Sarkozī mēģinās atgriezties lielajā politikā
Lai gan Francijas bijušā prezidenta Nikolā Sarkozī paziņojums par atgriešanos aktīvajā politikā un vēlme kandidēt 2017. gada prezidenta vēlēšanās nebija negaidīti, tas izraisījis iespaidīgu viļņošanos valsts politiskajās aprindās, kas vērtē 59 gadus vecā eksprezidenta izredzes.
No vienas puses, tās nešķiet sliktas, jo pašreizējā Francijas prezidenta Fransuā Olanda popularitāte kritusies līdz rekordzemam līmenim un viņa valdības kritika, pie kā enerģiski ķēries N. Sarkozī, atrod dzirdīgas ausis. No otras – N. Sarkozī atgriešanās uz politiskās skatuves, iespējams, nāks tikai par labu sociālistu valdībai, jo tai radīsies iespēja novērst uzmanību un atgādināt, ka visas ekonomiskās problēmas sākās tieši N. Sarkozī valdīšanas gados.
Par to, ka N. Sarkozī, kurš prezidenta amatu ieņēma no 2007. līdz 2012. gadam, bet pēc zaudējuma vēlēšanās paziņoja par aiziešanu no aktīvās politikas, ir gatavs tajā atgriezties, mēļoja jau sen. Lai gan beidzamo gadu laikā eksprezidents sabiedrībā parādījās samērā reti (pārsvarā kopā ar sievu, dziedātāju Karlu Bruni), viņš nekad nepalaida garām iespēju pakritizēt sociālistu valdību un likt saprast, ka pats zina, kas darāms, lai valsts beidzot pārvarētu ekonomisko recesiju. Skaidru atbildi uz jautājumu par atgriešanos politikā N. Sarkozī gan nesniedza, taču AFP atgādina, ka konservatīvajā partijā Tautas kustības savienība (UMP) viņam ir ne mazums piekritēju, kuri uzskatījuši, ka tieši N. Sarkozī vadībā partijai ir lielākās izredzes atgriezties pie varas. 29. novembrī paredzētas partijas vadītāja vēlēšanas, un bijušais prezidents faktiski ielēcis pēdējā vagonā, lai tajās piedalītos. Pagājušo piektdien viņš Facebook pavēstīja par savu nodomu kļūt par partijas līderi un kandidātu 2017. gada prezidenta vēlēšanās, bet nedēļas nogalē jau paspējis sniegt izvērstākas intervijas televīzijas kanālam France 2 un nedēļrakstam Le Journal du Dimanche, kurās skaidrojis sava lēmuma iemeslus. N. Sarkozī kritiķiem (un tādu nav maz – septembra sākumā veiktā BFM aptauja liecina, ka 65% francūžu nevēlas viņa atgriešanos Elizejas pilī) tās devušas iemeslu ironizēt, ka divarpus gadu laikā N. Sarkozī nav mainījies ne par kripatiņu un jau atkal enerģiski cenšas tēlot nācijas glābēju.
«Šodien globālā ekonomiskā izaugsme tuvojas 4% atzīmei, Vācija zeļ un plaukst, Eiropā krīzes vairs nav, taču mums joprojām turpinās stagnācija un pieaug bezdarbs. Kādēļ? Tāpēc, ka mūsu modeli nepieciešams pilnībā restrukturizēt,» N. Sarkozī sacījis intervijā, kas svētdienas vakarā, laikā, kad pie televizoru ekrāniem pulcējas visvairāk skatītāju, tika demonstrēta France 2. Četrdesmit minūtes ilgās intervijas laikā viņš lielāko uzmanību pievērsis tieši ekonomikas jautājumiem, norādot, ka Francijā nepieciešams mainīt nodokļu sistēmu, jo tai ir jāveicina uzņēmēju ieinteresētība jaunu darba vietu radīšanā un ekonomiskajā izaugsmē. «Ja Francijā iedzīvotājiem un kompānijām tiek uzlikts lielāks nodokļu slogs, kā jūs varat gaidīt, ka tās kļūs konkurētspējīgākas? Ja kompānijas zaudē tirgus daļu, kā var gaidīt bezdarba līmeņa samazināšanos? Lūk, kur ir problēma,» skaidrojis N. Sarkozī. Uz aizrādījumu, ka tieši viņa valdīšanas gados bezdarbs Francijā sasniedza 10% līmeni un ap šo atzīmi svārstās visu laiku, N. Sarkozī norādījis, ka 2008. gadā ekonomiskā krīze piemeklējusi visu kontinentu, bet pašlaik Francija nepatīkami izceļas uz pārējo Eiropas valstu fona. Pēc viņa domām, par to tieša atbildība jāuzņemas pie varas esošajiem sociālistiem.
