Visiem, kas pieredzēja PSRS okupāciju, ir hibrīdkara pieredze
Ungārija ir Eiropas Savienības valsts, kura ir izjutusi vislielāko bēgļu pieplūdumu. Ungārijas bruņotie spēki šogad tika iesaistīti bēgļu jautājuma risināšanā un robežas nostiprināšanā. Taču vienlaikus ar jauniem izaicinājumiem savas robežas aizsardzībai Ungārija pilda NATO kopējās drošības politikas uzdevumus. Pašlaik Baltijas gaisa telpas patrulēšanas misijā piedalās četras Ungārijas gaisa spēku lidmašīnas. Uz Neatkarīgās jautājumiem atbild Ungārijas valsts sekretāra vietnieks aizsardzības politikas un aizsardzības plānošanas jautājumos Pēteris Šikloši.
– Latvija no Ungārijas ir relatīvi tālu. Kādi var būt mūsu valstu kopējie mērķi militārā jomā?
– Vispirms ir jāsaka, ka mēs – Latvija un Ungārija –, tēlaini izsakoties, esam vienas ģimenes locekļi. Mēs esam dalībvalstis vienā militārā aliansē – NATO. Mēs esam sabiedrotie, un tas ir ļoti svarīgas pamats, kas vieno abas tautas. Mēs esam atbildīgi viens par otru, un, ja pret Latviju jebkad tiks vērsts uzbrukums, tad tas būs uzbrukums arī pret Ungāriju. Arī tad, ja notiktu pretējs process. Jebkura agresija pret Ungāriju vienlaikus būs agresija pret Latviju. Mums ir kopēja saistības, kas garantē mūsu un pārējo NATO partneru drošību. Šis ir visstiprākais pamats, kāds vien var būt.
– Ja notiktu agresija pret kādu no NATO valstīm, tas visdrīzāk būtu sākums globāla mēroga katastrofāliem satricinājumiem. Tas nevarētu palikt tikai kā konflikts pret vienu vai vairākām mazām valstīm.
– Protams, arī mēs uzskatām, ka šādas iespējas ir tīri teorētiskas. Teorētiskas, bet dažkārt notikumi sākas pēkšņi un norisinās ļoti ātri. NATO ir labi sagatavojusies šādai iespējai. Esmu pilnīgi pārliecināts un pilnīgi drošs, ka tajā gadījumā, ja jebkura Baltijas valsts tiktu apdraudēta no vienalga kāda (es nelietošu nevienas konkrētas valsts nosaukumu) ārēja agresora puses, tad NATO nekavējoties sniegs palīdzību un atbalstu gan Latvijai, gan jebkurai no Baltijas valstīm. Savukārt Ungārija noteikti būs starp tām valstīm, kas šādu palīdzību sniegs. Saprotiet to, ka mēs visi kopā esam ietekmīgākais spēks Eiropā. Ikviena maza vai vidēja valsts viena pati nekad nebūs ietekmīgs spēks, bet kopā mēs esam ļoti nozīmīgs spēks visā pasaulē.
– 21. gadsimts ir sācies ar jauniem izaicinājumiem. Ja atceramies, kā notika Krimas aneksija, tad tas nebija klasisks karš. Apbruņoti cilvēki bez atšķirības zīmēm īstenoja vienkāršam novērotājam nesaprotamas darbības. Vai NATO būs gatava reaģēt, ja agresija izaudīsies nevis kā militārs, frontāls karaspēka uzbrukums, kad tiek šķērsotas valstu robežas, notiek sadursmes un izveidojas frontes līnijas, bet kā hibrīdkarš?
– Mēs varētu uzsākt diskusiju par to, vai tas, ko pēdējā pusotra gada laikā dēvē par hibrīdkaru, ir jauns izaicinājums? Vai hibrīdkarš ir kaut kas jauns un līdz šim nepieredzēts, vai tomēr nē? Es uzskatu, ka tas nav nekas jauns. Ungārijai, manai valstij un ikvienam, kam ir PSRS laika pieredze, tiem, kas piedzīvoja PSRS okupāciju, šāda taktika nav nekas īpaši jauns un pārsteidzošs. Militāra izskata personas, kas pārģērbušās civilos apģērbos vai apģērbos bez atšķirības zīmēm, nostrādā šausmu lietas, un vienlaikus tiek iedarbināta milzīga propagandas mašinērija. Kaut ko tādu Ungārija piedzīvoja 1956. gadā. Katru gadu 23. oktobrī Ungārijā tiek atzīmēta šo traģisko notikumu gadadiena, un šogad jau aprit 59. gadadiena, kopš tika apturēta Ungārijas virzība uz demokrātiju. Taču tā nav tikai Ungārijas pieredze. To, ko šodien dēvē par hibrīdkaru, mēs varējām pieredzēt arī daudzos citos 20. gadsimta otrās puses notikumos visā pasaulē. Protams, mūsdienu hibrīdkaram ir citi mērķi, bet izmantotās metodes ir tādas pašas kā senāk.
