šoreiz - Guntas Gelgotes, balss.
