ZINĀTNE: Antikiteras salas kuģa vraks turpina aplaimot arheologus

MUZEJS. Grieķijas Nacionālajā vēstures muzejā glabājas milzum daudz artefaktu, ka izcelti no Antikiteras piekrastē nogrimušā kuģa © Scanpix

Septembra vidū noslēgusies kārtējā zemūdens arheologu darba sezona Antikiteras salas piekrastē Egejas jūrā – vietā, kur tālajā 1900. gadā nirēji uzgāja I gadsimtā pirms mūsu ēras nogrimuša romiešu tirdzniecības kuģa vraku. Par šāgada nozīmīgāko atradumu uzskatāmas kāda senajā katastrofā bojā gājuša jūrnieka mirstīgās atliekas. Pēc atļaujas saņemšanas no Grieķijas varasiestādēm plānots veikt to DNS analīzi, kas varētu sniegt informāciju par jūrasbraucēja izcelsmi.

Vraks ir slavens ar to, ka tieši tajā jau pagājušajā gadsimtā tika uziets slavenais Antikiteras mehānisms - seno grieķu darināta ierīce, kas pašlaik tiek dēvēta par pirmo analogo datoru vēsturē. Ja precīzāk, no dzelmes tolaik izdevās izcelt desmitiem nelielā mehānisma detaļas. Cerības, ka izdosies uziet kādas nepamanītas detaļas, šosezon nav attaisnojušās, toties projektā Antikythera Mechanism Research Project (AMRP) iesaistītie pētnieki pēc 12 gadus ilga darba atšifrējuši daļu gravējumu uz ierīces un secinājuši, ka tā izmantota kā kalendārs, ar kura palīdzību senie grieķi spējuši ne tikai precīzi noteikt Saules, planētu un lielāko zvaigznāju atrašanās vietu debesu jumā un noteikt gaidāmo Saules un Mēness aptumsumu laiku, bet pat veikt astroloģiskas prognozes.

Senlaiku Titāniks

Interneta ziņu vietne LiveScience.com atgādina, ka vraku 1900. gadā netālu no Antikiteras salas aptuveni 54 metru dziļumā uzgāja nirēji - jūras sūkļu zvejnieki. Viņiem bija šķitis, ka kuģis nogrimis pavisam nesen, jo ap vraku mētājušies «trūdoši cilvēku ķermeņi», un tikai vēlāku pētījumu laikā noskaidrojās, ka patiesībā tās bijušas bronzas statujas, kas atradušās kuģa kravā. 1901. un 1902. gadā tika sarīkota pirmā ekspedīcija, kuras laikā no vraka izcēla gan statujas, gan daudzus citus interesantus artefaktus, kas ļāva izdarīt pirmos secinājumus, - pie Antikiteras salas nogrimis seno romiešu tirdzniecības kuģis, kas, visticamāk, bijis ceļā no Mazāzijas uz Romai piederošajām zemēm. 1976. gada ekspedīcija, ko vadīja leģendārais pētnieks Žaks Īvs Kusto, bija ne mazāk veiksmīga, un Grieķijas vēstures muzejos nokļuva jauni eksponāti.

Tomēr pētniekiem bija pamatotas aizdomas, ka artefaktu krātuve ne tuvu nav izsmelta, un 2012. gadā ASV Vudsholas okeanogrāfijas institūta (WHOI) pētnieki sadarbībā ar Grieķijas kolēģiem uzsāka jaunu pētījumu posmu, kas izrādījies ārkārtīgi veiksmīgs. WHOI zemūdens arheologu komandas vadītājs Brendans Foulijs nodēvējis jūras dzelmē guļošo vraku par «senlaiku Titāniku». «Antikiteras vraks, iespējams, ir nozīmīgākais un pats svarīgākais no senlaiku kuģu vrakiem. Mēs esam nopietni zinātnieki un arheologi, kuriem īsti nepatīk runāt par jūras dzelmē atrodamiem dārgumiem, taču šajā gadījumā nav divu domu - runa ir par īstu dārgumu kuģi,» intervijā CNN sacījis B. Foulijs.