– Kāds būtu pretlīdzeklis? Vai pret hibrīdkaru var cīnīties un vai to var efektīvi neitralizēt?
– Tiklīdz ir pamanāmas pirmās hibrīdkara pazīmes, mums, cik vien ātri iespējams, ir adekvāti jāreaģē. Tas arī viss. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka NATO spēs adekvāti un efektīvi atbildēt uz jebkuru hibrīdkara izpausmi. Protams, NATO ir 28 valstu organizācija, kas nozīmē, ka mums kopēju lēmumu pieņemšanas procedūra vienmēr būs ilgāka nekā tādai valstij, kurā visus izšķirīgos lēmumus pieņem viens cilvēks. NATO 28 valstu valdībām ir jānonāk pie vienota secinājuma. Tiklīdz ir vienots lēmums, tad būt vienam no divdesmit astoņiem nozīmē būt kopā ar ļoti spēcīgu spēku. Vēsturiski NATO ir visu laiku visveiksmīgākā militārā alianse, tāpēc esmu pārliecināts, ka tāda tā paliks arī nākotnē.
– Latvijas sabiedrībā ir vērojams satraukums par notikumiem Sīrijā, kuras pilsoņu karā aktīvi ir iesaistīti Krievijas gaisa spēki. Vairākas NATO dalībvalstis un Krievija atbalsta dažādus grupējums Sīrijas pilsoņu karā. Jau tiek ziņots par pirmajiem gadījumiem, kad ASV koalīcijas gaisa spēki, izpildot kaujas uzdevumus, satiekas ar Krievijas triecienlidmašīnām un bumbvedējiem. Vai var runāt par riskiem konfliktam starp NATO un Krieviju? Vai Sīrijas pilsoņu karš būtu patiekams pamats aizsākt konfliktu starp NATO un Krieviju?
– Pirmais, kas ir jāuzsver. NATO nav iesaistīta Sīrijas konfliktā. NATO nepiedalās Sīrijas pilsoņu karā nevienā no karojošām pusēm. Jā! Konfliktā ir iesaistījusies ASV vadītā koalīcija, un vairākas NATO dalībvalstis piedalās šajā koalīcijā, tostarp arī karojot pret t.s. Islāma valsti. Krievija atbalsta Asada režīmu, bet starp rietumvalstīm valda vienprātība, ka Asadam nevar būt vieta nākotnes Sīrijā. Mums vajadzētu strādāt kopīgi, lai atrastu risinājumu, kur atbalstītu Sīrijas tautas vairākums. Lielākais drauds gan Sīrijas, gan visa reģiona stabilitātei ir t.s. Islāma valsts. Diemžēl Krievija pašlaik īsteno no Rietumu koalīcijas atšķirīgu stratēģiju. Krievijas un Rietumu koalīcijas pieejas politiski nav harmonizētas. Tās vajadzētu harmonizēt vismaz militārā līmeni, lai novērstu nejaušu sadursmju vai konfliktu riskus.
– Vai jebkādas militāras vienības uzbrukums ASV spēkiem Sīrijā var būt par pamatu iedarbināt NATO 5. pantu, ka bruņots uzbrukums vienai vai vairākām dalībvalstīm ir jāuzskata par uzbrukumu visām dalībvalstīm?
– Noteikti nē! NATO dibināšanas līgums nosaka NATO atbildības ģeogrāfisko teritoriju. Tas attiecas uz katras dalībvalsts teritoriju Eiropā vai Ziemeļamerikā. Piemēram, Folklendu salas, kas atrodas dienvidu puslodē un kuras pārvalda Lielbritānijā, nav aizsargātas ar NATO līguma 5. pantu. Savukārt Lielbritānijas teritorija ir. Līdz ar to, ja kāds militārs spēks uzbruktu amerikāņu armijas militārpersonām Sīrijā, tad šāds uzbrukums nav aizsargāts ar NATO līguma 5. pantu. Ja uzbrukums tiks vērsts pret ASV teritoriju vai Turcijas, kas ir NATO dalībvalsts, teritoriju, tad par šādu uzbrukumu ir iedarbināms NATO līguma 5. pants.
