Ar Lattelecom un Francijas Ārlietu un starptautiskās attīstības ministrijas atbalstu latviešu valodā izdota Parīzes Ekonomikas skolas (Paris School of Economics) profesora, akadēmiķa Tomasa Piketī (Thomas Piketty) 768 lapaspušu biezā grāmata Kapitāls 21. gadsimtā (The Capital in the 21st Century).
Piketī grāmatas latviskošana ir nozīmīgs un svarīgs solis Latvijas ekonomiskajā izglītībā. Piketī izvirzītas mērķis ir grandiozs – izpētīt nevienlīdzības izmaiņas pasaulē, pārbaudot, kā mūsdienās izpaužas tās tendences, kuras 19. gadsimtā aprakstīja Kārlis Markss. 19. gs. Kārļa Marksa slēdzieni balstījās uz daudzu nevienlīdzības faktu uzskaitījuma un uz nedaudzu rūpnīcu finanšu rādītāju vispārinājumiem. Piketī par Marksu: «Viņš necentās izzināt, vai tiešām dati par ļoti augstu kapitāla intensitāti, ko viņš atradis dažu fabriku kontos, ir reprezentatīvi visai britu ekonomikas virzībai kopumā vai vismaz kādas nozares virzībai (293. lpp.).» Kuras no Marksa laika atziņām ir saglabājušās un patiesas arī 21. gadsimtā? Piketī atbild: «50% viszemāk atalgoto vienmēr saņem vērā ņemamu daļu no kopējiem darba ienākumiem», bet «50% visnabagāko [cilvēku] īpašumu ziņā būtībā nepieder nekas vai gandrīz nekas (311. lpp.).»
Markss un viņa sekotāji iestājas pret nevienlīdzības pārmērībām. Piketī pierāda: līdz pat 20. gadsimta vidum nevienlīdzība visās vadošajās Rietumu pasaules valstīs samazinājās. Savukārt pēdējos trīsdesmit četrdesmit gadus ir notikusi strauja nevienlīdzības palielināšanās. Kā norāda Piketī, nevienlīdzība ir sasniegusi tādu pašu skaitlisko attiecību kā 19. gadsimta laikā, kad radās teorijas, ka vienīgais veids, kā novērst nevienlīdzību, ir rīkot revolūcijas un ieviest proletariāta diktatūru.
Nacionālā bagātība vai IKP
Vienlaikus ar nevienlīdzības izpēti Piketī pievēršas jautājumam par to, vai IKP ir pietiekami korekts mērinstruments, lai mērītu ekonomiskās norises. Lietojot IKP, rodas ļoti daudz problēmu. Tiklīdz notiek kāda ievērojama katastrofa, tad, neskatoties uz to, ka ies bojā milzīgs uzkrātās bagātības apjoms, ka pēc katastrofas daudzi paliks bez pajumtes un kļūs pilnīgi nabagi, IKP augs, jo pie kopējā preču un pakalpojumu klāsta summēsies izdevumi zaudēto ēku, iekārtu utt. atjaunošanai. Ar IKP var izcili manipulēt: «Valstīs, kuras privatizē savus veselības aprūpes un izglītības pakalpojumus, IKP mākslīgi palielinās, tostarp, ja saražotie pakalpojumi un attiecīgajiem darbiniekiem izmaksātās algas saglabājas tieši tādā pašā līmenī (Piketī 127. lpp.).» Piketī piedāvā aizvietot IKP ar nacionālo ienākumu un nacionālās bagātības izmaiņām. «Lai aprēķinātu nacionālo ienākumu, vispirms no IKP jāatņem kapitāla vērtības samazināšanās, kas ļāva saražot produkciju, proti, to ēku, iekārtu, mašīnu, transportlīdzekļu, datoru u. c. nolietošanās, kas izmantoti gada laikā. Šis nozīmīgais apjoms, kas vairākumā valstu pašlaik ir ap 10% IKP, neveido neviena ienākumus; pirms darba algas izmaksas darbiniekiem, dividenžu izmaksas akcionāriem vai pirms veikt pilnīgi jaunas investīcijas, vispirms jānomaina vai jāsalabo nolietotais kapitāls. Ja tas netiek darīts, tad tas atbilst bagātības zudumam, tātad – negatīviem īpašnieku ienākumiem. .. Pēc tam jāpieskaita neto ienākumi, kas gūti ārzemēs (vai jāatskaita neto ienākumi, kas samaksāti uz ārzemēm, atkarībā no situācijas valstī) (67. lpp.).» Korekti vērtēt ir nevis IKP, bet gan nacionālās bagātības ikgadējās izmaiņas. Pēc definīcijas, nacionāla bagātība ir šo divu elementu summa: Nacionālā bagātība = privātā bagātība + valsts bagātība.