Kuģa atlūzas ir izmētātas samērā plašā teritorijā (tas liek zinātniekiem domāt, ka kuģi burtiski saplosījusi pēkšņi uznākusi vētra), taču, apkopojot visu līdz šim savākto informāciju, secināts, ka tas bijis tiem laikiem milzīgs peldlīdzeklis, kura garums sasniedzis 50 metru. Kravas saturs liecina, ka kuģis piederējis kādam bagātam tirgonim, kurš preces no Mazāzijas (mūsdienu Turcijas teritorijas) un Grieķijas salām gribējis nogādāt Romas valdījumos. Pētnieki gan izvirzījuši arī kādu romantisku versiju, proti, ar šo kuģi pie līgavaiņa ceļojusi kāda ļoti turīga Mazāzijas iedzīvotāja meita ar visu savu pūru. Starp citu, šovasar tikai pāris simtu metru attālumā no jau zināmā vraka atrasts vēl viena, krietni mazāka kuģa vraks, un izteikta hipotēze, ka abi kuģi nogrimuši vienā un tajā pašā dienā.

CNN vēsta, ka vraka izpētē izmantotas pašas modernākās tehnoloģijas. Pētījumu pirmajā posmā kuģa nogrimšanas vietu apsekojis no Austrālijas Robotikas centra izīrētais autonomais zemūdens aparāts Sirius. Divas sezonas tika veltītas tikai tam, lai filmētu un fotografētu visu, kas atrodas zem ūdens, un, pamatojoties uz šo informāciju, izveidotu ārkārtīgi precīzu trīsdimensiju karti, kurā fiksētas pat sīkāko atlūzu atrašanās vietas. Paralēli jūras dibens apsekots ar metāla detektoriem, lai noskaidrotu, kurās vietās ir vērts meklēt nogrimušus un ar smiltīm klātus objektus. Vēlāk pie darba ķērušies zemūdens arheologi, kuriem ir pats modernākais ekipējums - Kanādas kompānijas Nuytco Research izgatavotā niršanas sistēma Exosuit. Nirējiem, kuri to izmanto, atšķirībā no parastajiem akvalangistiem nav nepieciešama laikietilpīgā dekompresija. Citiem vārdiem sakot, viņi var desmit minūšu laikā nolaisties dzelmē, strādāt tur astoņas stundas un pēc desmit minūtēm jau atkal kāpt uz kuģa klāja, nebaidoties, ka straujas spiediena maiņas rezultātā uzvārīsies asinīs esošais slāpeklis.

Kas bija Pamfīls?

Šīs vasaras svarīgākais atradums gan ir nevis kādas statujas un to fragmenti vai trauki, bet gan kāda katastrofā bojā gājuša jūrnieki mirstīgās atliekas - skeleta daļas, kas zem aptuveni pusmetru bieza smilšu slāņa ir diezgan labi saglabājušās. Ekspedīcijas dalībnieki bojā gājušo nodēvējuši par Pamfīlu - tieši šāds vārds bija iegravēts uz vīna kausa, kas tika izcelts no Egejas jūras dzelmes 1976. gadā, taču ticamība, ka kauss piederējis tieši šim vīram, protams, ir niecīga. Ļoti iespējams, ka viņš bijis nevis viens no kuģa pasažieriem vai nolīgtajiem apkalpes locekļiem, bet gan vergs. Uz šādām domām pētniekus vedina fakts, ka pavisam netālu no atrastā skeleta uzieti sarūsējušu dzelzs daļu fragmenti, - ļoti iespējams, ka tās ir važas, ar kurām tajos laikos vergus, kuri pildīja arī airētāju pienākumus, mēdza piekalt pie kuģa borta. Tieši viņiem katastrofas gadījumā bija vismazākās izredzes izdzīvot, jo pārējie uz kuģa esošie steidza glābties paši.

