Eiroparlamentā toni noteiks konservatīvie un sociālisti

Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultāti liecina, ka atsevišķās valstīs prognozētos panākumus guvušas eiroskeptiskās partijas, taču, pēc pašreizējām aplēsēm, to kontrolē nonāks ne vairāk kā 20% no 751 deputātu mandāta. Toni jaunajā sasaukumā joprojām noteiks konservatīvie no Eiropas Tautas partijas grupas (EPP) un Sociālistu un demokrātu progresīvās alianses grupa (S&D), taču, kā norāda politologi, viņiem biežāk nekā iepriekš nāksies strādāt kopā, lai neitralizētu galēji labējo un galēji kreiso grupu ietekmi.

Skaitļi liecina, ka visvairāk mandātu jaunajā parlamentā ieguvuši Tautas partijas grupas kandidāti, taču viņu līdera un pretendenta uz Eiropas Komisijas prezidenta krēslu Žana Kloda Junkera sacītais, ka «konservatīvie ir uzvarējuši», ir apšaubāms. Salīdzinot ar iepriekšējo sasaukumu, šī deputātu grupa zaudējusi 63 mandātus, ko par īstu uzvaru grūti nosaukt. Uz to uzmanību vērsis arī sociālistu kandidāts uz augsto amatu, līdzšinējais parlamenta vadītājs Martins Šulcs, kurš atteicies atzīt zaudējumu vēlēšanās un atsaukt pretenzijas uz EK prezidenta amatu – viss liecina, ka par to gaidāma ļoti nikna cīņa ne tikai Briseles, bet arī citu ES valstu galvaspilsētu varas gaiteņos.

Deutsche Welle norāda, ka abi kandidāti gan labi apzinās – tā vietā, lai konfliktētu viens ar otru, viņiem būtu nepieciešams nodrošināt stabilu vairākumu sašķeltajā parlamentā. Turklāt jāņem vērā, ka jaunajā sasaukumā tas kļūs vēl sašķeltāks, jo par savu nodomu veidot jaunu deputātu grupu jau paziņojusi lieliskus panākumus guvusī Francijas Nacionālās frontes līdere Marina Le Pena. Ne jau velti Ž. K. Junkers atminējies bijušā Eiropas Komisijas vadītāja Žaka Delora izteikumu, ka «Eiropa ir konservatīvo un sociālistu ārlaulības bērns», piebilstot, ka labprāt pieņems sociālistu pasniegto roku. Arī trešā lielākā parlamentāriešu grupa – liberāļi (ALDE) – vismaz vārdos izteikuši gatavību piedalīties stabila vairākuma veidošanā. Tomēr ir skaidrs, ka, jo plašāka koalīcija tiek veidota, jo lielākas grūtības tās biedriem rodas, vienojoties par konkrētiem jautājumiem, – jo vairāk tādēļ, ka atšķirībā no nacionālā līmenī ierastā Eiroparlamentā nekādi partiju sadarbības līgumi netiek slēgti un dokumenti netiek parakstīti.

Lai gan daudzos Eiropas un ASV medijos vakar bija pieminēta «politiskā zemestrīce», ko sarīkojuši galēji labējie, galēji kreisie un citi marginālie un populistiskie eiroskeptiķi, patiesībā tas attiecināms tikai uz dažām valstīm – Lielbritāniju (tur uzvaru guva Apvienotās Karalistes Neatkarības partija), Franciju (Nacionālā fronte) un Grieķiju (kreisie radikāļi no partijas Syriza). Citur eiroskeptiķu panākumi nemaz tik grandiozi nav, bet dažviet, piemēram, Nīderlandē, viņi piedzīvojuši izgāšanos. Pie varas esošās partijas piedzīvoja zaudējumus arī Dānijā, Bulgārijā un Īrijā, taču šajās valstīs tām piederošie mandāti nonākuši ne mazāk ES atbalstošu kandidātu rokās. Interesanti, ka, gluži tāpat kā Latvijā, arī Itālijā, Kiprā un Rumānijā lielākos panākumus Eiroparlamenta vēlēšanās guvušas daudz kritizētās pie varas esošās partijas.