Izaugsmes griesti
Lai korekti novērtētu izaugsmi, ir jāatskaita inflācija: «Ja nominālā izaugsme ir 3% gadā, pieņem, ka reālā izaugsme ir 1%, jo cenas paaugstinājušās par 2%... ja pieņemt, ka cenas paaugstinājušās tikai par 1,5%, nonāksim pie secinājuma, ka reālā izaugsme ir 1,5% (Piketī 139. lpp.).» Taču, tā kā inflācijas lielums dažādām patērētāju grupām (atšķiras patēriņa preču grozs) ir atšķirīgs, tad ir iespējamas manipulācijas ar šo lielumu. Valdības var manipulēt ar izaugsmes skaitļiem zināmās robežās pilnīgi brīvi. Attiecībā uz reālo izaugsmi Piketī (128. lpp.) norāda, ka normāla izaugsme būtu 1–1,5% gadā, bet izaugsme 3–4% gadā jau ir pārejoša un ierobežota laikā: «Vēsturē nav tādas valsts, kura atrodas uz pasaules tehnoloģiju robežas, kuras produkta uz vienu iedzīvotāju pieaugums ilga laika periodā būtu lielāks par 1,5% (129. lpp.).»
Attīstītām valstīm ilgtermiņa izaugsme 3–4% līmenī «ir ilūzija gan no vēstures, gan loģikas skatpunkta» (130. lpp.). Cerams, ka tās Latvijas amatpersonas, kuras paguva izteikt sajūsmas pilnus komplimentus par Piketī grāmatu, to arī izlasīs līdz galam un ņems vērā, gatavojot kārtējās pasakas par veiksmes stāstu un prognozējamiem izaugsmes procentiem nākamajiem divdesmit gadiem.
Otra auksta duša, kuru izsaka Piketī (101. lpp.), ir aicinājums necerēt, ka ārvalstu investīcijas nodrošinās strauju izaugsmi. Izaugsmi nodrošina izglītības un tehnoloģiju attīstība, nevis ārvalstu investīcijas: «Visnabadzīgākās valstis panāk visbagātākās, ciktāl tām izdodas sasniegt to pašu tehnoloģisko zināšanu, kvalifikāciju, izglītības līmeni, nevis kļūstot par visbagātāko valstu īpašumu.» Galvenais Āzijas tīģeru investīciju avots ir neinvestētā peļņa: «Ķīna, piemēram, joprojām kontrolē kapitālu, tur nevar brīvi investēt, taču tas nekādā veidā neierobežo kapitāla uzkrāšanos, jo iekšzemes uzkrāšana ir pilnīgi pietiekama. Japāna, tāpat kā Koreja vai Taivāna, savas investīcijas finansēja no pašu uzkrājumiem (Piketī 100. lpp.).»
Izaugsme un nevienlīdzība
Piketī analizē, kā ekonomiskā izaugsme vai stagnācija ietekmē nevienlīdzības izmaiņas. «Ja izaugsme ir niecīga, šķiet diezgan ticami, ka kapitāla ienesīguma koeficients pārsniedz izaugsmes koeficientu, tas ir, nosacījumu, attiecībā uz kuru jau ievadā minēts, ka tas ir galvenais spēks, kas rada ļoti lielu nevienlīdzību bagātību pārdalē ilgtermiņā (Piketī 117. lpp.).» Niecīgas izaugsmes gadījumā mantotā bagātība iegūst arvien lielāku nozīmi: «Sabiedrībās, kur izaugsme ir vāja, bagātība, kura iegūta no agrākiem laikiem, pilnīgi dabiski iegūst nesamērīgu nozīmi, jo pietiek ar nelielu jaunu uzkrāšanas plūsmu, lai nepārtraukti un būtiski palielinātu uzkrājumu lielumu (46. lpp.).»