UPI atgādina, ka arī iepriekšējo ekspedīciju laikā atrasti vismaz četru cilvēku mirstīgo atlieku fragmenti, taču pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados (nerunājot nemaz par pašu gadsimta sākumu) nebija īsti skaidrs, ko ar tiem iesākt, ja atskaita nodošanu muzeju fondos. Šoruden zemūdens arheologi rīkojušies zibenīgi, sazinoties ar Kopenhāgenas Dabas vēstures muzeja paleoģenētiķi, senlaiku DNS speciālistu Hannesu Šrēderu. Žurnāls Nature vēsta, ka viņš nekavējoties ieradies uz pētnieku kuģa un veicis sākotnējās analīzes, kuru laikā secināts - lai gan skelets divus gadu tūkstošus atradies jūras dzelmē, materiāla, lai veiktu DNS analīzes, ir pietiekami. «Mūs interesē, kas bija šie cilvēki, kuri pirms diviem tūkstošiem gadu šķērsoja Vidusjūru,» intervijā Nature sacījis H. Šrēders, piebilstot - pirmie pētījumi liecina par to, ka atrastais jūrasbraucējs bijis mazliet vairāk nekā 20 gadus vecs. DNS analīzes varētu palīdzēt noskaidrot viņa (vai varbūt tomēr viņas?) rasi un izcelsmi, dot vispārēju informāciju par šā cilvēka ārējo izskatu.

B. Foulijs un viņa grieķu kolēģis Teotokis Teodolu pašlaik ir aizņemti ar visdažādāko dokumentu un birokrātisko formalitāšu kārtošanu, taču ir cerība, ka līdz oktobra sākumam no Grieķijas varasiestādēm tiks saņemtas visas nepieciešamās atļaujas skeleta izpētei. Laika faktors šajā gadījumā ir ļoti svarīgs, jo no jūras dzelmes izceltie pīšļi, mainoties videi, strauji deformējas un ar katru dienu pētījumiem noderīga DNS materiāla tajos paliek aizvien mazāk.

Noslēpumainais mehānisms

Šajā vasarā veikto darbu laikā diemžēl nav izdevies iegūt nekādu jaunu informāciju, kas attiektos uz pašu slavenāko vrakā uzieto artefaktu - Antikiteras mehānismu. Tā ir neliela, pārdesmit centimetru plata un pārdesmit centimetru gara ierīce ar septiņām ciparnīcām un vismaz 36 zobratiem, kas no jūras dzelmes tika izcelta vēl pirmās ekspedīcijas laikā, taču lielāku zinātnieku interesi izraisīja vien pagājušā gadsimta otrajā pusē. Diemžēl ierīces detaļas ir izgatavotas no bronzas ar alvas piejaukumu, un vairāk nekā 20 gadsimtu laikā sāļais jūras ūdens tās ir pamatīgi sabojājis. Tomēr nav šaubu, ka Antikiteras mehānisms ir unikāla ierīce, kas apliecina gan seno grieķu zināšanas par Visuma uzbūvi, gan spējas radīt mehāniskas iekārtas, kuru analogi vēlāk Eiropā parādījušies vien ap mūsu ēras XIV gadsimtu, kad meistari sāka izgatavot pietiekami precīzus pulksteņus.

Patiesībā Antikiteras mehānisms ir mehāniskā pulksteņa analogs, taču tas skaita nevis stundas un minūtes, bet gan gadus, gadu desmitus un simteņus, uzsver interneta ziņu vietne Vesti Nauka.ru. Mūsdienās ierīci mēdz dēvēt par visu datoru (skaitļošanas ierīču, kalkulatoru, kompjūteru - kā nu jums labāk patīk) pašu, pašu senāko priekšteci. Ar tās palīdzību bija iespējams veikt elementārākās matemātiskās darbības, bet papildus tam ierīce darbojusies kā universāls kalendārs, apmierinot visas tā laika iedzīvotāju vajadzības. Cikos lec vai riet Saule, cikos pie debesīm parādās Mēness un kādā fāzē tas ir, kad gaidāmi nākamie aptumsumi, kādas planētas un kurā debesu pusē būs redzamas pie debesu juma, - ar nelielā aparāta palīdzību bija iespējams iegūt atbildes uz visiem šiem jautājumiem un ne tikai tiem.

