Pastāvot bažām, ka Maskavas agresija var vērsties arī pret Baltijas vai Centrāleiropas valstīm, Ziemeļatlantijas alianse ir apņēmības pilna jau šogad izveidot Ļoti augstas gatavības saistīto uzdevumu spēkus (VJTF), kas sarunvalodā parasti tiek dēvēti par Trieciengrupas spēkiem (Spearhead Force). To uzdevums būs nepieciešamības gadījumā, ilgākais 48 stundu laikā, iesaistīties apdraudēto valstu aizsardzībā.

Galvenā prioritāte

Šo spēku izveidošanu par vienu no savām galvenajām prioritātēm ir pasludinājis NATO ģenerālsekretārs Jenss Stoltenbergs, kurš savus pienākumus sāka pildīt septembrī, šo plānu pilnībā atbalsta arī NATO dalībvalstu līderi un militārie komandieri. Eiropā izveidojusies jauna stratēģiskā realitāte.

Nesenā intervijā televīzijas kompānijai NBC alianses komandieris Filips Brīdlovs norādījis, ka beidzamos 19 gadus NATO uzskatījusi Krieviju par savu partneri, bet tagad ir skaidrs, ka Maskava izvēlējusies citu scenāriju. Cita starpā to apstiprina arī pagājušā gada nogalē publiskotā jaunā Krievijas militārā doktrīna, no kuras izriet, ka tieši NATO Krievija uzskata par savu potenciālo ienaidnieku. Par šādu Kremļa izvēli liecina arī tam lojālo Krievijas televīzijas kanālu regulārās vaimanas par alianses «tuvošanos Krievijas robežām», «kuģiem ar kodolieročiem Baltijas jūrā» vai «plāniem ierīkot kara bāzi Krimā», kuri it kā esot bijuši pussalas aneksijas jeb atņemšanas Ukrainai galvenais iemesls.

Atgriešanās pie saknēm

Džordža Vašingtona universitātes Starptautisko attiecību skolas speciālists Maikls Brauns sarunā ar AP norādījis, ka NATO, kas beidzamajos gados bija iesaistījusies misijās Afganistānā, Irākā un Lībijā, tātad tālu no Ziemeļatlantijas reģiona, piespiedu kārtā nākas atgriezties pie sava pamata uzdevuma – alianses locekļu drošības un Eiropas stabilitātes nodrošināšanas. «Tas būs izaicinājums, jo daudzus gadus alianses līderi kolektīvo drošību bija uztvēruši kā pašsaprotamu, bet Krievija pa to laiku izstrādājusi netradicionālu taktiku, kas prasa tikpat netradicionālu reakciju,» skaidrojis M. Brauns. Polijas Starptautisko attiecību institūta eksperts Marcins Terlikovskis uzsver, ka kolektīvās drošības principu nepieciešams realizēt tā, lai Krievijai nebūtu ne mazāko šaubu – NATO ir gatava aizstāvēt savas vērtības un Maskavas vēršanās pret kādu no dalībvalstīm nozīmē, ka Krievijai jārēķinās ar visu alianses valstu iesaistīšanos, ASV (kurai ir lielākais militārais spēks) ieskaitot. Tāpēc, pēc M. Terlikovska domām, ir tik svarīgi, lai 5000 vīru lielā VJTF kontingenta veidošanā iesaistītos maksimāli daudz alianses dalībvalstu. Līdzšinējie NATO amatpersonu izteikumi liecina, ka šos spēkus lielākoties veidos militārpersonas no Vācijas, Norvēģijas un Nīderlandes. Plānots, ka to komandpunkts (vai viens no komandpunktiem) atradīsies Polijas rietumos – Ščecinas pilsētā, kur pašlaik ir Ziemeļaustrumu daudznacionālo spēku (Multinational Corps Northeast) štābs. Tajā pašā laikā pastāv iespēja, ka atsevišķus VJTF elementus varētu izvietot Rumānijā vai Baltijas valstīs.

Kas finansēs?

Lai gan principiāla vienošanās par Trieciengrupas spēku izveidošanu ir panākta, domnīcas Vācijas Māršala fonds drošības eksperts Bruno Lete intervijā AP norādījis, ka daudzi svarīgi jautājumi ne tuvu nav atrisināti un galvenais no tiem ir – kurš finansēs spēku izveidošanu un uzturēšanu kaujas gatavībā? NATO Eiropas dalībvalstis, kā jau gadiem ilgi ieradušas, cer, ka maciņu atkal atvērs ASV, kas nodrošina lauvas tiesu alianses militāro izdevumu. Reuters atgādina, ka pagājušā gada rudenī J. Stoltenbergam izdevies panākt, ka visas NATO dalībvalstis apņēmušās pildīt savas saistības, aizsardzībai jeb militāriem mērķiem atvēlot vismaz 2% iekšzemes kopprodukta. Taču – šī apņemšanās tikšot realizēta desmit gadu laikā. Tas interneta asprāšiem jau devis vielu ņirgām, ka pa šo laiku Krievijas armija netraucēti aizmaršēs līdz Lamanša šaurumam un Portugālei, bet pēc tam iekarojumus Krievijai vēl paspēs atņemt Ķīna.

NATO ģenerālis Žans Pols Palomeross sarunā ar NBC uzsvēris, ka pašlaik drošības situācija Austrumeiropā ir «ļoti sarežģīta un ļoti nepastāvīga». Briselē, kur atrodas NATO štābs, tiek izskatīti visdažādākie notikumu attīstības scenāriji, kas bieži vien atspoguļojas kārtējo militāro mācību jeb manevru leģendās. Pērn Eiropā tika sarīkots bezprecedenta skaits mācību ar NATO spēku līdzdalību – vairāk nekā 200, un plānots, ka arī šogad to nebūs mazāk.