«Sabiedrība, kur izaugsme ir 0,1% vai 0,2% gadā, gandrīz identiski sevi atražo no vienas paaudzes otrā; amatu struktūra, arī īpašumu struktūra ir tā pati. Sabiedrība, kur izaugsme ir 1% gadā, kā tas ir visattīstītākajās valstīs kopš 19. gadsimta sākuma, tā ir sabiedrība, kura būtiski un nemitīgi atjaunojas (131. lpp.).» Tātad periodos, kad ir ievērojama izaugsme, mantotās bagātības nozīme ir relatīvi mazāka: «Pasaulē, kur produkts uz vienu iedzīvotāju katrā paaudzē būtu reizināts ar desmit, labāk būtu rēķināties ar ienākumiem un uzkrājumiem, kas gūti paša darbā; iepriekšējo paaudžu uzkrājumi ir tik niecīgi salīdzinājumā ar pašreizējiem ienākumiem, ka vecāku vai vecvecāku uzkrātajai bagātībai nav lielas nozīmes (117. lpp.).»
Pretējs process nozīmē, ka iedzīvotāju sociālā mobilitāte nenotiek, tad svarīga mantotā bagātība: «Iedzīvotāju skaita stagnācija un – vēl jo vairāk – samazināšanās palielina iepriekšējo paaudžu uzkrātā kapitāla nozīmi (117. lpp.).»
Izaugsme 1% gadā nozīmē, ka vienas paaudzes laikā (30 gados) kumulatīva izaugsme būs vairāk par 35%. 1,5% gadā – 30 gados dos 50% pieaugumu. Tas nozīmē būtiskas izmaiņas dzīvesveidā un nodarbinātībā (131. lpp.).
Trīs nevienlīdzības veidi
Piketī lielais pienesums ir analīze par to, kā kopējo nevienlīdzību ietekmē galvenie nevienlīdzības avoti – nevienlīdzība algu lielumā, nevienlīdzība mantotajā kapitālā un nevienlīdzība kapitāla sadalījumā. Kurš no nevienlīdzības veidiem ir noteicošais pašlaik?
Īpašumu nevienlīdzība ASV kopš 20. gadsimta 40. gadiem paliek visai stabila ar vieglu pieauguma tendenci (440. lpp.). Kā secina Piketī (378. lpp.), tad nevienlīdzības tehniskais cēlonis ir straujš algu nevienlīdzības pieaugums no 20. gadsimta 80. gadu sākuma. «Atgriezīsimies pie cēloņiem, kuru dēļ ASV pieauga nevienlīdzība. Lielā mērā tas skaidrojams ar nepieredzētu algu nevienlīdzības pieaugumu, jo īpaši ar ārkārtīgi augsto atlīdzības straujo pieaugumu algu hierarhijas virsotnēs, galvenokārt lielu uzņēmumu vadošu darbinieku vidū.»
Francijā nevienlīdzības mazinājumu cēlonis bija darbaļaužu izcīnītās tiesības pēc t. s. Parīzes pavasara 1968. gadā. Lielo streiku un nekārtību rezultātā 1968. gadā «minimālā alga tika palielināta par 20% un tā tika turpmāk oficiāli indeksēta. Šis lēmums sašaurināja algu nevienlīdzību Francijā 1968.–1983. gadā (365. lpp.). Savukārt laiks, kad ASV un Lielbritānijā ievērojami samazinājās nevienlīdzība, bija laika posms, kad spēkā bija 90–98% liels iedzīvotāju ienākama nodoklis no lielajām algām. Lielbritānijā ienākumu nodokļa maksimālā likme 20. gadsimta 40. gados sasniedza 98%. Tas bija Otrā pasaules kara laiks. Militārajā patēriņā nonāca līdz pat 40% no IKP, tāpēc bija būtiski samazināt privāto patēriņu. Privātais patēriņš tika samazināts ar konfiscējoša lieluma nodokļiem. ASV ienākumi virs 200 000 dolāru gadā no 1943. gada tika aplikti ar 94% nodokli. Kaut cik nopietna uzņēmumu peļņa tika aplikta ar 50% nodokli. Nodokļu sistēmā ierobežoja lielo un pārmērīgo patēriņu, ierobežoja pelņas patērēšanu, bet stimulēja peļņas reinvestēšanu un kapitāla pieaugumu.
