Politiskās greizsirdības vai izteikta pedantisma dēļ divkārt noraidītā “Saskaņas” ideja ar īpašu atceres dienu atzīmēt traģēdijās mirušos Latvijas iedzīvotājus ieguvusi jaunu formu. Trīs no koalīcijas partneriem rosina iedibināt atceres dienu īpaši Zolitūdes traģēdijas piemiņai. Virzību guvis arī ilgi muļļātais priekšlikums ieviest piemiņas dienu Nacionālās pretošanās kustībai.
Pie frakcijām nepiederošā Artusa Kaimiņa, “Attīstībai/Par!”, KPV LV un Jaunās konservatīvās partijas Saeimas frakciju līderu parakstītais likumprojekts 21. novembri paredz noteikt par 2013. gada 21. novembra traģēdijas atceres dienu.
Likumprojekta iesniedzēji norāda, ka noteikt 21. novembri par Zolitūdes traģēdijas atceres dienu rosinājuši Latvijas iedzīvotāji un vairākas nevalstiskās organizācijas. Bet šādas dienas iedibināšana būtu piemiņas un cieņas apliecinājums traģēdijas upuriem un atgādinātu sabiedrības kopējo atbildību, lai nepieļautu šādu traģēdiju atkārtošanos nākotnē.
Ar līdzīgu priekšlikumu un tā nepieciešamības skaidrojumu šajā Saeimas sasaukumā divkārt (2018. un 2019. gadā) klajā nākusi “Saskaņa”. Vienīgā atšķirība: organizāciju pārstāvošā Regīna Ločmele un viņas kolēģi nevēlējās nodalīt Zolitūdes traģēdiju no pārējām Latviju piemeklējušajām nelaimēm, piemēram, Talsu traģēdiju un “Estonia” bojāeju, tādēļ tika piedāvāts Zolitūdes traģēdijas datumu izmantot visu dažādās traģēdijās Latvijā bojāgājušo piemiņai.
Kad šo “Saskaņas” likumprojektu Saeima izskatīja 2019. gadā, pret tā nodošanu komisijām runāja vien A. Kaimiņš. Kurš emocionāli iebilda, ka Zolitūdes traģēdijas datums tiek tik ļoti vispārināts.
“Ja mēs lasām, kas ir rakstīts, tad ir rakstīts: “Traģēdijās - traģēdijās! - bojāgājušo diena.” [..] par kādām traģēdijām mēs runājam? Regīna Ločmele-Luņova piesauca prāmi “Estonia”, Talsu traģēdiju, bet to var interpretēt arī kā Moljēra traģēdiju, Šekspīra traģēdiju, Sofokla traģēdiju, kā 11. septembra traģēdiju. Pārāk plašs jēdziens. Tā nav nekāda Zolitūdes traģēdija! Zolitūdei nav nekāda sakara ar šo traģēdiju. “Maxima” - gan. Nosauciet to par “Maxima” traģēdiju!” tolaik no Saeimas tribīnes sauca A. Kaimiņš.
Viņa viedoklim tolaik pievienojās visa koalīcija. Arī tagad Jaunās konservatīvās partijas Saeimas frakcijas priekšsēdētāja vietnieks Krišjānis Feldmans atgādina, ka “Saskaņas” priekšlikums bija nepieņemami noformulēts, bet jaunais priekšlikums ir atbalstāms.
“Saskaņas” līderis Jānis Urbanovičs uz koalīciju par oriģinālās ieceres adaptēšanu neļaunojas.
“Mēs esam pieraduši. Šī atceres diena nav vienīgā, kuru mums, vairākkārt iesniedzot, noraida, bet pēc tam piesavinās, bet labi, ka tā. Mēs būsim laimīgi, ja pārņems arī citus mūsu priekšlikumus, nopelnus pierakstot koalīcijai,” saka J. Urbanovičs.
Tik pretimnākošs un saprotošs “Saskaņas” līderis nav par beidzot visā koalīcijā atbalstu guvušo ieceri 17. martu noteikt par Nacionālās pretošanās kustības piemiņas dienu. Šī Nacionālās apvienības iecere Saeimā tiek apspriesta vismaz trešo gadu, taču līdz šim bija nesaskaņas par piemērotāko datumu.
Nu ar Valsts prezidenta akceptu 17. marts izraudzīts, jo profesora Konstantīna Čakstes vadītā Latvijas Centrālā padome 1944. gadā pabeidza parakstu vākšanu memorandam. Tajā Latvijas tautas vārdā tika pieprasīta Latvijas neatkarības faktiskā atjaunošana un pausta pārliecība, ka par spīti abu totalitāro okupācijas režīmu rīcībai, Latvijas valsts un tās Satversme juridiski turpina pastāvēt kā pamats nacionālās pretošanās kustības rīcībai Latvijas labā.
J. Urbanoviča argumentācija pret šo ieceri ir līdzīga tai, kuru izmantoja koalīcija, noraidot 21. novembra izmantošanu visu traģēdiju upuru piemiņai. Politiķis uzskata - ja ir vēlme noteikt īpašu partizānu piemiņas dienu, tad tajā jāpiemin arī sarkanie partizāni.
“Kāpēc tikai nacionālie partizāni? Mums jau bija dažādi partizāni, mums bija vairākas okupācijas un dažādi partizāni. Es piedāvāju apvienot, lai atzīmētu tos, kas cīnījās pret svešo varu, aizejot mežā. Viņi visi pelnījuši kaut kādu atceri. Viņu lielākā daļa jau aizgājusi aizsaulē, tādēļ diez vai, viņus atceroties, būtu labi dalīt. Būtu labi, ja mēs rastu formulu, kā to apvienot, lai parādītu, ka vismaz aizgājējus nešķirojam. Kā vieni, tā otri bija pret svešām varām. Kamēr tiek dalīts, es nepiedalos tajā dalīšanā, es saskatu lielu provokāciju,” saka J. Urbanovičs.
