Edgars Rinkēvičs: Pārspīlēt ANO lomu vai līdz zemei to nokritizēt? Nē. Maksimāli izmantot ANO iespējas

© Foto: Ģirts Ozoliņš/MN

Tikko atgriezies no ASV, kur piedalījās ANO Ģenerālajā asamblejā, Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs sniedza ekspresinterviju “Neatkarīgajai”: par četrām asamblejas aktualitātēm, par kritiku, kas vērsta pret ANO, par daudzu valstu sentimentu attiecībā uz Krieviju, par Zelenska “miera plānu”, tikšanos ar Baidenu un daudz ko citu.

Kāds šoreiz palika iespaids, piedaloties Apvienoto Nāciju organizācijas (ANO) Ģenerālās asamblejas 79. sesijā Ņujorkā? Kas bija jauns un aktuāls?

ANO aktualitātes bija četras. Pirmā bija par atbalstu Ukrainai, par to, kādā veidā starptautiskajām tiesībām jābūt aizsargātām, un vairākums no asamblejas dalībniekiem bija par atbalstu Ukrainai.

Otrā aktualitāte - Tuvie Austrumi un Gaza, no vienas puses - atbalsts Izraēlai un tās tiesībām uz pašaizsardzību, no otras puses - bija dzirdams daudz Izraēlas kritikas saistībā ar lielo civiliedzīvotāju upuru skaitu.

Trešā lieta: Klusā okeāna, arī Karību salu mazās valstis, kuru problemātika ir saistīta ar klimata izmaiņām - ūdens līmenis ceļas, un ir dažas valstis, kuras var fiziski pazust no ģeogrāfiskās un politiskās kartes.

Kā palīdzēt šīm valstīm? Jūras līmeņa celšanos mēs neapturēsim ne ar deklarācijām, ne ar naudu. Vienkārši - tāda ir daba. Bet jautājums par to, kādā veidā risināt šo valstu juridisko eksistenci un suverenitāti, kļūst arvien nopietnāks. Ar to mēs sastopamies pirmoreiz: iespējams, dabā šīs valsti vairs neeksistēs, bet juridiski - eksistēs. Mums ir zināma pieredze: okupācijas laikā Latvijas valsts de facto neeksistēja, taču de iure tā bija dzīva.

Ceturtais jautājums: ANO Drošības padomes reforma. Runāja gandrīz visi, bet viedokļi bija diametrāli dažādi. Tas, ka Drošības padome nestrādā, kā vajadzīgs, to neapšauba neviens. Bet - kā tās darbu uzlabot un kādas reformas ir vajadzīgas, viedokļi dalās.

Viena lieta: veto tiesības, otra: kā paplašināt dalībvalstu - gan pastāvīgo, gan nepastāvīgo - skaitu, jo esošā Drošības padome atbilst 1945. gada reālijām, taču patlaban ir tā, ka politiskā, ekonomiskā un ģeogrāfiskā situācija daudzviet ir pavisam cita. Lielās valstis - piemēram, Indija, Japāna, Brazīlija, Nigērija, DĀR, - to ekonomiskais un politiskais potenciāls ir ievērojams. Veto tiesību ierobežošana, pret ko iestājas pastāvīgās dalībvalstis, dažāda veida tiesību paplašināšana - tas skan no daudzām valstīm.

Bet Drošības padomē ir arī Krievija - okupantu un agresoru valsts, kurai ir arī veto tiesības. Tas taču ir absurds. Varbūt tieši tāpēc ANO neko nespēj izdarīt pret Krieviju, tikai plātīt rokas. Ne velti ANO tiek dēvēta par “apvienoto nespējnieku organizāciju”.

Skaidrojums ir visai vienkāršs. Krievijas vai jebkuras citas valsts izslēgšana no Drošības padomes ANO statūtu ietvarā nozīmē divu trešdaļu valstu balsojumu par šo izslēgšanu, kas notiktu ANO Ģenerālajā asamblejā.

Un ar tām divām trešdaļām ir tā, ka daudzām ANO dalībvalstīm ir ļoti dažāda vēsturiskā un politiskā pieredze un līdz ar to - skatījums uz šodien notiekošo. Protams, ka Eiropas valstis un demokrātiskās valstis dažādos kontinentos ļoti stingri atbalsta Ukrainas tiesības uz pašaizsardzību, skaidri izsakoties pret Krievijas agresiju, iestājas, piemēram, par Krievijas izslēgšanu no Cilvēktiesību padomes.

Bet valstis, kas atrodas tālāk no Eiropas, saka: jums ir dubultie standarti. Kad notiek militāri konflikti Āfrikā un Āzijā, par tiem jūsu, eiropiešu, prese neraksta, un jūs par tur notiekošo neliekaties ne zinis.

Šajās valstīs nereti ir palicis sentiments atmiņās par cīņu pret koloniālismu. Daudzi šajās valstīs joprojām redz Krieviju (Padomju savienību) kā lielāko draugu, un daudzi Āfrikas valstu esošie un iepriekšēji līderi ir mācījušies Padomju savienībā. Atceraties, savulaik bija un joprojām ir Patrisa Lumumbas universitāte - tur viņi mācījās. Šo sentimentu palīdz uzturēt arī krievu diplomātija.

