Saruna ar politikas zinātņu doktoru Jāni Ikstenu par Evikas Siliņas valdības pirmā gada darba rezultātiem, par šīs valdības iekšējām pretrunām, par to, kuras ir galvenās mūsu valsts problēmas, un nākamvasar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām.
Nupat pagāja gads, kopš darbu uzsākusi Evikas Siliņas valdība. Vai viņa bija labākā premjera izvēle?
Pēc kautiņa tagad visi ir gudri. Tobrīd [pirms gada] šķita, ka viņa ir tāda apņēmīga un pieredzējusi. Viņa tomēr ir bijusi gan labklājības ministre, gan premjera Krišjāņa Kariņa parlamentārā sekretāre. Līdz ar to varētu domāt, ka cilvēks saprot, kur viņš atrodas, pārzina dienas kārtību. Cilvēks, kuram ir partijas atbalsts. Sākums jau izskatījās pietiekami labs.
Un tagad pēc gada? Vai ir kas mainījies?
Tagad pēc gada mēs redzam, ka atsevišķas avīzes raksta, ka šī ir sliktākā valdība, kādu Latvija ir pieredzējusi.
Avīzēs var daudz ko rakstīt, bet kāds ir politikas zinātņu doktora Jāņa Ikstena viedoklis?
Šai valdībai tāda kārtīga pulvera pietika tikai divām lietām: Stambulas konvencijas ratifikācijai un partnerattiecību regulējumam. Viss pārējais virzās ārkārtīgi smagnēji, nekoordinēti, ar pārsteidzošām komunikācijas problēmām. Tas ir īpaši uzkrītoši, ņemot vērā to, cik daudz cilvēkresursu tiek tērēts šai funkcijai. Tāpēc šo nekādi nevar uzskatīt par veiksmīgu valdību.
Mēs redzam, ka darbs pie nodokļu reformas, jāsaka, nu jau leģendārās nodokļu reformas, ir faktiski izgāzies. Uz ātru roku ir kaut kas sadiegts kopā, lai varētu sastiķēt budžetu. Mēs nerunājam par kādu nopietnu, pārdomātu reformu ar rūpīgi izvērtētām ilgtermiņa sekām. Ja sākumā mēs runājām par to, ka nepieciešama nodokļu reforma, kas atvieglotu gan mazo algu saņēmēju, gan uzņēmēju situāciju un padarītu šo algu sistēmu konkurētspējīgu Baltijas valstu mērogā, tad tas šobrīd nav izdarīts. Jā, ir atvieglojumi nosacīti mazajām algām, kaut gan es nezinu, vai 4000 eiro alga patiešām ir maza alga. Tas ir izdarīts uz nākotnes pensiju rēķina. Siliņas valdība Ašeradena kunga mākslinieciskajā vadībā ar šo ir ielikusi pamatīgu dziļumbumbu, kura nesprāgs rīt vai parīt, bet, pēc ekspertu vērtējuma, sprāgs pēc gadiem divdesmit, kad visi jau sen būs aizmirsuši par tādu Siliņas valdību. Tas ir tāds nepatīkams un, galvenais, ilgtermiņa jautājums, kurš raksturo, cik bēdīgi šī valdība darbojas.
Vajadzības, pirmām kārtām tās, kas saistītas ar drošību, ir lielas. Ir jādomā, ko mēs esam gatavi finansēt un ko neesam gatavi finansēt. Te nonākam līdz tam, kas ir šīs nodokļu reformas svarīgākais jautājums. Ne jau tas, ka par vienu procentu punktu kaut kas jāmaina par labu uzņēmējiem, par ko bija sākotnēji runa, bet gan tas, vai mums vispār nav jāpalielina nodokļi. Nodokļos iekasējamās naudas īpatsvars pret iekšzemes kopproduktu mums ir viens no mazākajiem ES, bet vajadzības, kas mums ir, tikai pieaug. Šeit tad arī būtu īstā vieta nodokļu reformai. Pirmām kārtām sarunai par to. Plašai, izsvērtai, nevis histēriskai, saraustītai. Nopietnai sarunai sabiedrībā - uz kādu modeli mums vajadzētu virzīties?