Pārmaiņas nāca par labu ASV kapitāla īpašniekiem, jo menedžeru algas stingri limitēja konfiscējoša veida nodokļi. Konfiscējošais algu un patēriņa nodoklis nodrošināja kapitāla atgūšanas un rūpniecisko izaugsmi. Piketī: «20. gadsimta 50.–60. gados augstākā līmeņa vadītājs ASV un Apvienotajā Karalistē nebija īpaši ieinteresēts cīnīties par tādu paaugstinājumu un dažādas iesaistītās puses nebija gatavas to pieņemt, jo katrā gadījumā 80–90% darba algas palielinājuma nonāca tieši Valsts kasē (645. lpp.).»
Šeit ir jāpiebilst, ka ekonomisko sacensību ar nacismu Otrajā pasaules karā un vēlāk ekonomisko sacensību ar PSRS uzvarēja pavisam cits kapitālisma modelis. Tā nebija tā absolūtās brīvības un deregulācijas paradīze, kāda ir ieviesta pašlaik, bet gan ar konfiscējošiem nodokļiem iegrožots kapitālisms, kad valsts piespieda uzņēmējus investēt, nevis patērēt. Ķīnas izcilie panākumi konkurencē ar Rietumu ekonomiku ir skaidrojami arī ar to, ka Ķīna konkurē nevis ar to kapitālisma modeli, kas uzvarēja auksto karu pret PSRS, bet gan ar kapitālisma modeli, kurā plaukst deregulācija, patēriņš un finanšu kapitāla visatļautība. Vienlaikus Piketī aicina nepārspīlēt Ķīnas ekonomiskos panākumus: «Nekustamo īpašumu un īpašumu kopums, brīvs no visiem parādiem, kas pieder Eiropas mājsaimniecībām, 21. gadsimta pirmajās desmitgadēs veido kādus 70 000 miljardu eiro.» Visi Ķīnas ārējo rezervju aktīvi kopā ir 3000 miljardi eiro (581. lpp.).
Nevienlīdzības sekas
Lielais sašutums par algu nevienlīdzību, manuprāt, ir saistīts ar to, ka pašreizējā ASV ekonomiskajā sistēmā lielāko labumu no kapitāla gūst nevis tā īpašnieki, bet gan kapitāla pārvaldnieki:
«.. Vadošie darbinieki lielā mēra paši sev var noteikt atalgojumu, dažkārt bez kādiem ierobežojumiem un bieži bez skaidras saistības ar viņu individuālo ražīgumu, kuru turklāt lielās organizācijās ir grūti aplēst (Piketī 45. lpp.).»
Tomēr nevienlīdzības pieaugums degradē sabiedrību, jo izvirzīšana amatos notiek nevis atbilstoši cilvēku spējām un talantiem, bet atbilstoši vecāku bagātībai: «Diplomētu personu proporcija to bērnu starpā, kuru vecāki pieder divām kvartilēm visnabadzīgāko ienākumu hierarhijā, stagnē ap 10–20% līmeni, turpretim augstākas kvartiles bērniem (25% visbagātāko) laikposmā no 1970. līdz 2010. gadam sasniedza 40–80% (609. lpp.).»
Piketī secina, ka «ASV «vecāku ienākums ir kļuvis par gandrīz perfektu piekļuves universitātei pareģotāju», bet «Hārvarda universitātes studentu vecāku vidējie ienākumi ir ap 450 000 dolāru jeb aptuveni 2% no bagātāko amerikāņu mājsaimniecību vidējā ienākuma (609. lpp.)».
