Lietuvas dzelzceļa kompānija Lietuvos geležinkeliai palikusi vienīgā no deviņiem uzņēmumiem, kas nav pievienojusies līgumam par dzelzceļa līnijas Rail Baltica būves finansēšanas un izpildes modeli.
Līguma slēgšana šķiet ļoti viegla, jo līgumslēdzējiem nekas nebūs jāfinansē. Tieši pretēji, projekta izpilde sola tiem iespēju apgrozīt apmēram trīs miljardus eiro Eiropas Savienības piešķirtas naudas, taču jau šī iespēja uzrādās gandrīz neizturama pārbaude Baltijas valstu vienotībai. Kas notiktu, ja šīm valstīm nāktos vienoties par savu resursu apvienošanu kopīgam pasākumam? Notiktu tikai tas, kas jau notika ar kopīgas atomelektrostacijas celtniecības projektu.
Baltijas valstis vairākus gadus nodarbojās ar plēšanos par ES apsolītās naudas dalīšanu, līdz projektā iesaistītās amatpersonas tika septembra sākumā aizsauktas uz Briseli un piespiestas apsolīties, ka tās parakstīs līgumu par ES naudas tērēšanu līdz mēneša beigām, t.i., līdz 30. septembrim. Pretējā gadījumā nekādas naudas vairs nebūšot, kas nozīmē, ka nebūs Rail Baltica. Šodien parakstīta līguma nav, un Rail Baltica projektu vajadzētu nosaukt par izbeigtu, bet ES instancēs nekas tik stingri nenotiek.
Līguma neparakstīšanas iegansts ir Lietuvos geležinkeliai ģenerāldirektora Stasa Dailīdkas atrašanās Baltkrievijā, kur notiek pasākums Baltkrievijas transporta nedēļa. Salīdzinājumam - pasākumā piedalās arī Latvijas satiksmes ministrs un uzņēmuma Latvijas dzelzceļš vadītāji, taču tas nekādā veidā nekavēja Latvijas amatpersonas salikt savus parakstus uz Rail Baltica projekta izpildes dokumentiem.
Būtu vilinoši pieņemt, ka Lietuvas amatpersonas normalizēs savu uzvedību tūlīt pēc Lietuvas Seima vēlēšanām 9. oktobrī, bet ticamāk, ka Lietuva paliks principiāla pretiniece jebkādam dzelzceļam uz Latviju. Priekšvēlēšanu situācijā šī nostāja tiek izrādīta skaidrāk, lai izpatiktu vēlētājiem.
Malā no Rail Baltica nebūvēšanas cenšas nepalikt arī igauņi. Viņi nupat kā iebīdījuši avīzēs 101 Igaunijas kultūras nozares darbinieka parakstītu aicinājumu atcelt Rail Baltica izbūvi pēc līdz šim saskaņotā projekta un pārlikt uz Eiropas dzelzceļa platumu sliedes, kas iziet no Tallinas uz dienvidiem. Šie cilvēki aizķērušies 1940. - 1945. gadā, kad Igaunijā, tāpat kā Latvijā, trīs reizes nomainījās okupācijas režīmi, kas spēja pāris nedēļās nomainīt sliežu ceļu platumu visur tur, kur iepriekšējie okupanti nebija paspējuši vispār izpostīt sliežu ceļus. Tajās reizēs viss atbilda mats matā kultūras darbinieku tagadējām prasībām, lai sliežu atstatuma nomaiņa nekaitētu videi, nenoplicinātu derīgo izrakteņu krājumus, nesagrautu ceļus un cilvēku un dzīvnieku dzīves telpu. Šādas idejas izpēte pirms gadiem desmit beidzās ar atzinumu, ka vecajās dzelzceļa trasēs nav iespējams izpildīt prasības, kādas radījis tagadējo tālsatiksmes vilcienu kustības ātrums.