Vēl nesen vairums novērotāju bija pārliecināti, ka šī Siliņas valdība, par spīti atsevišķām politiskām pretrunām, ir visai stabila un, visticamāk, noturēsies līdz nākamajām Saeimas vēlēšanām pēc diviem gadiem. Vai arī tagad, kad, kā jūs atzīmējāt, tā darbojas samērā bēdīgi, domājat, ka šī valdība noturēsies?
(Ilgi domā.) Es teiktu tā. Šobrīd valdībā ir sapulcējušies tie, kuriem būtu diezgan grūti atrast sevi kādā citā komplektā. Piemēram, “Progresīvajiem” šī, manuprāt, ir vienīgā iespēja būt valdībā, tāpēc viņi varētu būt diezgan pielaidīgi. Tiesa, viņi ir teikuši, ka [satiksmes ministra Kaspara] Briškena noņemšana būtu tāda sava veida sarkanā līnija, bet nedomāju, ka viņi gribētu šīs sarkanās līnijas stingrību pārbaudīt. Ja turpināsies šīs problēmas un Siliņa patiešām prasīs Briškena nomaiņu, tad gribētos redzēt: vai viņi patiešām ies ārā no valdības, vai arī, saprotot, ka viņiem nav citu iespēju būt valdībā, to krupi norīs. Manā izpratnē jautājums par to, vai Siliņas valdība noturēsies vai nenoturēsies, ir dziļi sekundārs. Tas patiesībā ir pilnīgs dzīves sīkums, jo mūs šobrīd kā valsti, kā sabiedrību ir pārņēmušas vairākas ļoti nopietnas problēmas, kuras prasa tūlītēju risinājumu.
Mums ir jāsaprot, ko darīt ar “Rail Baltica”. Ko darīt ar “airBaltic”? Kā nofinansēt pieaugošās vajadzības aizsardzības jomā, kā nofinansēt pieaugošās vajadzības izglītības jomā, kā nenožņaugt pašvaldības un virkne citu svarīgu jautājumu. Problēma ir tā, ka šobrīd nevienam nav ideju, ko darīt. Pilnīgi nevienam. Notiek kaut kāda taustīšanās ar domu, ka gan jau visas šīs problēmas kaut kā uzsūksies, pārcelsies uz kaut kādu nākotni kaut kur tālāk. Bet nekas jau nepazudīs, un šīs problēmas būs jārisina. Tāpēc, manuprāt, būtu ļoti nozīmīgi, ja tiktu veidota plaša, politiska, ar zināmu kompetenci apgarota diskusija. Tāda reālistiska diskusija, nevis plakātiska. Ko mēs patiešām reāli varam iesākt? Kādos termiņos, ar kādiem līdzekļiem, kādā secībā? Tas šobrīd ir pamatjautājums.
Jebkura politiska diskusija atdursies pret politiķu gluži vai paniskām bailēm kādu aizskart vai kādam nepatikt. Tāpēc jau nodokļu “reforma” sanāca tāda, kāda sanāca, jo bija milzīgas bailes kādam nodarīt pāri. Tā arī radās tā “mazā” alga - 4000 eiro mēnesī. Tāpat ar “Rail Baltica”. Kurš uzdrošināsies pateikt, ka glītās bildītes ar ātrvilcieniem Rīgas centrālajā stacijā paliks tikai kā reklāmas animācija? Katru gadu ir kādas vēlēšanas, tāpēc nedrīkst teikt neko tādu, kas varētu nepatikt vēlētājiem. Šajā sakarā jājautā: cik lielā mērā nākamgad paredzētās pašvaldību vēlēšanas ietekmē šodienas politiku un tās risinājumus?
Pašvaldību vēlēšanas tomēr pārsvarā ir vēlēšanas par vietējiem līderiem. Par viņu prasmēm, par viņu spēju pārliecināt cilvēkus, ka viņi ir sekmīgi līderi. Līdz ar to viņu politiskajiem uzskatiem tiešā veidā lielas ietekmes nav. Varbūt vienīgi Rīgā.
