Šonedēļ Sennazēras ostas apkaimē sākušies Francijas kompānijas DCNS uzbūvētā helikopteru bāzes kuģa Sevastopol izmēģinājumi. Šo karakuģi, gluži tāpat kā jau pērn ūdenī nolaisto tās pašas Mistral klases Vladivostok, Francija apņēmusies pārdot Krievijai (turklāt jau saņēmusi avansu), taču nesteidz pildīt kontraktu, aizbildinoties ar to, ka Krievijas agresija pret Ukrainu nozīmē, ka kuģu pārdošanai nav piemērotu apstākļu. Maskavas pacietība tikmēr sākt izsīkt.
Spriežot pēc visa, Krieviju visvairāk kaitina Francijas nenoteiktība, jo Parīze tā arī oficiāli nav paziņojusi, ka kuģus Krievijai nepiegādās. Tajā pašā laikā tā meklē citu potenciālo pircēju – beidzamo nedēļu laikā aizvien skaļāk runā par to, ka kuģus varētu iegādāties Kanāda.
Francija vilcinās
AFP atgādina, ka, kontrakta summa ir 1,2 miljardi eiro, turklāt kuģu būvētāji jau gandrīz visu šo naudu saņēmuši avansā. Pirmo kuģi bija paredzēts piegādāt, vēlākais, līdz 2014. gada 14. novembrim, taču jau vasaras vidū, kad krievu ekipāža Sennazērā mācījās apieties ar Vladivostok, kļuva skaidrs, ka līguma izpilde ir apdraudēta. Krievija savas agresijas dēļ tika pakļauta starptautiskām sankcijām, un daudziem gan Eiropā, gan Atlantijas okeāna viņā pusē radās loģisks jautājums – vai NATO un ES valsts šādā situācijā drīkst piegādāt kara tehniku agresoram? Formāli gan sankcijas neattiecas uz līgumiem, kas noslēgti pirms to ieviešanas, un pie tā sākotnēji apelēja Francijas prezidents Fransuā Olands. Taču pēc tam, kad 16. jūlijā virs Maskavas atbalstīto separātistu kontrolētās Austrumukrainas tika notriekta Malaizijas pasažieru lidmašīna, arī viņš bija spiests mainīt savu viedokli.
Kopš tā laika Francijas amatpersonu nostāja palikusi nemainīga. Tās nav paziņojušas, ka līgums ar Krieviju būtu lauzts, taču uzsver, ka «pašlaik nav piemērotu apstākļu tā pildīšanai». Februārī F. Olands pavēstīja, ka par atgriešanos pie Mistral jautājuma būs iespējams runāt vien tad, kad skaidri varēs konstatēt, ka tiek pildītas Minskā noslēgtās vienošanās un situācija Austrumukrainā uzlabojas. Vēl viena būtiska piebilde – Krievijai ir jāpārtrauc atbalstīt kaimiņvalsts separātisti. Pašlaik apritējis vairāk nekā mēnesis kopš Minskas sarunām, taču par būtisku progresu runāt joprojām nav iespējams. Separātisti uguni pārtrauca vien tad, kad bija padzinuši Ukrainas valdības spēkus no Debaļceves pilsētas, smagais bruņojums no frontes līnijas tā arī nav līdz galam atvilkts, bet no Krievijas dumpinieki joprojām saņem visdažādākā veida palīdzību, arī militāru. Pagājušonedēļ sniegtā intervijā laikrakstam Gazeta Wyborcza Francijas premjerministrs Manuels Valls apstiprinājis, ka Krievija nav izdarījusi visu, kas tās spēkos, lai mazinātu konfliktu Austrumukrainā, un tas nozīmē – karakuģi tai pagaidām piegādāti netiks.
Gaidīs līdz maijam
Krievijas kompānijas Rosoboroneksport ģenerāldirektors Anatolijs Isaikins vakar intervijā valsts ziņu aģentūrai RIA Novosti paziņojis, ka Maskava ir gatava gaidīt līdz aprīļa beigām. Viņš uzsvēris, ka sarunas par karakuģu piegādi ar Francijas pusi turpinoties, un laiks, lai atrastu kompromisu, vēl esot. Francijas mediji gan īsti neizprot, kas tās par sarunām un kas ar ko tās risina. Ir skaidrs, ka pašlaik šī problēma kļuvusi par politisku jautājumu, kurā galīgo lēmumu var pieņemt tikai pats F. Olands, turklāt, visticamāk – pēc konsultācijām ar saviem sabiedrotajiem gan šajā, gan otrā Atlantijas okeāna pusē. Bet valdošā nostāja gan Briselē, gan Vašingtonā ir nepārprotama – Francija šo kontraktu nedrīkst pildīt.