Sīkākās detaļās par savu politisko programmu N. Sarkozī nav vēlējies iedziļināties, vien norādījis, ka viens no viņa kā UMP līdera (ja, protams, izdosies ieņemt šo amatu) uzdevumiem būs atkarot elektorātu no Marinas Le Penas vadītās Nacionālās frontes. Reuters atgādina, ka maijā notikušajās Eiropas Parlamenta vēlēšanās par Nacionālo fronti nobalsoja 24,95% un tā apsteidza gan sociālistus, gan konservatīvos. Partija guva arī vērā ņemamus panākumus municipālajās vēlēšanās, lai gan Francijas vēlēšanu sistēmas īpatnību dēļ nacionālajās vēlēšanās šādu rezultātu būs faktiski neiespējami atkārtot. Toties M. Le Penai ir lieliskas izredzes 2017. gada prezidenta vēlēšanās iekļūt otrajā kārtā, turklāt aptaujas liecina – ja tur viņas pretinieks būtu F. Olands, tieši M. Le Pena izcīnītu uzvaru. N. Sarkozī patētiski paziņojis – viņš nedrīkstot pieļaut šādu situāciju, jo tas faktiski nozīmētu Francijas nonākšanu starptautiskajā izolācijā. «Es esmu apņēmības pilns atkarot šos cilvēkus... Nedomāju, ka viņi tic Marinai Le Penai, man liekas, ka viņi ir nobijušies, vīlušies,» sacījis N. Sarkozī. No viņa izteikumiem varētu secināt, ka vēlētāju pārbēgšana no konservatīvajiem pie Nacionālās frontes sākusies tikai pēc 2012. gada maija, kad N. Sarkozī pameta politiku, taču, maigi izsakoties, tā nav taisnība. Reuters norāda, ka vēl pirms 2012. gada prezidenta vēlēšanām toreizējais līderis centās padarīt savu politiku pievilcīgāku labējā spārna vēlētājiem, par ko no M. Le Penas izpelnījās pārmetumus par Nacionālās frontes ideju zagšanu. Šis mēģinājums izrādījās neveiksmīgs un pat deva pretēju efektu, un nav skaidrs, kādā veidā N. Sarkozī pašlaik, kad Nacionālā fronte ir uz panākumu viļņa, gatavojas realizēt savu solījumu. M. Le Penas vietnieks Florians Filipo sarunā ar Reuters jau paziņojis – ja konservatīvie patiešām izlems 2017. gada vēlēšanām virzīt nepopulāro N. Sarkozī, kuru Francijas vēlētāji jau ir norakstījuši, M. Le Penas izredzes iekļūt otrajā kārtā būtiski pieaugs. «Ja skatās no mūsu redzes punkta, viņš ir lielisks kandidāts,» ironizējis F. Filipo.
Tiesa, līdz dalībai vēlēšanās N. Sarkozī vēl ir tāls ceļš ejams. Tā kā pašlaik uz partijas līdera amatu nopietnu pretendentu nav, visticamāk, eksprezidents patiešām uzvarēs 29. novembra vēlēšanās. Taču AFP atgādina, ka Francija nav Lielbritānija, kur partijas līderis automātiski kļūst par kandidātu uz augstāko amatu. 2016. gadā konservatīvie iecerējuši rīkot iekšējo balsojumu par to, kuru kandidātu virzīt uz prezidenta vēlēšanām. N. Sarkozī potenciālie sāncenši šajā balsojumā ir divi bijušie valdības vadītāji – Fransuā Fijons (viņš premjera pienākumus pildīja tieši N. Sarkozī prezidentūras laikā) un Alēns Žipē, kurš N. Sarkozī valdīšanas laikā bijis aizsardzības un ārlietu ministrs. Nedēļas nogalē neviens no viņiem nav paudis savu gatavību pavirzīties maliņā, lai atbrīvotu vietu bijušajam prezidentam – gluži otrādi, abi pavēstījuši, ka azartiski metīsies cīņā. Par reālāko konservatīvo kandidātu prezidenta amatam līdz šim ticis uzskatīts pašreizējais Bordo mērs A. Žipē. Partijā viņam ir mazāks atbalsts nekā N. Sarkozī, toties, saskaņā ar aptauju datiem, tieši viņam ir lielākas izredzes uz uzvaru prezidenta vēlēšanās – vismaz pašlaik.
Interesanti, ka N. Sarkozī atgriešanās pozitīvi novērtēta arī valdošajā sociālistu partijā, kuras prezidenta F. Olanda reitings pašlaik nokrities līdz 13%. «Nav pārsteigums – Olandam un viņa valdībai, visiem kreisajiem tās ir labas ziņas,» intervijā AFP sacījis politologs Edijs Fožjē. Viņa kolēģis, Parīzes politisko studiju institūta eksperts Paskāls Perinjū piebildis, ka N. Sarkozī pēc eventuālās stāšanās UMP vadībā vairs nebūs iespējams aprobežoties ar vispārīgu valdības kritiku, no viņa prasīs konkrētus un konstruktīvus priekšlikumus. Turklāt sociālistiem allaž būs iespēja aktualizēt šķietami nebeidzamās tiesu lietas, kas pēta N. Sarkozī saistību ar koruptīviem darījumiem un nelikumīgu kampaņu finansēšanu.