Es tieši par Rīgu arī biju domājis. Ja sasaistām nacionālo līmeni ar pašvaldību līmeni, tad tur šī saistība ir vienīgi Rīgā. Skaidrs, ka nosacītajā Talsu pagastā partiju nosaukumiem ir stipri otršķirīgs raksturs.
Jā, Rīgā būs pietiekami interesantas šīs spēles un saspēles. Kas ar ko bloķēsies, bet es nedomāju, ka šīs sarunas, piemēram, par nodokļiem, jebkādā veidā ietekmējas no gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Domāju, ka tie tomēr ir stipri nodalīti, pat stipri tāli jautājumi.
Var piekrist, ka finanšu ministrs Arvils Ašeradens, runājot par nodokļiem, diez vai domā par partijas biedra, Rīgas mēra Viļņa Ķirša politisko nākotni, bet es šeit runāju par partiju vispārējiem reitingiem. Par tiem politiķi domā vienmēr, kad atver muti. Tāpēc pateikt, ka “Rail Baltica” ātrvilcieni no Rīgas centra neies, viņiem ir ārkārtīgi grūti.
Tas ir tāpēc, ka nav vīzijas, kā šo problēmu risināt. Ja būtu skaidra vīzija, kā to risināt, kādā secībā darboties, tad viņiem būtu daudz vieglāk. Cilvēki taču nav stulbi. Viņi taču redz, ka tur gali neiet kopā. Viņi arī redz, ka notiek kaut kāda bakstīšanās un šī jautājuma stumdīšana no viena pie otra. Tam visam pāri vēl ir parlamentārās izmeklēšanas komisija, kura, starp citu, ir vienu otru interesantu faktu atklājusi. Tiek mēģināts atrast kaut kādu grēkāžus, bet viena lieta ir grēkāžus meklēt, bet cita šo problēmu risināt. Tur ir jābūt skaidrai vīzijai, skaidram redzējumam, kura nav.
Kas, jūsuprāt, būs gaidāmo pašvaldību vēlēšanu lielākā intriga? Es vairāk domāju tieši par Rīgu.
Lielākā intriga, protams, būs, kas būs nākamais Rīgas mērs. Savukārt uz šo jautājumu varēs atbildēt tikai tad, kad mēs zināsim, kādi spēki un ar kādu mandātu skaitu būs iekļuvuši Rīgas domē. Tur būs interesanti, kas notiek austrumslāvu galā, jo viņi tagad vēlēšanās piedalās mazāk nekā latvieši. To varējām novērot jau Saeimas vēlēšanās. Vai to pašu redzēsim pašvaldību vēlēšanās? Ja viņi piedalās mazāk, tad tam jau ir nopietnas sekas uz deputātu sastāvu. Nākamais jautājums ir par to, kā veidosies [partijas “Latvija pirmajā vietā” līdera Aināra] Šlesera attiecības ar šo austrumslāvu kopienu. Cik lielā mērā “Stabilitātei!”, “Suverēnā vara”, protams, “Saskaņa” reāli konkurēs un mēģinās šīs austrumslāvu balsis Šleseram atņemt. Tas, ka Šlesers ir pazīstams un zināmā sabiedrības daļā pozitīvi vērtēts, vēl neko nenozīmē. Galvenais būs, cik par viņu nobalsos.
Viena lieta ir Šlesera attiecības ar krievvalodīgajiem, bet ne mazāk svarīgs jautājums būs Šlesera “nepieskaramība” no tā dēvēto latvisko partiju puses. Īpaši tas kļūst nozīmīgi situācijā, kad RD veidojas saspringtas attiecības starp “Vienotību” un “Progresīvajiem”.
Es nedomāju, ka pašvaldību vēlēšanās Šlesers būs tas, ar kuru nekādā gadījumā nevarētu iet kopā, un tāpēc kāds ar viņu nerunās principiāli. Arī Rīgā, par Rēzekni nemaz nerunājot.