– Šogad nozīmīgs Ungārijas armijas izaicinājums bija Ungārijas un Serbijas robežas aizsardzība.
– Jā, šogad Ungārija saskaras ar nozīmīgu, nelegālas migrācijas izraisītu izaicinājumu. Mums bija jāsper nopietni soļi, lai aizsargātu Ungārijas dienvidu robežu, kura vienlaikus ir ES un Šengenas līguma valstu robeža. Atbilstoši ES līgumam un atbilstoši Šengenas līgumam ārējo robežu aizsardzība ir attiecīgās dalībvalsts atbildība. Ungārijas un Serbijas robeža ir 175 kilometrus gara. Migranti izvēlējās šķērsot t.s. zaļo robežu tā vietā, lai šķērsotu robežu šķērsošanas punktos. Mēneša laikā Ungārija izveidoja robežas barjeras, kuru mērķis ir novirzīt migrantu plūsmu uz oficiālajiem robežpārejas punktiem. Oficiālajos robežpārejas punktos robežu var šķērsot legāli, atbilstoši Ungārijas un ES noteikumiem. Uz Ungārijas un Serbijas robežas ir vairāki oficiāli robežpārejas punkti. Pēc robežu barjeru izbūves normāls robežkontroles darbs tika atjaunots. Visi, kas šķērso robežu, tiek reģistrēti, un patvēruma pieteikumi tiek pieņemti. Kopš Ungārija ir izveidojusi robežu barjeras uz robežas ar Serbiju, nelegālās migrācijas apjoms būtiski samazinājās. Var piekrist, ka Ungārijas robežas nostiprināšana bija ļoti nozīmīgs solis. Solidāru atbalstu Ungārijas bruņotajiem spēkiem sniedza arī citu Višegradas grupas valstu bruņotie spēki. Ungāriju atbalstīja Čehijas Republika, kā arī Polija un Slovākija, ne tikai politiskā, bet arī militārā – robežapsardzības spēku līmenī.
– Kā ir vērtējamas Ungārijas un Horvātijas domstarpības? Viedokļu apmaiņa par robežu apsardzības politiku bija visai asa.
– Ungārijai un Horvātijai vienmēr ir bijušas ļoti labas attiecības. Mums ir kopīga vēsture. Mēs ilgstoši bijām vienas valsts sastāvā. Arī tautu attiecības ir ļoti ciešas. Ungāri un horvāti ir draudzīgas tautas, kuru draudzība ir izturējusi gadsimtu ilgu pārbaudi. Es neuzskatu, ka šo draudzību var būtiski ietekmēt dažu horvātu politisko spēku politiskie paziņojumi pēdējā mēneša laikā. Manuprāt, diskusiju novirzīšanai racionālā un pragmatiskā gultnē traucēja vēlēšanu tuvums Horvātijā. Ungārijas ārlietu ministrija ļoti operatīvi atspēkoja un izskaidroja vairākus Horvātijas izteiktos pārmetumus. Tomēr mēs esam savaldīgi, jo mūsu mērķis nav padarīt attiecības vēl saspringtākas. Ungāri un horvāti bija un būs draudzīgas kaimiņu tautas arī pēc vēlēšanām.
– No septembra līdz decembrim Šauļu bāzē Lietuvā ir dislocētas četras Ungārijas lidmašīnas. Jūs tikko atklājāt Ungārijas gaisa spēku vēstures izstādi Kara muzejā. Kāds bija šis izstādes mērķis?
– Galvenais vēstījums: Ungārijas gaisa spēki ir šeit, lai garantētu Baltijas gaisa telpas drošību. Kad saku šeit, tad ir jāprecizē – aviācijas spēku bāze atrodas Lietuvā, taču gaisa spēku kontroles zonā ir visa Baltija, arī Latvija. Ungārijas aviācija ir atbildīga par visas Baltijas drošību, un tas ir Ungārijas ieguldījums kopīgajā aizsardzības politikā. Ungārija dos savu atbalstu kopīgajiem sabiedrotajiem – Baltijas valstīm. Tas ir arī vēstījums, ko mēs parādām izstādē Kara muzejā. Mēs informējam par Ungārijas gaisa spēku pagātni un nākotni. Mēs esam šeit, lai atbalstītu Latviju un ikvienam atgādinātu, ka jebkādu draudu brīdī kopā ar Latviju būs Ungārija un visas NATO dalībvalstis.