Kā samazināt nevienlīdzību bez revolūcijas?
Kādu tad nākotnes virzību ieskicē Kapitāla jaunās redakcijas autors? Lai nodrošinātu sociālo stabilitāti, ir jānovērš nevienlīdzības kaitīgās sekas: «Attiecībā uz izglītību un veselības aprūpi runa ir par patiesi vienlīdzīgu piekļuvi visiem, neatkarīgi no viņa vai viņa vecāku ienākumiem (601. lpp.).»
Atbrīvoties no milzīgā valsts parādu sloga un mazināt nevienlīdzības pieaugumu var, īstenojot kādu no trim iespējamajiem reformu virzieniem – ieviešot taupības pasākumus, ieviešot kapitāla nodokli vai arī iedarbinot inflāciju. Darbā tiek analizētas visu triju reformu virzienu blaknes.
Taupības politika būs jāīsteno ļoti ilgi. Ja pieaugums 2% gadā un deficīts ir ierobežots ar 1% no IKP, tad 20% IKP parāda dzēšanai vajadzēs 20 gadu. Ja izaugsme būs mazāka par 2% gadā, bet deficīts lielāks par 1%, tad vajadzēs 30–40 gadu. Lielbritānijai vajadzēja vienu gadsimtu, lai samaksātu Napoleona karu parādu, izmantojot taupības politiku (698. lpp.). Tāpēc Piketī kategoriski iebilst pret taupības pasākumu iekļaušanu konstitūcijās: «.. Vēsturiskā pieredze rāda, ka smagas krīzes gadījumā bieži vien ir nepieciešams steidzami pieņemt tādus ar budžetu saistītus lēmumus, kuru nozīmi pirms krīzes bija grūti iedomāties. Ļaut konstitucionālās tiesas tiesnesim (vai ekspertu komitejām) katrā atsevišķā gadījumā spriest par šādu lēmumu derīgumu būtu demokrātijas regresijas veids (727. lpp.).»
Strauja inflācija parādu problēmas atrisinātu daudz ātrāk. Piketī: «5% inflācija piecu gadu laikā reālas vērtības samazinātu par 15% (697. lpp.).» Taču inflācija neatrisinātu nevienlīdzības pieaugumu, jo kapitāls ir labāk aizsargāts pret inflāciju nekā darbaļaužu un pensionāru ienākumi. Šo metodi lietoja Vācija pēc Pirmā un Otrā pasaules kara, Lielbritānija pēc abiem pasaules kariem utt. Šo valstu pieredze liecina, ka inflācija iznīcina veco ļaužu uzkrājumus un tās sekas ir «vecāku cilvēku endēmiska nabadzība» (Piketī 698. lpp.).
Piketī aicina ieviest globālu (vai ES līmeņa) kapitāla nodokli: «Kapitāla nodoklis ļautu augstāk par privātajām interesēm vērtēt vispārējās intereses, vienlaikus saglabājot ekonomikas atvērtību un konkurences spēku (590. lpp.).»
Nodokļa ieviešanā ir divi varianti. Pirmais: būtu jāuzliek vidēji 15% liels, vienreizējs nodoklis visam Eiropas privātajam īpašumam (695. lpp.). Šis nodoklis būtu progresīvs. Nulles likme īpašumiem līdz vienam miljonam eiro, 10% likme īpašumiem vērtībā no viena līdz pieciem miljoniem eiro un 20% likme īpašumiem, kuru vērtība ir lielāka par pieciem miljoniem eiro. Kaut ko līdzīgu īstenoja Francija 1945. gadā (696. lpp.).
Otrs variants ir regulārs progresīvs kapitāla nodoklis (676. lpp.), kas aizstātu nekustamā īpašuma nodokli: 0,1% liela likme gadā nelielam kapitālam (zem 200 000 eiro), 0,5% liela likme gadā vidējiem īpašumiem un 2% liela ikgadēja likme kapitālam virs pieciem miljoniem eiro (676. lpp.).