Tēja ir viens no populārākajiem un senākajiem dzērieniem. Ik gadu cilvēki visā pasaulē izdzer miljardiem tējas tasīšu. Novērtējot ne tikai tās dažādās garšas un vērtīgās īpašības, bet arī bagātīgo vēsturi un tradīcijas, 15. decembrī svin Starptautisko tējas dienu.
Šī augu dzēriena ražošanai pasaulē velta daudz laika un pūļu. Nozīmīgajā datumā ik gadu godina ne tikai veselības eliksīra izcelsmi un nozīmi, bet arī pievērš sabiedrības un iestāžu uzmanību problēmām, kas notiek starptautiskajā tējas tirgū. Daži no šķēršļiem, ar kuriem saskaras aromātiskā dzēriena ražotājvalstis un plantāciju darbinieki, ir zemās algas, medicīniskās aprūpes trūkums lauku apvidos un tīra dzeramā ūdens nepietiekamība.
Apvienojot organizāciju un amatpersonu spēkus, katru gadu dažādās valstīs rīko seminārus un kampaņas, uzsverot tējas bagātīgo vēsturi, kultūras mantojumu, ieguvumus veselībai, kā arī ražošanas nozīmi. Visaktīvākās svētku dalībvalstis ir Indija, Šrilanka, Ķīna un Krievija, kas, izrādās, ir viena no lielākajām šī dzēriena patērētājām pasaulē.
Kanāls “National Geographic”, gaidot šo svētku dienu, iepazīstina ar pārsteidzošiem un interesantiem faktiem par tēju un tās nozīmi visā pasaulē.
Dārgākās tējas titulu iegūst “Dzeltenās zelta tējas pumpuri” (“The Yellow Gold Tea Buds”), kas krāsota ar īstu zeltu. To ražo Singapūras uzņēmums TWG, izplatot reto dzērienu visā pasaulē. Dzēriena pazinēji apgalvo, ka šīs tējas novākšanas process ir visnotaļ interesants.
Proti, to iegūst tikai vienā kalnā, Ķīnā, vienu dienu gadā. Novākšanai izmanto zelta šķēres un pašu tēju noplēš no koka galotnes jeb pumpura. Pēc tam to žāvē saulē un liek slēgtos traukos, lai polifenoli jeb aktīvās vielas var izdalīties, piešķirot lapiņām dzeltenīgu nokrāsu un ļoti maigu garšu.
Pēcāk talkā nāk zelts, ko izmanto, lai ne tikai piešķirtu greznu izskatu, bet arī lai saglabātu dzēriena uzturvērtību. Katru tējas pumpuru apklāj ar 24 karātu zeltu, kas piešķir tam metālisku piegaršu. Kaltēto un krāsoto lapiņu cena atbilstoša greznumam - vairāk nekā 1000 eiro par 100 gramiem.
Pirms tējas maisiņu izgudrošanas, lai baudītu dzērienu, bija nepieciešams pagatavot veselu katliņu augu uzlējuma. Taču atdzisušā dzēriena izlietošana pēcāk bija visai piņķerīga. 20. gadsimta sākumā Tomass Salivans (Thomas Sullivan), tējas tirgotājs Ņujorkā, sāka sūtīt saviem klientiem augu lapu paraugus mazos zīda maisiņos.
Daži pircēji uzskatīja, ka maisiņa saturs nevis jāizber krūzītē, bet kopā ar tēju jāliek karstā ūdenī. Tā nejauši tapa tējas maisiņš! Vēlāk Salivans pēc klientu lūgumiem izgatavoja maisiņus no marles. Savukārt 20. gadsimta 20. gados šo metodi sāka izmantot komerciālai ražošanai.
Sākotnēji karstā dzēriena mīļotāji briti izrādīja kūtru interesi par šādu iepakojumu, un līdz 1968. gadam tikai 3% no visas Apvienotajā Karalistē pagatavotās tējas bija maisiņos. Taču jau 20. gadsimta beigās arī briti iemīļoja aromātisko dzērienu šādā veidolā.