Žurnāla Almagest šovasar iznākušajā speciālizlaidumā publicēti starptautiskās zinātnieku grupas 12 gadu darba rezultāti. Izmantojot astoņas tonnas smago īpaši precīzo tomogrāfu Bladerunner (to nācās vest uz Grieķijas galvaspilsētu, jo Atēnu Nacionālā vēstures muzeja darbinieki kategoriski atteicās atļaut kaut kur pārvest senās ierīces trauslās detaļas), zinātniekiem ne tikai izdevies saprast, kā mehānisma detaļas izskatījušās, pirms tās sabojājis jūras ūdens, bet arī daļēji atjaunot tajās iegravētos tekstus, kurus var saukt arī par lietošanas pamācību vai instrukciju. Tas nav bijis vienkāršs uzdevums, jo senie meistari savu darbu piepratuši izcili, - pat pašu lielāko iegravēto burtu augstums knapi pārsniedz vienu milimetru.

Gravējumu analīze ļāvusi izdarīt vairākus būtiskus secinājumus. Pirmkārt, nav šaubu, ka gravējumus veikuši divi dažādi cilvēki, katrs ar savu rokrakstu. Protams, pastāv iespēja, ka meistara darbu pēc viņa nāves turpinājis māceklis (vai tēva darbu - dēls), taču daudz ticamāk šķiet, ka ierīce izgatavota kādā darbnīcā, kur pie tās vienlaikus strādājuši vairāki speciālisti. No tā izriet nākamais Ņujorkas universitātes profesora Aleksandera Džonsa un viņa AMRP projektā iesaistīto kolēģu secinājums - Antikiteras mehānisms nav uzskatāms par kādu unikālu, ar astronomiju apsēsta pētnieka darbu, bet drīzāk par sērijveida ierīci. Ļoti iespējams, ka ar tās palīdzību apmācīti topošie filozofi, kuriem heliocentriskais pasaules uzbūves princips jau tad nav bijis svešs. «Mehānisms nebija astronoma vai astrologa darba instruments, tā bija ierīce, lai mācītu cilvēkiem izprast kosmosu un mūsu vietu tajā. Tas bija savdabīgs astronomijas mācību līdzeklis, bet astronomija seno grieķu izpratnē vienoja debesu juma un planētu kustību ar cilvēku un dabas dzīvi,» skaidrojis A. Džonss. Kādēļ šis ir vienīgais līdz šim atrastais mehānisms un kāpēc seno grieķu zināšanas par to, ka Merkurs, Venera, Zeme, Marss un Saturns riņķo ap Sauli, bet Mēness ap Zemi, pēc tam Eiropā kaut kur izsētas - tas jau ir cits jautājums.

Otrkārt, visas pazīmes norāda, ka ierīce izgatavota vai nu II gadsimta pirms mūsu ēras beigās, vai I gadsimta pirms mūsu ēras sākumā. Treškārt, visticamāk, tā tapusi Rodas salā, jo tikai tā izskaidrojams, kādēļ vienā no trijiem kalendāriem iekļauti ne tikai četru slavenāko un populārāko grieķu sporta spēļu (starp tiem arī olimpiādes), bet arī Rodas salas vietējo sporta festivālu norises laiki. Un visbeidzot - ar šī ierīces palīdzību bijis iespējams uzzināt, kādā krāsā Saule vai Mēness būs kārtējā aptumsuma brīdī un kāds vējš tobrīd būs valdošais. Mūsdienu zinātniekiem nav šaubu, ka šīs lietas ir savstarpēji nesaistītas, taču ierīces uzbūve apliecina, ka senajiem grieķiem astronomija un astroloģija bija vienlīdz svarīga un ļaudīm bija nozīmīgi laikus uzzināt, kādas debesu zīmes gaidāmas, skaidrojis A. Džonss.



Svarīgākais