Bet agrāk bija uzstādījums - vai nu Nils Ušakovs, vai mēs.
Jā, bet toreiz Ušakovam arī neko citu nevajadzēja. Viņš kopā ar Andri Ameriku un Oļegu Burovu ieguva absolūto vairākumu, un ar to viņam pilnīgi pietika. Tagad vairs tā nav. Es arī gribētu vērst uzmanību uz pagājušajā nedēļā publicēto Ušakova paziņojumu, kurā viņš samērā detalizēti izklāstīja savu redzējumu par Krievijas - Ukrainas karu. Par tā nozīmi Latvijai un tieši Latvijas krieviem, Latvijas austrumslāviem. Tur viņš ir paudis ļoti konkrētu nostāju (visnotaļ proukrainisku, red.). Varbūt tā nav negaidīta, bet arī tur notiek šāda interesanta pozicionēšanās. Es nezinu, vai tas bruģē kaut kādu ceļu šajās vēlēšanās. “Saskaņa” jau arī agrāk ir nākusi klajā ar dažādiem paziņojumiem, bet mēs visi zinām to sakāmvārdu par kažoka mešanu.
Jūs gribat teikt, ka “Saskaņa” mēģina nomazgāties no “nepieskaramo” statusa?
Tā varētu šo Ušakova paziņojumu interpretēt.
Atgriežoties pie esošās valdības. Kādu redzat tās galveno iekšējo pretrunu? Kas to varētu destabilizēt?
Tas ir “Progresīvo” sniegums. “Progresīvie” Briškena personā ik pa brīdim kaut kādus jokus izstrādā, nespējot uzģenerēt risinājumus šī brīža satiksmes nozares problēmām. Līdz šim pret aizsardzības ministru Andri Sprūdu nebija daudz pretenziju, bet līdz ar dronu incidentu arī viņam ir papildu jautājumi radušies. To visu vēl vajag salikt kopā ar bijušā valsts sekretāra Jāņa Garisona aiziešanu no ministrijas tieši Sprūda laikā. Tad vēl Agnese Lāce kultūras ministres postenī, par kuras prioritātēm arī daudzi cilvēki ir nemierā. Ja “Vienotība” uzskatīs, ka visas šīs lietas grauj viņu prestižu, grauj viņu reitingu, tad viņu starpā tā saruna var būt diezgan nepatīkama. Tā ka var kaut kas arī notikt.
Vai jums ir izskaidrojums, kāpēc daži cilvēki tik ļoti cīnās par krievu valodas aizstāvību Latvijas publiskajā telpā un tās saglabāšanu sabiedriskajos medijos?
Nedomāju, ka šie cilvēki būtu kādi Kremļa aģenti. Pamatā tomēr ir runa par divām lietām. Pirmkārt, par politiskajiem uzskatiem un ar tiem saistītajiem priekšstatiem par to, kādai ir jābūt Latvijas sabiedrībai. Ko nozīmē sabiedrības integrācija. Cilvēkus, kuri pastiprināti aizstāv krievu valodas statusu, baro doma, ka, saglabājot krievu valodu publiskajā vidē, iecietīgi pret to izturoties, tas pozitīvi noskaņo austrumslāvus pret Latviju un kaut kādā veidā mazina Krievijas apdraudējumu. Es cenšos atrast tādu labvēlīgu interpretāciju šim savam izklāstam.
Otrkārt, šie cilvēki nav īsti pamanījuši, ka līdzšinējā sabiedrības integrācijas politika, kura tieši bija balstīta uz šiem iecietības principiem, kurus viņi aizstāv, nav devusi cerēto rezultātu. Mēs esam sašķelta sabiedrība. Mēs neesam divkopienu valsts, kā to te daži gudrinieki bija iedomājušies, bet tas, ka mums ir divas lielas, pēc valodas principa veidotas kopienas, ir acīmredzami. Ja mēs 30 gadus esam mēģinājuši kaut kādu vienu politiku īstenot, bet rezultāti ir tādi, kādi tie ir, tad droši vien ir jēga šo politiku pamainīt.