Diemžēl maisiņu lietošanas rezultātā dzēriena baudītāji vairs nespēja tik labi redzēt, sajust un sasmaržot lapas, tādēļ arī patērētāja saikne ar produktu samazinājās. Tēja palēnām zaudēja savu romantiku un šarmu, kļūstot tikai par kārtējo preci lielveikalu plauktā.
Par laimi, tuvojoties 20. gadsimta beigām, cilvēki atkal spēja atklāt prieku, ko sniedz kvalitatīva beramā tēja. Šāda dzēriena baudīšana ir aktuāla arī mūsdienās.
Kad tēja ir iemīļotākais dzēriens brokastu steigā vai pusdienu pārtraukumā, bieži vien tās pagatavošanai izvēlas vienkāršāko pieeju, proti, aplejot ar uzvārītu ūdeni. Bet izrādās, ka veselības eliksīrs ir jāvāra dažādās temperatūrās, un tā pasniegšanas veidi var ļoti atšķirties.
Iecienītā zāļu un melnā tēja vairākas minūtes jākarsē augstā temperatūrā (95 grādi melnajai, 100 grādi - zāļu). Taču ar zaļo tēju jārīkojas daudz smalkāk, aplejot to ar ūdeni 80 līdz 84 grādu temperatūrā.
Taču viens no pasaulē populārākajiem karstā dzēriena pasniegšanas veidiem ir “Gongfu Cha”, ar ko apzīmē arī tradicionālo ķīniešu tējas ceremoniju. Burtiski tulkojot, “Gongfu Cha” nozīmē “prasmīgi pagatavot tēju”. Atkarībā no auga vienas un tās pašas lapas mērcē ūdenī pat vairāk nekā desmit reižu.
Toties “rietumu stils”, iespējams, ir visvienkāršākā un pazīstamākā tējas gatavošanas metode. Ir nepieciešama tikai tējkanna, augu lapas un krūzīte. Šis risinājums nodrošina aromātisku un garšīgu brūvējumu.
Savukārt Amerikā iemīļota ir aukstā tēja. Lai to pagatavotu, lapas pārlej ar aukstu ūdeni un atstāj ledusskapī uz vairākām stundām. Šajā gadījumā garšu baudījuma atslēga ir pacietībā, gaidot, kamēr dzēriens ir ievilcies, taču rezultāts ir tā vērts.
Tējas dzeršanas tradīcija aizsākās 2732. gadā pirms mūsu ēras. Proti, saskaņā ar leģendu, Ķīnas imperators Šen Nungs (Shen Nung) atklāja, ka karstam ūdenim ievērojami uzlabojās garša, kad viņa krūzē iekrita sažuvusi auga lapa. Kopš tā laika tējas baudīšana kļuvusi populāra visā pasaulē, taču ir valstis, kur šis process ir īpaši interesants.
Dodoties uz Tibetu, aizmirstiet par debatēm “piens vai citrons pie tējas”, jo šajā valstī zāļu uzlējumam pievieno nedaudz sāļa sviesta. “Po Cha”, tradicionālo Tibetas tēju, gatavo stundām ilgi. Tai pievieno sāli, pienu un arī sviestu. Šis dzēriens ar zupai līdzīgu konsistenci ir unikāls un uzlabo veselību.
Indija ir viena no lielākajām tēju ražotājām un patērētājām. Šī valsts pazīstama ar saviem “Chai” maisījumiem, kuros melno tēju sajauc ar kanēli, ingveru, muskatriekstu, krustnagliņām, kardamonu un pipariem. Šo pikanto dzērienu ierasts malkot, esot ceļā, uzņemot ciemiņus vai arī uz ielas, jo to pārdod it visur.
Toties Marokā ļoti iemīļots ir “Touareg” dzēriens, kas ir piparmētru, zaļās tējas lapu un bagātīgas cukura porcijas maisījums. Ļoti svarīgs ir arī pasniegšanas veids - to lej smalkās glāzēs un viesiem dod pagaršot trīs reizes. Saskaņā ar sakāmvārdu “pirmā glāze ir tik maiga kā dzīve, otrā ir spēcīga kā mīlestība, trešā tik rūgta kā nāve”. Atteikšanos no kādas glāzes uzskata par rupjību.