Eiroparlamentā smaga tulku krīze
Liela daļa Eiropas Parlamentā strādājošo tulkotāju, lai arī dāsni atalgoti, jūtas pārguruši. Sistemātiski strādā pa 12 stundām diennaktī, nevar plānot brīvo laiku, nevar plānot brīvdienas. Nupat viņu pacietības vadzis lūzis, jo pārrunas ar administrāciju gribētos uzlabojumus nedod, un viņi sākuši sabotēt parlamentāriešu darbu. Austrumeiropieši šai labklājības cīņā gan nepiedalās.
Parasti pirmajā sesijas dienā notiek tehniskā konference, kurā žurnālistiem apstāsta svarīgākās aktualitātes, politisko grupu līderu konferenču laikus, reizēm arī visādas politiskas peripetijas. Šai reizē, kad pienāca laiks žurnālistu jautājumiem, būdiņās sēdošie tulki piepeši piecēlās un aizgāja. Nezini franču valodu, pats vainīgs - ej un mācies. Angļu tulks atpūšas.
Un arī pašā parlamenta sēdē notika neparedzēta iejaukšanās, kas krietni nokaitināja gan priekšsēdētāju Antonio Tajāni, gan Eiropas Komisijas prezidentu Žanu Klodu Junkeru.
«Tas, kas notika, tas nav pieļaujams!» teica Junkers, un Tajāni viņam kategoriski piekrita. Ja ieradušies būtu Francijas premjers Makrons vai Vācijas kanclere Merkele, visticamāk, nekas tāds nebūtu noticis. Bet ieradies bija Bulgārijas premjerministrs Boiko Borisovs un Austrijas premjers Sebastjans Kurcs. Tulkiem ar dažu deputātu palīdzību izdevās uz 40 minūtēm paralizēt apskaņošanas iekārtas. Mikrofoni nestrādāja, līdz ar to milzīgajā plenārsēžu bumbā Hemicycle nekas nebija dzirdams. Un arī internetā. Izrādās, ka vairāki deputāti, iestājoties par tulku darba apstākļu uzlabojumiem, vienlaikus sāka pārlādēt savas darba pultis. Savukārt citi deputāti nelaida iekšā tehniķus, kas varētu problēmu novērst. Rezultātā visa darbdiena iekavējās teju par stundu.
Priekšsēdētājs Tajāni bārās uz deputātiem, ka administrācijas pārrunas ar tulkiem uz viņiem neattiecas. Taču droši vien grūti palikt neitrāliem, ja uz tulkotāju kabīņu stikla lasāms - Es neesmu robots. Streiks rit jau 30 dienu.
Parlamenta pārstāve Mārdžorija van den Bruke Neatkarīgajai nemin precīzus skaitļus, cik tulkotāju piedalās streikā, taču - «pietiek dažiem piedalīties, lai darbs tiktu apturēts».
Tulkotāji neprasa vairāk naudas, algas viņiem tiešām ir labas.
Prasa mazināt darba slodzi. Kopš 2002. gada oficiālo valodu skaits pieaudzis no 11 līdz 24, kamēr štata tulkotāju skaits sarucis no 350 uz 270. Bieži jāstrādā 12 stundu garumā. Darba grafiki kļūst zināmi pēdējā brīdī. Brīvdienās netiek. Naudu viņi neprasa, bet garantētu nakts atpūtu. Ilgajos norīkojumos maksimāli 11 stundu darbadienu, un tikai četrus vēlos norīkojumus pēc pulksten 21.00 mēnesī. Arī garantijas par tulkotāju izvirzīta pārstāvja piedalīšanos darba nosacījumu apspriešanā, lai tas netiktu darīts viņiem aizmuguriski.
Tomēr līdzīgi kā notiek ar aviācijas darbinieku streikiem, arī tulkotāju rīkotajiem protestiem parlamentā ne visi jūt līdzi un ne visi tajā piedalās. Latvieši nepiedalās.
Un, kā skaidro parlamentāriete Inese Vaidere, par to jau tulkotājiem arī ir tās lielās algas, lai kompensētu privātajai dzīvei un atpūtai nedraudzīgu darba laiku. Lielākie nemiera cēlāji esot Francijas un Beļģijas pilsoņi, kas mēdz streikot par jebko: «Katrā ziņā veids, kā viņi risina savas domstarpības ar administrāciju, traucējot parlamenta darbu, ir visai nesimpātisks.