Krievijas medijos izteikta versija, ka kontrakta laušana Parīzei var izmaksāt aptuveni 3 miljardus eiro, jo tai nāksies atdot gan avansā saņemto naudu, gan maksāt soda sankcijas. Atsevišķas Krievijas amatpersonas jau nedēļām ilgi mudina sūdzēt Franciju Starptautiskajā arbitrāžas tiesā par līguma nepildīšanu. Šādu risinājumu, piemēram, atbalstījis Valsts domes aizsardzības komisijas vadītājs admirālis Vladimirs Komojedovs, bet Krievijas sakaru ministrs Nikolajs Ņikiforovs pat rosinājis noteikt asimetriskas sankcijas pret tādiem Francijā reģistrētiem uzņēmumiem kā Eutelsat SA un EADS Astrium, kuriem noslēgti sadarbības līgumi ar Krieviju. Arī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu janvārī izteicās, ka Francija ir jāsūdz tiesā un jāpiedzen no tās soda procenti. Tajā pašā laikā ir skaidrs, ka šādu lēmumu Krievijā var pieņemt tikai viens cilvēks – prezidents Vladimirs Putins, kurš, šķiet, nav atmetis cerības Mistral kuģus saņemt. Turklāt ne jau tādēļ, ka tie būtu kritiski svarīgi Krievijas jūras kara flotes kaujas spējām, bet tāpēc, ka tā būtu lieliska iespēja iedzīt ķīli Rietumu sabiedroto attiecībās.
Vai glābs Kanāda?
Francijas mediji norāda, ka F. Olands un M. Valsa valdība nokļuvuši ļoti sarežģītā situācijā. Kontrakta laušana prasīs nopietnus izdevumus no valsts budžeta, un ar šādu scenāriju ir neapmierinātas Francijā spēcīgās arodbiedrības. Jau tagad Vladivostok palikšana Sennazērā ik mēnesi kuģu būves uzņēmumam izmaksā 2,5 miljonus eiro – kuģis taču ir jāapkalpo un jāapsargā. Laikraksts Le Telegramme vēstījis, ka tuvākajā laikā to, iespējams, pārvedīs uz jūras kara flotes bāzi Brestā, taču problēma šādā veidā netiks atrisināta – ja atskaita to, ka kāda konkrēta privātuzņēmēja vietā savus maciņus atvērt vajadzēs visiem nodokļu maksātājiem.
Bet pats sliktākais esot tas, ka Francijai vienkārši nav nekādu alternatīvu variantu, kam pārdot kuģus. ES un NATO forumos regulāri uzsāktās runas par solidāru atbildību ne pie kāda rezultāta nav novedušas – starptautisko institūciju vadītāji uzsvēruši, ka tās neiegādājas militāro tehniku, un šādu lēmumu pieņemšana (un finansējuma atrašana tā realizēšanai) ir katras atsevišķas dalībvalsts ziņā. Risinājumu, ko iesākt ar Mistral, intensīvi meklē arī ASV Kongress, taču pagaidām bez rezultātiem.
Pēdējās nedēļās gan aizvien intensīvāk cirkulē baumas, ka abus kuģus varētu iegādāties NATO dalībvalsts Kanāda. Laikraksts The Sentinel norāda, ka atšķirībā no citām alianses valstīm, tai tiešām ir pēdējais laiks atjaunot savu jūras kara floti, un parlaments jau principiāli piekritis šim mērķim atvēlēt 35 miljardus Kanādas dolāru jeb 25,7 miljardus eiro. Pēc The Sentinel domām, Mistral klases kuģi Kanādai lieti noderētu, lai kontrolētu Ziemeļrietumu jūras ceļu, kurā ledus sega ar katru gadu aizvien vairāk samazinās. Tiesa, nav īsti skaidrs, vai šādas klases kuģis ir piemērots arktiskajiem laika apstākļiem (Krievija plānoja Mistral izmantot Vidusjūrā un Klusajā okeānā), turklāt šādā gadījumā būs nepieciešams mainīt lielu daļu Vladivostok un Sevastopol aprīkojuma, kas atbilst Krievijas standartiem. Taču ar šo problēmu Francijai nāksies saskarties jebkurā gadījumā, ja pircējs nebūs Krievija, bet kāda cita valsts.
MISTRAL KLASES HELIKOPTERU BĀZES KUĢI
• Garums – 199 m
• Platums – 32 m
• Iegrime – 6,3 m
• Maksimālais ātrums – 18,8 mezgli (35 km/h)
• Darbības rādiuss – 10 800 km (pie ātruma 18 mezglu) vai 19 800 km (pie ātruma 15 mezglu)
• Apkalpe – 20 virsnieku, 80 jaunāko virsnieku, 60 ierindnieku
• Karavīri – 900 (īsām misijām), 450 (garām misijām) vai 150 (ja kuģi izmanto kā komandpunktu)
• Helikopteri – 35 vieglie vai 16 smagie; uz klāja ir 6 helikopteru pacelšanās un nolaišanās laukumi
• Tehnika – 40 Leclerc tanki vai 59 bruņumašīnas
• Desants – divi lieli vai četri mazāki desanta katamarāni
• Francijas flotes bruņojumā – kopš 2005. gada
• Mistral klases kuģi – Mistral, Tonnerre, Dixmude (Francijas flotes bruņojumā), Vladivostok, Sevastopol (apsolīts pārdot Krievijai)
Avots: DCNS