9.lapa
Sestdien, 11. jūnijā, Ventspilī, koncertzālē «Latvija» ar ilgi gaidītu notikumu - komponista Krista Auznieka (attēlā) pieckāršā koncerta «Four Angles» pirmatskaņojumu - tiks atzīmēta sezonas izskaņa.
Stāsts par darbu «Four Angles» sācies jau sen, vēl pirms koncertzāles atvēršanas 2019. gadā. Līdz ar pirmās sezonas plāniem dzima doma arī par jaunas tradīcijas iedibināšanu - ar zināmu regularitāti pasūtināt jaundarbus gan spilgtiem latviešu, gan ievērojamiem ārvalstu komponistiem, kurus Ventspilī pirmatskaņotu starptautiski atzīti, spoži mūziķi. Vēl vairāk - šie jaundarbi saspēlēsies, atsauksies, iemiesos un pārradīs vietējo folkloru, patiesu vai izdomātu.
Tā nu pirmais no tiem - «Four Angles» jeb «Četri leņķi» - ir spēle ar pilsētas ielās joprojām dzīvi klīstošo teiksmu par latviešiem tik pazīstamo, bet lielākajai daļai pasaules eksotisko spēli novuss, par tās izcelsmi pirms aptuveni simts gadiem tieši Ventspilī. Arī dzejnieks Semjons Haņins, pats būdams kaislīgs un meistarīgs novusa spēlmanis, skaņdarbam «piesviež» savu pasaku par to, kur un galvenais kā šis, nu jau par nacionālu kļuvušais, sporta veids radies.
Krists Auznieks darbu «Four Angles» rakstījis pieciem solistiem instrumentālistiem un stīgu kamerorķestrim. Taču vēl pirms mūzikas skaidra kļuva vīzija par instrumentāciju un solistēm dāmām. Proti, koncerts rakstīts klavierēm, ērģelēm, vijolei, elektronikai, trompetei un jau pieminētajam stīgu kamerorķestrim. Pirmatskaņojumā Ventspilī «Four Angles» kopā ar Valsts kamerorķestra «Sinfonietta Rīga» mūziķiem diriģenta Artūra Gaiļa vadībā izpildīs «lieliskais piecinieks»: vijolniece Kristīne Balanas, Ventspils klausītāju jau iepazītā, šobrīd viena no pieprasītākajām Ņujorkas pianistēm Vikija Čova, baltkrievu izcelsmes Parīzē dzīvojošā ērģelniece Anna Homeņa, amerikāņu mūziķe, komponiste un dziedātāja Kristīna Vīlere un jaunā, perspektīvā trompetiste Kristīna Fransone no Norvēģijas. Koncerta vizuālo noformējumu veido divu latviešu mākslinieču, scenogrāfu tandēms - Monika Pormale un Katrīna Neiburga.
«Četros leņķos var ierāmēt piekrasti, apli vai spēli, bet nevar iegrožot prātu. Tas kā jūra gāž leņķi no kājām, liek tam saliekties, tam samesties nelabi, viena vienīga jūras slimība. Četri elkoņi, leņķu elki, pa diskiem triec: bauda no apļa iztriekt liekumu, ietriekt to stūrī, leņķis sasalis nulle grādos pats vairs nezina, aplis tas vai tas bezgalīgi mazā punktā uzvarēts prāts,» asociatīvo virzienu un gara acīm skatīto poētiku, strādājot pie jaundarba, atceras komponists Krists Auznieks.
Semjons Haņins, turpretī, par novusa izcelšanos senā pagātnē un Ventspilī ir drošs. Gluži kā vēsturnieks, teiku un mutvārdu folkloras vācējs. Koncertam tuvojoties un arī tā laikā, viņa pasakas veidā piedāvātā versija atklāsies pilnībā.
«Pilsētas apkaimē dažādos kultūrslāņos uzietie atradumi un to materiāls un forma mudina domāt par kāda mistiska kulta piederumiem. To izskats uzreiz iztēlē raisa kādu pagātnes rituālu. Piemēram, to, kā senie venti, kurši vai latvji dalījuši upurējamo zvēriņu vai putniņu, kamēr asinis tecēja dobumos un dievi labpatikā laizīja lūpas,» teic dzejnieks.
