Pat pieredzējušas un Saeimā ne vienu reizi vien ievēlētas partijas nereti saskaras ar ievēlamu līderu deficītu, taču jaunām partijām, kas vēl tikai cer satvert valsts stūri savās rokās, tā ir nopietna problēma. Izņēmums nav arī “Progresīvie”, kuriem, lai pārkāptu liktenīgo piecu procentu barjeru, politiskajā kaujas laukā jāsūta visas rezerves – “Progresīvo” gadījumā puse Rīgas domes deputātu, kas aizvadītajos divos gados iesituši vismaz kaut kādu politisko kapitālu.
Līdzīgu taktiku 13. Saeimas vēlēšanās izmantoja arī Jaunā konservatīvā partija, kura gadu pirms vēlēšanām svinēja savu līdz tam lielāko politisko uzvaru - iekļūšanu Rīgas domē, vēlēšanu sarakstos salika piecus redzamākos no saviem deviņiem Rīgas domes deputātiem, piemēram Juri Jurašu, Jutu Strīķi un Jāni Bordānu.
Arī šogad partijas rīkojas līdzīgi. Izņēmums nav arī “Progresīvie”, taču šī organizācija savas Saeimas vēlēšanu komandas formēšanai Rīgas domes deputātu sarakstu izmantojusi visvērienīgāk. No 12 organizācijas Rīgas domes deputātiem, kas šajā amatā stājās tikai pirms diviem gadiem un to pilnvaras beigtos pēc trim, uz Saeimas vēlēšanām dodas seši.
Viens no viņiem, Māris Mičerevskis, uz neilgu laiku pabijis arī Saeimas deputāta amatā. Tajā viņš stājās pēc tam, kad par iekšlietu ministri kļuva Marija Golubeva, kurai demisionējot M. Mičerevskis atgriezās Rīgas domē. Tiesa, par iespēju kļūt par Saeimas deputātu viņam bija jāpateicas “Latvijas attīstībai”, kuras biedrs viņš bija līdz dienai, kad ar skandālu pameta tās rindas, apsūdzot organizācijas tā laika līderi Juri Pūci dažādās šmucīgās izdarībās.
Zināma pieredze Saeimas darbā ir arī vienai no redzamākajām “Progresīvo” Rīgas domes deputātēm Antoņinai Ņenaševai un Selmai Teodorai Lavrencei. A. Ņenaševa savus pirmos soļus politikā spēra “Saskaņā” - 9. un 10. Saeimā viņa bija “Saskaņas centra” deputāta Alekseja Holostova palīdze, bet vēlāk vadīja “Saskaņas” jauniešu organizāciju. Savukārt S. T. Lavrence Saeimas darbā no iekšienes varēja ielūkoties laikā, kad M. Mičerevskis bija Saeimas deputāts, kura palīdze viņa bija.
Taču lielākā pieredze politikā “Progresīvo” vidū ir Imantam Lieģim, kurš 10. Saeimā tika ievēlēts no “Vienotības” saraksta, bijis aizsardzības ministra amatā un kā diplomāts pārstāvējis Latvijas intereses vairākās Eiropas Savienības valstīs.
Ņemot vērā, ka sevi cienošas partijas vēlēšanām piesaka vismaz tik kandidātu, cik ir deputātu vietu, kas Saeimas gadījumā ir 100, ar Rīgas domes un citu pašvaldību deputātiem “Progresīvajiem” dalībai Saeimas vēlēšanās nepietiek. Tāpēc partija savās rindās uzņēmusi arī citus gana pazīstamus kandidātus. Piemēram, kovida pandēmijas sākumā sabiedrības uzmanības centrā pabijušo Edgaru Labsvīru, kas tolaik vadīja Nacionālo veselības dienestu. To gan, neizturēdams emocionālo slodzi, viņš pameta.
Savukārt Andris Sprūds ir medijos savulaik plaši izmantots ārpolitikas eksperts, Rīgas Stradiņa universitātes Eiropas studiju fakultātes dekāns un bijušais Latvijas ārpolitikas institūta vadītājs. Šo amatu viņš atstāja, nolemjot pievērsties politikai.
“Progresīvo” premjerministra amata kandidāts plašākai publikai ir maz zināmais Kaspars Briškens, kas bijis pie Kustības “Par!” dibināšanas šūpuļa, bet organizācijā vīlies pameta to. Iepriekš viņš bijis padomnieks diviem satiksmes ministriem, strādājis “airBaltic” padomē, “RB Rail” jeb “Rail Baltica” projektā un pašlaik ir “Pasažieru vilciena” padomes loceklis
K. Briškens uzskata, ka pēc vēlēšanām “Progresīvie” būs koalīcijas kodolā. Šādu pārliecību dodot redzējums par Latvijas nākotni kā turīgu, iekļaujošu sabiedrību, kas aktīvi attīsta ekonomiku un rūpējas par katra iedzīvotāja labklājību, un partija sadarbosies ar tiem.
“Progresīvie” Saeimā gan nestrādāšot kopā ar tādiem spēkiem, kuri šķeļ sabiedrību un izmanto populistiskus argumentus, lai grautu Latvijas ekonomisko un ārējo drošību - Latvijas Krievu savienība un “Saskaņa”.
Taču arī paši “Progresīvie” ir aiz citu novilktām sarkanajām līnijām. Piemēram, “Konservatīvo” līderis Jānis Bordāns apšauba, ka viņa vadītais politiskais spēks būtu gatavs sadarboties ar viņiem. Te gan jāpiebilst, ka Saeimas vēlēšanu rezultāti un politisko spēku balanss Saeimā dažas sarkanās līnijas var dzēst un uzvilkt dažas jaunas.