Visu šo aspektu kopums liedz savākt divas trešdaļas valstu, kas balsotu par Krievijas izslēgšanu no ANO Drošības padomes. Papildus vēl ir nianse, ka visām piecām pastāvīgajām dalībvalstīm arī jābalso. Veidojas apburtais loks. Bet kad sākas diskusija par dažāda veida ANO sankcijām, atbalsts ir dažāds.

ANO jau nesastāv tikai no Drošības padomes. Tā ir milzīga organizācija ar dažādām apakšorganizācijām un apakšstruktūrām. Piemēram, UNESCO. Mēs redzam labas iespējas izmantot šīs starptautiskās organizācijas un uzsveram: paskatieties, Krievija Ukrainā realizē koloniālu karu. Jā, savā ziņā Ukrainai tā ir antikoloniāla cīņa. Es neteiktu, ka visi tam uzreiz piekrīt un maina viedokli, bet, pārrunājot šo tēmu ar Baltijas valstu kolēģiem, mēs redzam: šis viedoklis rezonē.

Pamanīju, ka vairāki runātāji kritizēja ANO. Tā, piemēram, Argentīnas prezidents Havjers Milejs bija visai skarbs: “Vai tā ir tā pati Apvienoto nāciju organizācija, kas aizstāv cilvēktiesības? Tā pati, kas Cilvēktiesību padomē iekļāvusi asiņainas diktatūras? (..) Tā pati ANO, kas balsoja pret Izraēlu? Pret vienīgo valsti Tuvajos Austrumos, kas aizstāv liberālo demokrātiju?”

Ja tā rūpīgi palasītu pēdējo 79 gadu laikā runāto ANO, būtu maz runu, kurās ANO ir tikai slavēta, jo lielākoties tā ir bijusi kritizēta. Vieni to kritizē par nepietiekamu uzmanību klimata pārmaiņu sakarā, otri - par finansējuma nepamatotu palielināšanu dažādās jomās vai otrādi: par nepietiekamu atbalstu jaunattīstības valstīm, trešie saka, ka ANO nav nekur jāmaisās. Viedokļi ir dažādi - sākot no ļoti skarbiem, beidzot ar nekādiem. Kritika ir vienmēr, bet - būsim godīgi - tās gaidas un vēlmes ir pretrunīgas, taču neko labāku par ANO neviens nav spējis piedāvāt.

Vai mums vajag pārspīlēt ANO lomu? Nē. Vai mums vajag to līdz zemei nokritizēt? Nē. Mums maksimāli jāizmanto iespējas, ko dod šī organizācija, lai cik nepilnīga tā būtu.

Vai tur tika runāts arī par Zelenska “uzvaras plānu”?

Gandrīz nemaz. Jo tas vēl nav publiski prezentēts. Vakar (ceturtdien - E.V.) tas tika prezentēts Baltajā namā, šodien (piektdien - E.V.) Zelenskim plānota tiekšanās ar prezidenta amata kandidātu Trampu. Bet daudz runāja par to, ka Zelenska izstrādātā miera formula, miera samits, kas notika Šveicē, - tas viss ir jāturpina.

Apbēdina tas, ka daudzi vērsās pret Izraēlu.

Situācija, kas skatāma caur dažādām prizmām. Hamas teroristu iznīcināšana ir kaut kas tāds, ko neapšauba lielākā daļa pasaules valstu, tāpat kā neapšauba Izraēlas tiesības uz pašaizsardzību. Bet ir arī runa par humānajām tiesībām, Gazas iedzīvotāju upuriem, un to vidū nav tikai teroristi, un jāņem vērā ANO struktūra, kurā ir ļoti valstis ar dažādām reliģiskajām konfigurācijām.

Jā, bija gan skarba Izraēlas kritika, gan Izraēlas aizstāvība. Jo tas ir starptautisks forums, kurā ir pārstāvētas ārkārtīgi atšķirīgas valstis, un katrai ir tiesības izmantot savas 15 minūtes viedokļa paušanai.

Jūs tikāties ar ASV prezidentu Džo Baidenu.

Mums bija ļoti sirsnīga tikšanās. Tā notika ANO pieņemšanas laikā, un tā bija Baidena pēdējā lielā pieņemšana ASV prezidenta statusā. Es izmantoju iespēju pateikt viņam paldies par atbalstu Latvijai, kas bijis vēl tad, kad Baidens bija senators: tad viņa balss bija svarīga, lai Latviju uzņemtu NATO. Atcerējāmies viņa vizīti Latvijā, kad 2016. gadā viņš bija viceprezidents.

Intervijas

Latvijas Nacionālais dabas muzejs ir bagātību krātuve – daudznozaru dabaszinātņu muzejs, kurā glabājas ģeoloģiskie, entomoloģiskie, paleontoloģiskie, zooloģiskie, botāniskie, mikoloģiskie un antropoloģiskie priekšmeti. Krājums sistemātiski tiek papildināts, ievācot priekšmetus dabā, iepērkot, saņemot dāvinājumus. Muzeja krājumā ir daudzas Latvijā un pasaulē izzūdošas un jau izmirušas sugas, tāpēc kolekciju vērtība ar katru gadu pieaug. Arvien aktuālāks kļūst jautājums par šo vērtību ilglaicīgu saglabāšanu un kā tās nosargāt globālo krīžu, tostarp kara, gadījumā. Par muzeja vērtībām un muzeoloģiskajiem smalkumiem intervijā “nra.lv” stāsta muzeja direktore Skaidrīte Ruskule.