Nav noslēpums, ka cilvēki ar invaliditāti darba tirgū netiek gaidīti atplestām rokām. Protams, politikas plānošanas dokumentos šī problēma ir iekļauta un pētīta. Taču papīrs pacieš visu, bet realitātē aptuveni tikai 27% cilvēku ar invaliditāti ir nodarbināti, liecina Latvijas cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācijas Sustento informācija.
«Esmu dzirdējusi šādu viedokli - kādēļ gan cilvēkiem ar invaliditāti ir jāstrādā? Sēdi mājās un saņem valsts pabalstu. Taču darbs nenozīmē tikai algas saņemšanu, tas nozīmē iespēju socializēties, pašrealizēties. Ir jārada mehānismi, kā motivēt cilvēkus strādāt, nevis palikt mājās. Piemēram, citviet tiek piemaksāts tieši par to, ka cilvēks strādā, nevis sēž mājās, par to, ka dara, nevis nedara. Turklāt daudz tiek runāts, ka pietrūkst darbinieku un tie jāieved no citurienes. Labāk būtu vispirms paraudzīties uz vietējo darbaspēku,» atklājot diskusiju Atbalsts cilvēku ar invaliditāti nodarbinātībai - Eiropas pieredze, sacīja Latvijas pārstāve Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejā, Sustento valdes priekšsēdētāja Gunta Anča.
Zems izglītības līmenis
Labklājības ministrijas valsts sekretārs Ingus Alliks piebilst, ka ir jāmainās sabiedrības izpratnei kopumā: cilvēkus ar invaliditāti nav jāžēlo un no viņiem nav jābaidās, bet jāatbalsta, lai viņi savas spējas varētu izmantot pēc iespējas lietderīgāk. «Nodarbinātība palīdz cilvēkam būt neatkarīgākam, labāk iekļauties sabiedrībā,» ir pārliecināts I. Alliks. Viņš arī norāda, ka viens no obligāti risināmajiem jautājumiem saistāms ar personu izglītības līmeni - daudziem ir vien iegūta pamatizglītība, un šāds izglītības segums noteikti darba tirgū nav konkurējošs, tādēļ iekļaujošā izglītība jāspēj nodrošināt arī realitātē, nevis skaisti jāizklāsta tikai uz papīra.
Diskusijas laikā tika iepazīta arī citu valstu pieredze. Piemēram, kā informēja Eiropas Ekonomikas un sociālo lietu komitejas un Darba tirgus observatorijas viceprezidents, bijušais Polijas sociālo lietu ministrs Kristofs Paters, Polijā ir gandrīz divi miljoni cilvēku ar invaliditāti darba spējas vecumā (18 līdz 64 gadi) un tiek noteikti trīs invaliditātes līmeņi - smags, vidējs un viegls. Visvairāk darba tirgū savu vietu spējuši atrast ļaudis, kam ir piešķirta tā sauktā vieglākā invaliditāte - 36,2% no viņiem strādā, un gandrīz 30% ir pašnodarbinātie. Procentuālais sadalījums ir līdzīgs arī cilvēku grupā, kam ir vidējais invaliditātes līmenis. Algotu darbu strādā arī gandrīz 9% personu ar vissmagāko invaliditātes līmeni, un 7,25% ir pašnodarbinātie.
Līdzfinansējums algām
Polijā ir ieviesta arī šāda kārtība: darba devējs, kura uzņēmumā strādā vismaz 25 cilvēki, no kuriem mazāk nekā 6% ir cilvēki ar invaliditāti, maksā sava veida soda naudu. Nauda tiek ieskaitīta speciālā fondā, kas palīdz cilvēkiem ar invaliditāti. Soda naudu aprēķina pavisam vienkārši - ir jāmaksā 40,65% no iepriekšējā ceturkšņa vidējas algas.
Taču, ja kolektīvā vairāk nekā 6% no strādājošo skaita ir cilvēki ar invaliditāti, darba devējs saņem līdzfinansējumu algām. Algu subsīdijas ir atkarīgas no invaliditātes līmeņa. To izmaksā fonds, kurā citi darba devēji iemaksā šīs soda naudas.
1000 jaunu darba vietu
Ir arī vēl citas atbalsta formas, kā Polijā cenšas ieinteresēt pieņemt darbā cilvēkus ar invaliditāti. Piemēram, ir iespējams saņemt atbalstu darba vietas pielāgošanai, apmācībām (tiek segti 80% no izmaksām), kompensācijas asistentu nodrošināšanai (atbalsts pienākas, ja ir daudz nodarbināto ar invaliditāti). Dažāda veida finansiālu atbalstu no fonda saņem apmēram 25 000 darba devēju Polijā.
Savukārt Igaunijā, lai sekmētu cilvēku ar invaliditāti integrāciju darba tirgū, tiek īstenots, piemēram, šāds paņēmiens: ja persona nevēlas nedz strādāt, nedz mācīties, nedz izmantot kādus citus valsts piedāvātos atbalsta pakalpojumus, viņš vairs nevar saņemt pabalstu par darba spēju zudumu. Pērnā gada vasarā Igaunijā noslēdzās kapacitātes reforma, un tās rezultātā iecerēts radīt 1000 jaunas darba vietas cilvēkiem ar invaliditāti.